”Stāstu bibliotēkas” ietekmē Saldus novada kultūru, jo vairākus gadus būtībā bijušas vienīgās, kuras regulāri pievēršas stāstniecības tradīcijām.

Par tām rūpējas četrās vietās – Saldū, Kursīšos, Vadakstē un Nīgrandē. Tiesa, ne vienmēr sekojot jomas virsvadītāju vadlīnijām, bet darot pa savam.

”Reizēm grūti nošķirt, kurš mums ”Stāstu bibliotēkas” pasākums, kurš ”parasts”, jo cilvēkus bibliotēkā esam pulcinājušas vienmēr. Te viņi satikuši savējos un neparastus ciemiņus, pārrunājuši kopīgus vēstures notikumus, izteikuši idejas nākotnei.

Stāstniecības semināros esmu dzirdējusi strīdīgus viedokļus par to, kas ir stāsts, tāpēc dažbrīd nesaprotam, kā klasificēt mūsu sarīkojumu – par sarunām bagātu tikšanos vai tradīcijā iederīgu stāstu stāstīšanu.

Teorētiski katram stāstam ir ievads, iztirzājums un beigas, tas dzīvo neatkarīgi no teicēja,”

Ieva Kalvāne neslēpj, ka pat precīza definīcija nesniedz skaidrību.

Valda Freidenfelde pievēršas praksei, jo Kalnu bibliotēkas iesaistīšanās stāstniecības tīklā bagātināja kultūrvietas piedāvājumu. Iesākumā gan bijusi liela neziņa un nedrošība.

Valda atceras: ”Tīklam pieteicāmies 2013. gadā, kad aizpildījām anketu, pirmās idejas guvām 2014. gadā pēc vasaras stāstnieku skolas, jo kolēģi atklāti dalījās ar savu pieredzi un plāniem. Vispirms sarīkojām tematiskas pēcpusdienas – aicinājām vietējos cilvēkus pastāstīt par Ziemassvētkiem, savu skolu, kolhoza gadiem. Vēlāk izdomājām ciklus. Ceļotāji aicināti septiņas sezonas, māju stāstiem noorganizētas 23 stundas, katrā runājam par vairākām mājām.”

Ieva Kalvāne piebilst, ka katra sarunu pēcpusdiena ir nofilmēta un iekļauta novadpētniecības krātuvē, jo cilvēku atmiņās lērums faktu un viedokļu par pagasta vēsturei nozīmīgiem cilvēkiem, notikumiem un vietām.

Diemžēl laika pietiekot informāciju iegūt, bet ne sagatavot lasīšanai un papildināt ar māju fotogrāfijām.

Valda Freidenfelde dzirdējusi stāstnieku kustības hierarhijas virsotnē popularizētu viedokli, ka bibliotēkām jābūt arī stāstniecības skolām, kurās ikviens apņēmības pilns interesents var izmācīties par labu labo runātāju.

Viņas pieredze ir citādāka: bibliotekāru spēkos ir runātājiem piemeklēt maksimāli ērtu vietu un laiku, piedāvāt tēmu, bet ne piespiest izteikties.

”Reizēm cilvēkus grūti pierunāt stāstīt par savām mājām, bet, kad iesāk, izrādās – stāstāmā ir daudz, jo piedzīvojuši bēgļu gaitas, karu, labi atceras, kā pirmajās daudzdzīvokļu mājās sarīkoja logu mazgāšanas un puķu stādīšanas talkas. Māju stāstu kolekciju papildināsim, gan iedzīvotājus aicinot uz pasākumiem, gan aptaujājot.

Dažkārt paveicas – viens runātājs pavelk nākamos, un stāsts skaisti aizripo.

Ar Ievu esam rīkojušas daudzus stāstniecības pasākumus. Par ļoti nozīmīgiem uzskatu Saldus novada ”Stāstu bibliotēku” saietus – divi notikuši pie mums Kalnos, ļoti interesanta tikšanās bija Vadakstē, šovasar – Saldū. Pasākumi ir dažādi, bet neuzskatām sevi par stāstniecēm. Mēs neuzstājamies ar priekšnesumiem,” Valda nošķir publisku uzstāšanos no tradīcijas.

Bibliotēkas vadītāja stāstnieku skološanu saskata lasītāju klubiņā ”Lubenieki”, kurā dalībnieki stāsta un klausās par grāmatām, autoriem, kopjot tautas tradīcijas.

