Lai arī oficiāli vasaras saulgrieži ir šodien, ielīgošana folkloras centrā “Namīns” notika jau vakar. Te varēja ne tikai noraudzīties dejotāju priekšnesumos, sadziedāties ar folkloras kopu dalībniekiem, bet arī kopā ar ziedu dizaina studijas “Liepzars” meistarēm uzpīt kādu Jāņu vainagu.

Saulgriežu svinētājus folkloras centrs “Namīns” vēlā pēcpusdienā sagaidīja ar plaši atvērtiem vārtiem. Jestra mūzika, Jāņzālēm noklāts galds, sastopami mazi un lieli dejotāji un dziedātāji. Ikgadējā ielīgošana “Namīnā” ritēja pilnā sparā. Tā kā “Namīnā” ejot “raibi un rūtaini”, garām iet un cauri pagalmam staigā visādi cilvēki, apkārt folkloras centram tika apvilkt pīlādžu zars. Lai pasargātos no sliktā un negatīvā, skaidroja folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja, kad atsprākleniski jeb atmuguriski divas viņas kolēģes – Anda Albuže un Valda Vīksne – izpildīja seno rituālu.

Uz ielīgošanu “Namīnā” jau kuro gadu “Atštaukas” aicināja, lai kopīgi iepazītu latviešu tautas vasaras saulgriežu tradīcijas, lai gan šī neesot vieta, kur ielīgot, norādīja I.Kalnarāja.

“Ir jābūt tur, kur ir zāle un pļavas, kur ir kalni un birztalas. Te ir pilsēta, vidus, bet mēs vienalga te svinam,

lai vismaz rādītu tiem mazajiem,” sacīja “Atštauku” vadītāja, uzsverot, cik svarīgi ir turpināt skaidrot jaunajai paaudzei latviešu tautas rituālus, kāda ir to nozīme. Lai arī laikapstākļi svinēšanai bija ļoti piemēroti, simboliski tika iekurta arī uguns.

Saulgriežu pēcpusdienu “Namīnā” ieskandināja Ieva Tālberga, bet svinētājus turpinājumā priecēja Austras bērni un Inese Sērdiene, uz lustīgu danci aicināja Rucavas kapella “Paurupīte” Intas Jaunciemas vadībā. Ļaudis izklaidēja arī dažādu paaudžu deju kolektīvi un folkloras kopas. Kā varēja novērot, apmeklētāji labprāt, gozējoties siltajos saules staros, vēroja priekšnesumus un izbaudīja svētku atmosfēru.

“Tāds arī ir mūsu mērķis, – radīt cilvēkos svētku noskaņu, lai tā beidzot sāk rasties,” sacīja folkloras kopas “Vēlava” dalībniece Liāra Limora,

atklājot, ka izpildīšot līgodziesmas, kas tieši saistītas ar Jāņu dienu gaidīšanu, atnākšanu. “Mūsu dzīves ritms šodien ir tik straujš, ka vairs pat nav laika apstāties, lai ieklausītos sevī, dabā,” min L.Limora, mēģinot skaidrot, kāpēc daudzos no mums svētku sajūtas joprojām nav, lai gan notikums jau tepat, tepat. “Atbrīvoties, vismaz uz to mirkli, justiem priecīgam, laimīgam,” skanēja viņas vēlējums. Pati Jāņos “paceļošot riņķī” – pie vieniem radiem, otriem, trešajiem, – cik nu paspēšot. “Bet ir noteikti jādodas ārpus pilsētas, lai noķertu svētku sajūtu. Bet, ja esat pilsētā, tad vismaz pie kāda privātmājā, kur ir dārzs, kur pasēdēt un visiem pabūt kopā.”

Nepārtraukta rosība bija vērojama pie galda, kas noklāts ar svaigi saplūktiem ziediem un augiem, salauztiem ozola un bērza zariem. Kopā ar ziedu dizaina studijas “Liepzars” meistarēm tapa vainagi. Pinēji bija dažāda vecuma interesenti, un kādam vainaga darināšana padevās raitāk, kādam lēnāk. Mazajām liepājniecēm – Elīnai Dlužņevskai un Kristīnei Kleinai – piepalīdzēja “Liepzars” vadītāja Vaira Kārkliņa. Meitenes atzinās, ka šogad vainagus pinot pirmo reizi, un līdz šim to neesot pratušas. Kad būšot gatavs, nesīšot arī mājās un ar to galvā svinēšot Līgo. Tikai vēl trīs dienas jāpagaidot, un svētki būšot klāt.

V.Kārkliņa pastāstīja, ka pīt vainagus izvēlas ne tikai bērni, bet arī pieaugušie.

“Darbošanās ar dabas materiāliem dod enerģiju, caur pirkstiem uzņemam vasaru,”

sacīja meistare, skaidrojot lielo aktivitāti. Darba tik daudz, ka ne acu pacelt. Sastāvdaļas vainagiem nākušas no dažām vietām, – kur nu ko katra no “Liepzara” meistarēm varējušas atrast. “Kas nu šobrīd ir savā plaukumā, to arī esam paņēmušas. Ir pat ceriņi, reti gan vēl tā iznāk, ka ap šo laiku tie vēl nav noziedējuši.”

V.Kārkliņa pasmaida par jautājumu, vai dabā tiešām viss jau modies, ņemot vērā līdzšinējos laikapstākļus. “Tā tikai jums, pilsētniekiem, liekas, ka viss vēl pumpuros. Izejiet pļavās, tad redzēsiet,” mudina studijas vadītāja, un pasūkstās, ka pļavu paliekot arvien mazāk, kurās ziedus un augus plūkt. “Tagad ir iekopti rūpnieciskie lauki, kur aug labība, zemnieki saņem Eiropas maksājumus. Un pļavu mums līdz ar to katastrofāli sarūk. Pirms dažām dienām biju Āraišos, Gaujas Nacionālajā parkā. Tur ir tādas pļavas, kādām jābūt – viss zied, pilns ar dažādu sugu augiem. Pļavā esi līdz krūtīm, smilgas skaras klāt. Mums tā diemžēl vairs nav.”

41Skatīt galeriju