– Pastāstiet par plāniem saistībā ar braucienu uz Latviju, uz Rakstnieku māju.

– Lidojuma biļeti neesmu atcēlis un ceru, ka viss būs labi. Taču lasu rakstus, klausos radio ziņas, skatos mūsu prezidenta paziņojumus videoformātā un saprotu, ka karš Ukrainā var būt ilgs.

Man ir aizliegts šķērsot robežu un doties uz citām valstīm, taču ceru, ka kādu dienu, kad tas viss beigsies, es pavisam noteikti piedalīšos Rakstnieku mājas projektā. Tikai ir ļoti grūti pateikt, kad.

– Ko plānojāt darīt? Vai rakstīt grāmatu?

– Biju plānojis tulkot detektīvu ”Zilā nakts”no ukraiņu valodas angļu valodā. Taču, ņemot vērā notiekošo, varētu tulkot ko citu – varbūt par karu Ukrainā. Tā var būt grāmata, manuskripts, eseja, raksts.

Man jādara tas, kas šobrīd būtiski manai valstij un kas ļautu pasaulei vairāk uzzināt par Ukrainu un to, ko piedzīvojam.

Tagad katru dienu tulkoju rakstus par bēgļiem, par karavīriem, par ikvienu, kurš grib aizstāvēt mūsu valsti. Cenšos darīt visu, ko šajos apstākļos varu.

– Jūs teicāt, ka Ukrainu pamest nedrīkstat. Vai tāpēc, ka esat vīrietis?

– Es armijā neesmu tāpēc, ka veselības stāvoklis to neatļauj. Man ir dokuments, ka miera laikā neesmu armijai noderīgs, bet kara laikā varu būt karavīrs, kurš strādā ar dokumentiem. Mūsu valstī ir vairāki mobilizācijas viļņi. Tagad notiek otrais. Taču mans iesaukums būtu pēdējais – ceturtais.

Es nezinu, ko gaidīt… Kopš kara sākuma atvēru sava dzīvokļa durvis tiem, kuriem nav, kur palikt. Lielākais skaits ar cilvēkiem, kuri pie manis uzturējās vienlaikus, bija septiņi.

Es uzņemu tos, kurus agrāk neesmu pazinis. Cenšos būt noderīgs dažādos veidos, piemēram, izgatavojām kamuflāžas tīklus armijai.

– Tātad jūs jau savai valstij karā palīdzat.

– Jā, daru, ko varu, un vairākos virzienos. Palīdzu bēgļiem no Ukrainas atrast patvērumu citās valstīs, piemēram, Polijā, Itālijā. Palīdzu atrast transportu. Proti, es zinu – ja tagad nevaru būt karavīrs, varu palīdzēt citos veidos.

Es tāpat kā mani draugi piedzīvoju vainas izjūtu par to, ka, iespējams, tas, ko savas valsts labā darām, nav pietiekami, taču turpinām darīt, ko varam, un varbūt pienāks laiks, kad darīsim vēl ko nozīmīgāku.

– Vai pareizi saprotu, ka atrodaties Ternopiļā? Kā jūs raksturotu situāciju tur?

– Es šeit dzīvoju vairāk nekā desmit gadu. Uz šejieni pārcēlos tāpēc, ka sāku studēt universitātē. Par situāciju varu teikt: esmu laimīgs, ka te ir relatīvi mierīgi. Trauksmes sirēnas dzirdam katru dienu, dažbrīd bumbu patvertnē jāatrodas divas trīs stundas.

Es neeju lejā uz pagrabu vai bumbu patvertni, jo psiholoģiski man šo realitāti ir ļoti grūti pieņemt. Arī palikt dzīvoklī nav vienkārši, jo ir liels risks, ka var notikt kas slikts, taču es ticu labākajam scenārijam.

Esmu lepns par savu pilsētu, jo tā kļuvusi par brīvprātīgo kustības štābu. Mēs varam palīdzēt dažādos veidos: gatavot ēdienu, ziedojumos savākt apģērbu, naudu un citas lietas, sniegt pajumti tiem, kam to vajag.

Ļoti daudzi piedalās brīvprātīgajā kustībā. Hoteļi un hosteļi cilvēkus izmitina par velti, kafejnīcas un restorāni gatavo ēdienu. Tas viss mūs iedvesmo darīt labus darbus, dod spēku un apziņu, ka esam stipri.

– Kā atceraties 24. februāri, kad uzzinājāt, ka Krievija iebrukusi Ukrainā? Vai pieļāvāt, ka kaut kas tāds var notikt?

– Tas ir ļoti sarežģīti… Es atceros: no rīta man piezvanīja mamma un teica, ka valstī izsludināts kara stāvoklis…

– Vai tas nebija jau dienu iepriekš?

– Nē, 23. februārī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis, bet 24. – jau kara stāvoklis. Kad mamma to pateica, es viņai atbildēju: ”Tu kļūdies – ir ārkārtējais stāvoklis.” Un tad skatījos internetā un biju patiešām apjucis. Nevarēju noticēt, ka tas ir noticis.

Torīt man bija jāceļas agri, jo interneta portālā, kurā strādāju un kas rakstīja par modes nedēļu un slavenībām, bija jāievieto raksts. Mēs sapratām, ka šis materiāls nekad netiks publicēts. Nezināju, ko darīt. Nezināju, kā reaģēt.

