Ideja R. Šulcai izrietējusi no personiskās pieredzes: piedzīvotās sajūtas starp sapni un nomodu bijušas ļoti īpašas un maģiskas. Un šajos mirkļos izdevies saprast daudzas lietas, piemēram, rasti risinājumi sarežģītām situācijām, redzēts, kā jāglezno glezna vai kur atrodas kāda ilgi meklēta pazudusī manta.

Tā pirms kāda laika māksliniecei bija pazudusi pase. Ļoti rūpīgi to meklējusi trīs nedēļas, bet nesekmīgi. Pieteikusies rindā pēc jaunas, un, kad teju devusies uz pasu daļu, nākusi skaidrība, kur pazaudēto meklēt: “Es zināju, ka tā ir mājās. Pret rītu, kad saule grasījās lekt, es pilnīgi skaidri redzēju, kā, skrienot ārā no mājām pirms darba, vienkārši to biju nolikusi uz ledusskapja, dziļākajā stūrī, lai nepazūd. Un, jā, no rīta paskatījos, un tā tur bija,” atminas R. Šulca, piekrītot, ka bezmiegs var būt traucējošs, bet brīžam tomēr ļoti skaists.

Vairāk par to interesējoties, viņa atklājusi, ka šādi stāvokļi pazīstami arī daudziem citiem cilvēkiem. Būdami aizmiguši, esam spējīgi ne tikai uz vienkāršu murmināšanu vai krākšanu. “Vēsturiski reģistrēti vairāki gadījumi, kad cilvēki dara pavisam īpatnējas lietas.

Piemēram, mediķis, kurš faktiski nekad nav zīmējis vai gleznojis, pēkšņi naktī, pašam vēlāk to neatceroties, radījis fantastiskas gleznas. Vai atkal sacer mūziku, dzejoļus. Tas man liekas bezgalīgi interesanti,” teic R. Šulca.

Viņa aicina mēģināt šos dīvainos mirkļus noķert, jo pēc tam tas var palīdzēt dzīvē.

Liepājas muzeja mazās zāles saturu veido gan maza, gan liela formāta gleznas, kuru centrā ir dažādu sieviešu tēli, kas it kā izniruši no tumsas, it kā ir mēnesgaismas vai rīta ausmas izgaismoti un viņu basās kājas grimst zāles vai sūnu paklājā.

Šie tēli iemieso minēto īpašo sajūtu starp sapni un nomodu. “Ar mani šobrīd runā sievietes. Vīrieši negleznojas. Gribētu, bet negleznojas,” smaidot paskaidro R. Šulca, “citos ciklos ir kāds iemaldījies, bet šobrīd ne”.

Sieviešu tēliem nav reālu prototipu dzīvē, izņemot vienu, kurā redzama R. Šulcas draudzene Dace. “Es negleznoju reālus cilvēkus. Viņi man ir kolāžas, mazi kiborgi – top no vilcienā redzētā, radiniekiem, žurnāliem.

Vispirms tēlu salieku prātā, un tad tas pamazām nāk ārā. Dažkārt maniem tēliem bijušas divas, trīs galvas. Es tās krāsoju ciet. Tas, protams, ir briesmīgi, mazliet sāpīgi, jo daudz laika pavadīts. Bet es saņemos un pindzelēju ciet.

Jo man ir sajūta, ka galvai jābūt citai. Kad ir īstā, – pārņem gandarījums.”

Rasa ir, kā viņa pati saka, lēnais gleznotājs, un izstādē aplūkojamie darbi tapuši divarpus, trīs gadus. “Es diezgan ilgi strādāju pie viena darba. Tāpēc ir forši, ka varu vēl kaut kur tos parādīt,” atzīstas māksliniece, 2018. gadā “Parasomnija” bija aplūkojama mākslas centrā “Noass” Rīgā.

Iepriekš Liepājā R. Šulcas darbi bija aplūkojami pirms vairākiem gadiem Latviešu biedrības namā, kad kopā ar mākslinieci Daci Dēliņu-Lipski bijusi kopizstāde ar nosaukumu “Un vilks”. “Liepāja ir mana iedvesmas pilsēta, esmu ļoti priecīga atgriezties. Esmu šeit diezgan regulāri. Man patīk teātris, izstādes, jūra, cilvēki,” simpātijās pilsētai atzīstas R. Šulca.

Un Liepājas muzeja telpās, māksliniecesprāt, viņas darbi labi iederoties starp pastāvīgajiem eksponātiem. “Gluži kā mani tēli, arī šeit vēsturiskās personības iznirst no tumsas.”

“Parasomnija” muzeja mazajā zālē būs aplūkojama līdz 30. decembrim.