Ar mākslinieces, fotogrāfes Irinas Tīres iniciatīvu un gādību “Vienotības” biroja telpās Romas dārzā atvērta mākslinieku tēva Teodora un dēla Māra Uldriķu mākslas darbu izstāde. Tās atklāšanā ar ieraksta starpniecību viņiem pievienojās arī meita un māsa ar valdzinošo balsi Aina Uldriķe.

Pie vienas no “Vienotības” biroja sienām rindojas spilgtā, enerģiskā gleznotāja Teodora Uldriķa (1909–1973) gleznas, ko Irina Tīre sarūpējusi no dažādu liepājnieku privātkolekcijām. Starp tām portreti, Liepājas ielas, glezna “Liepāja”, saulespuķes u.c. Izstādē redzamās gleznas glabājas Kleinu, Spingu, Alpu un citās ģimenēs. “Absolūti spožs ekspresionisma pārstāvis,” Teodoru Uldirķi izstādes atklāšanā raksturoja mākslinieks, Liepājas Universitātes profesors Aldis Kļaviņš. Teodors, lai arī bija zaudējis abas kājas, nebija zaudējis enerģiskumu un radītprieku, iedvesmoja un pulcināja citus. Viņš bija personība, magnēts, A. Kļaviņa vārdiem, – “katls, kurš pastāvīgi vārījās un kura garaiņos visi gribēja pagozēties”. Mākslinieka darbi atrodas Liepājas muzejā un daudzās privātkolekcijās, jo viņš savas gleznas dāsni dāvināja.

Starp izstādes darbiem ir arī divi mazu meiteņu portreti. Viens no tiem pieder Ingūnai Aleksandrovičai, kurai bija četri gadi, kad Teodors Uldriķis viņu gleznoja. Ingūnas mamma savulaik strādāja ātrajā palīdzībā un brauca pie mākslinieka spricēt, lai atvieglotu sāpes. Un tā mazā Ingūna nonākusi līdz portretam. “Es nezināju, ka viņš bija bez kājām. Kā bērns sēdēju un nevarēju saprast, kāpēc viņš neceļas augšā,” liepājniece atminējās un raksturoja mākslinieku kā harizmātisku personu, kurai piemita netverams magnētisms. “Man likās, viņš izskatās pēc rūķa vai pēc karaļa.”

Teodors Uldriķis gleznoja arī Ievu Litavnieci, kad viņai bija seši gadi. “Man bija divas sāpes,” viņa ar smaidu atcerējās bērnību un viesošanos pie mākslinieka. “Kad man mamma iesēja astes ar milzīgām baltām kaprona lentām, man tas bija tik nepieņemami, es negribēju, bet mākslinieks laikam to sajuta. Viņš saka: “Ko tu tāda saskābusi?” Es to lūpiņu atstiepusi sēžu. Viņš izvelk tās lentes, sabužina matus un saka – sēdi. Otra sāpē man bija, kad tas viss nāca gatavs, jo iet klāt un skatīties jau it kā nedrīkstēja, bet, kad bilde bija gatava. Man tajā reizē bija sarkana kleitiņa ar krādziņu, un uz krādziņa bija mazas puķītes. “A ku i puķītes?” Toreiz manā izpratnē tas bija kaut kas ļoti svarīgs, kam bija jāattēlojas. Katrā ziņā manā atmiņā viņš arī palicis kā spilgta, harismātiska personība.”

Pie biroja otras sienas rindojas tēva Teodora talantu mantojušā dēla Māra Uldriķa (1939) pasteļi un divas eļļas gleznas – jaunības dienās radītās saulespuķes no Aivara Kleina kolekcijas un māsas Ainas Uldriķes (1936–2007) portrets gleznā “Pie loga”, ko mākslinieks uzgleznoja 1980. gadā. Māris Uldriķis savulaik studēja Mākslas akadēmijā, vēlāk smaga slimība neļāva pilnasinīgi īstenot talantu. Nesenā pagātnē, pateicoties Irinai Tīrei, mākslinieks pēc māsas Ainas aiziešanas mūžībā uzplaucis pasteļdarbos. No pašportretiem, zīmētiem ar pildspalvu, viņš nonācis līdz zīmējumiem ar vienkāršo zīmuli, vēlāk – ar krāsu zīmuļiem un tad jau līdz pasteļiem. Viņa radošās spējas pirms vairākiem gadiem novērtēja arī Sanktpēterburgas mākslas dzīves pārstāvji Aleksandrs Ņekrasovs un Andrejs Kuzņecovs, ar kuru gādību Māris Uldriķis tur piedalījās grupu izstādē, un tur notika arī viņa personālizstāde “Dzeltenais trijstūris”. Aleksandrs Ņekrasovs uzskata Māri Uldriķi par vienu no mūsdienu Eiropas augstākā līmeņa māksliniekiem. Liepājnieka darbi glabājas muzeja “Carskoseļskaja kolekcija” fondos, kā arī dāvināti Liepājas muzejam.

“Es priecājos par katru iespēju izlikt viņu darbus,” sacīja Irina Tīre, un no sirds aicina visus apmeklēt Teodora un Māra Uldriķu mākslas darbu izstādi, kā arī atsaukties tos, pie kuriem glabājas Teodora un Māra Uldriķu darbi. Izstāde gan sarīkota arī tādēļ, lai atgādinātu, ka ir sagatavota monogrāfija par Teodoru Uldriķi, viņa laiku un laikabiedriem, tikai trūkst līdzekļu grāmatas izdošanai. Varbūt kāds labvēlis būtu gatavs izdošanu atbalstīt. Grāmatu, balstoties savā diplomdarbā, pēc Irinas mudinājuma uzrakstījusi mākslas zinātniece ar saknēm Liepājā Baiba Pīra-Rezovska. Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu konkursos grāmatas iecere noraidīta kā neaktuāla, arī Liepājā tās izdošanai pagaidām nav sasniegtas dzirdīgas ausis. Taču pilsētas kultūras aprindās iecere novērtēta kā kultūrvēsturiski nozīmīga, jo manuskripts ir ne tikai par viena mākslinieka dzīvi, bet par Liepājas vēsturi. Kā izstādes atklāšanā uzsvēra Aldis Kļaviņš, Teodors Uldriķis jau sen to bija pelnījis. To pelnījusi arī Liepājas un patiesībā visas Latvijas kultūras vēsture.

Izstāde “Satikšanās mākslā” Romas dārzā būs apskatāma līdz 10. februārim.