”Reiz kāda klubiņa dalībniece atzinās: viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka jelkad iemācīsies atbrīvoties un raiti pastāstīt par pašas izlasītu grāmatu. Pēc Gunta Pakalna teiktā, viņa, ja trenētos, varētu kļūt izcila. Bibliotēkā esam sarīkojušas ļoti daudzas sarunas, tāpēc zinu, ka ne katrs prot aizķeries aiz jebkura vārda un no tā izritināt stāstu.

Kalnos nav daudz stāstnieku akadēmiskā nozīmē, bet sulīgu runātāju gan mums netrūkst,”

Ieva Kalvāne raksturo vietējos.

Guntis Pakalns sacījis, ka klasiskā gadījumā stāstniecība domāta solistiem, jo runātājs ir viens pret visu publiku. Savukārt sarunās vienlīdz nozīmīgi visi runātāji, tāpēc tās Kalnu bibliotēkā ir lielā cieņā.

Kad sarunas risina pieaugušie, bibliotekāres izvēlas klausīties, bet, kad ciemojas bērndārzieki, viņas pārtop pasaku teicējās un sižetu gan izstāsta, gan izspēlē.

Viedoklis

Iespējams, neattaisno cerības

Par tīkla ”Stāstu bibliotēkas” nākotni nav itin nekādas skaidrības – atzīst Guntis Pakalns, Latvijas stāstnieku asociācijas dalībnieks un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieks.

Viņš Latvijas stāstniecības laukā bija viens no pirmajiem kopējiem, visus gadus bijis starp vadošajiem ”vagu dzinējiem”.

Pētniekam ir pāris minējumu, kādēļ panīcis stāstniecībai nozīmīgs projekts: ”Puse tīkla bibliotēku zaudējušas interesi, un grūti saprast, cik lielā mērā vainojama kovida pandēmija. Tikpat iespējams, ka interese zudusi UNESCO Latvijas Nacionālajai komisijai, jo neattaisnojam tās cerības. Trešais iemesls varētu būt pārrāvums stāstnieku vasaras skolas darbībā.

Pēdējā laikā nav sanācis sarīkot lekcijas, tāpēc tīklā ir diezgan daudz jaunpienācēju, kas nav noklausījušies pamatkursu;

viņi līdz galam nesaprot, kas ir stāstniecība un kā tā saglabājama nākamajām paaudzēm.

Pagājušajā gadā apsolīju zinātnisku rakstu par stāstniecības situāciju Latvijā, taču nevaru to uzrakstīt. Darīts daudz, sakrājušies lieliski piemēri, bet cilvēki (par visiem esmu atbildīgs, jo aizrāvu ar ideju saglabāt un popularizēt mūsu stāstniecības tradīcijas), nejūtas sevišķi laimīgi – nav izjūtas par izaugsmi.

Līdzīgi kā ar mūsu valsti – lielās līnijās viss labi, bet izpaliek pārliecība, ka strauji ietu uz priekšu.

Viena no manām hipotēzēm saistīta ar tradīcijas pārlieku institucionalizēšanu. Iesaistījušās daudzas iestādes un organizācijas, bet katra gaida, ka lielākā darītāja būs cita. Turklāt piemirstam, ka stāstniecība ir folkloras joma, kas turas uz indivīdiem, tai neder dziedātājiem un dancotājiem pierasta kārtība.”

Uzziņai

”Stāstu bibliotēkas”

2009. gadā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas izveidotā tīklā jeb sadarbības un pieredzes platformā pašlaik ir 32 bibliotēkas, Kurzemi pārstāv deviņas: Gāliņciema, Kalnu, Krotes, Kursīšu, Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas filiālbibliotēka ”Varavīksne”, Pārventas, Saldus, Vadakstes un Vārmes.

No katras prasa saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu, jo sevišķi stāstniecības prasmes un tradīcijas, dialektus un izloksnes.

Katrā kultūrvēsturiskajā novadā iedibināja stāstnieku festivālu – vispirms ”Ziv zup” Kuldīgā, pēc tam ”Gāž podus Rundālē!”, Vidzemes stāstnieku festivālu Valmierā un ”Omotu stuostus” Latgalē.

Tīkla dalībnieku sarakstu pārskata ik pēc četriem gadiem.