Psiholoģiski ir ļoti grūti atcerēties to brīdi… Kijivai tajā laikā notika uzbrukums, un daudzi mani draugi atradās tur. Bija ļoti nomācoši domāt, ka, iespējams, es viņus vairs nekad nesatikšu. Tajās dienās daudz zvanīju draugiem, kolēģiem uz Kijivu, Harkivu.

Bija depresīvi, smagi… Taču vienā brīdī sapratu, ka nedrīkstu ļauties depresijai, ka jāatrod spēks, enerģija un otrā elpa. Un tā sāku meklēt dažādus ceļus, kā cilvēkiem palīdzēt.

Līdz tam biju ļoti aktīvs cilvēks, kas piedalās dažādos projektos, un vienā dienā sapratu, ka visi mani plāni vairs nevar tikt īstenoti. Un nezinu, kā dzīvot tālāk. Cenšos pieņemt citu realitāti, bet neesmu tai gatavs. Mani draugi ieteica sagatavot mugursomu ar pašām nepieciešamākajām lietām, bet es neesmu to izdarījis. Notiek karš. Ir ļoti smagi no rīta lasīt rakstus. Cenšos domāt, ka viss būs labi, kaut arī nav daudz pazīmju, kas par to liecinātu…

Es piedalījos Britu padomes organizētos radošo producentu kursos, kur katru dienu notika apmēram trīs stundu nodarbības. Turpināju tiešsaistes kursus apmeklēt pat tad, kad dzirdēju skanam sirēnas. Ikdienas rutīna, šīs dažas stundas man palīdzēja, es teiktu, nesajukt prātā…

Kad tas viss sākās, pie manis bija kaķis no patversmes, kuru vajadzēja pieskatīt vienu nedēļu. Nu sapratu, ka šis kaķis paliks uz ilgu laiku.

– Vai Latvijā agrāk esat bijis?

– Nē, neesmu. Zinot, ka piedalīšos šajā programmā, skatījos video un bildes par Latviju, biju iedvesmots un patiešām vēlējos to visu redzēt dzīvē. Es jau sāku iztēloties, kā tas būs, kad uzturēšos Ventspils Rakstnieku mājā. Lasīju arī par to cilvēku pieredzi, kuri šeit bijuši rezidencē.

Teicu draugiem, ka Ventspilī katru dienu iešu uz jūru. Uzzināju, ka te ir pieejamas dažādas zivis, un teicu, ka noteikti kaut ko pagatavošu. Tāpat es varētu pagatavot kaut ko no ukraiņu virtuves un pacienāt cilvēkus, kas būtu ieradušies no citām valstīm. Es patiešām sapņoju par to dienu, kad ieradīšos Latvijā…

– Ļoti ceru, ka sapnis piepildīsies. Kas ir būtiskākais, ko jūs gribētu pateikt cilvēkiem Latvijā vai jebkurā citā vietā pasaulē?

– Pirmkārt, mēs esam ukraiņi un par savu valsti esam lepni. Mēs esam uz demokrātijas, uz cilvēktiesību ceļa. Mēs arī respektējam citas kultūras. Un esam gatavi ieviest projektus un idejas, kurās dalīties ar citām valstīm. Veidot kultūras tiltus starp valstīm.

Latvija un Ukraina ir tuvas, taču mēs noteikti varam daudz ko darīt, lai viens otru iepazītu tuvāk. Varam viens otru stiprināt un bagātināt. Kā redzam, tikai patiesa informācija un spēcīga kultūra var uzvarēt. Mēs vairs nedrīkstam pieļaut, ka izplatās nepatiesība.

Otrkārt, vēlos pateikt, ka mēs, ukraiņi, esam suverēna nācija, kurai ir savas tradīcijas, valoda, vēsture, kuras gaitā ļoti daudz cilvēku mūsu kultūru darījuši stipru. Un to es vēlos pasaulei pateikt, arī realizējot dažādus projektus.

Vizītkarte

Jurijs Vitjaks

• Ukraiņu dzejnieks, tulkotājs, režisors.
• Ukrainas Rakstnieku savienības biedrs.
• Dibinājis literāro studiju ”7 Hertz”.
• Uzņēmis astoņus mūzikas videoklipus, trīs īsfilmas.
• Tulkojis 14 grāmatas.
• Saņēmis Stepana Budnija balvu par dzejoļu krājumu ”Purpura debesis”.
• Organizējis videopoēzijas konkursu ”Monocle”.
• Izvirzīts Maksima Rilska balvai tulkošanā.

Citāti:

• ”Trauksmes sirēnas dzirdam katru dienu, un dažbrīd bumbu patvertnē jāatrodas divas trīs stundas.”
• ”Es turpināju tiešsaistes kursus apmeklēt pat tad, kad dzirdēju skanam sirēnas. Ikdienas rutīna, šīs dažas stundas man palīdzēja, es teiktu, nesajukt prātā.”
• ”Tikai patiesa informācija un spēcīga kultūra var uzvarēt. Mēs vairs nedrīkstam pieļaut, ka izplatās nepatiesība.”

Ukraiņi – vienmēr gaidīti viesi

• Kopš Ventspilī atvērta Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, tajā regulāri uzturējušies ukraiņu rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji.
• Patlaban tur viesojas ukraiņu tulkotāja Katerina Moskalenko.
• Saņemti vairāki jauni pieteikumi no ukraiņu autoriem, kuri vēlētos izmantot šo rezidenci gan tuvākajā laikā, gan vēlāk.
• Aprīlī, visticamāk, tur uzturēsies divi Ukrainas rezidenti.