10. janvārī plkst.16 Liepājas muzejā K.Ukstiņa ielā 7/9 paredzēts svinīgi atklāt ceļojošo fotoizstādi “Rīgas Grebenščikova draudze: garīgais kultūras mantojums un laikmetīgums”, kas veltīta Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes Uspenskas dievnama 250. gadadienai.

Kā norāda Liepājas muzeja galvenā speciāliste Sandra Šēniņa, tad mūsdienu Latvijas teritorijā vecticībnieki ieradās 17. gadsimta vidū, kad pēc cara Alekseja Mihailoviča un patriarha Nikona veiktajām baznīcas reformām sašķēlās Krievu Pareizticīgā Baznīca.

Pirmo Rīgas vecticībnieku dievnamu svētīja garīgais tēvs Feodors Samanskis 1790. gadā. Tā bija koka ēka, kas piederēja pirmās ģildes tirgonim Savam Djakonovam. 1812. gada ugunsgrēkā ēka nodega, tās vietā uzcēla ķieģeļu ēkas – Rīgas labdarības slimnīcu un Kristus dzimšanas un Viņa svētās Mātes aizmigšanas dievnamu.

Vecticībnieku draudzes kodols bija vīriešu klosteris ar lūgšanu namu un patversmi. 19. gadsimta 20. gados draudzei bija sava slimnīca, skola zēniem, vēlāk arī meitenēm. 1833. gadā draudze sāka saukties Grebenščikova vārdā.

19. gadsimta 30. gados attieksme pret vecticībniekiem no varas iestāžu puses pasliktinājās. Tika izdoti vairāki rīkojumi, kas samazināja vecticībnieku īpašumus, ierobežoja viņu pārvietošanos, darba izvēles un sabiedriskās dzīves brīvību. Kad varas iestādes nolēma slēgt pēdējo vecticībnieku draudzei palikušo Grebenščikova lūgšanu namu Maskavas priekšpilsētā, cilvēki cēlās tā aizstāvībai un to nosargāja.

Pēc 1861. gada attieksme pret vecticībniekiem kļuva humānāka un 1873. gadā Grebenščikova patversmes paspārnē atkal tika atvērta vecticībnieku skola. Vēl vairāk tiesību vecticībnieki ieguva ar 1905. gada 17. aprīļa ukazu: vienlīdzīgas pilsoņu tiesības, konfesiju brīvību. Atdzīvojās Rīgas vecticībnieku draudzes darbība, pie dievnama uzbūvēja zvanu torni ar apzeltītu kupolu. Uzplaukums turpinājās arī 20. gadsimta 20. – 30. gados.

Periodā no 1940. gada līdz Atmodas laikam vecticībnieku draudze atkal piedzīvoja represijas un vajāšanas, kuras beidzās 1980. gados un draudze sāka atdzimt.

Tagad Grebenščikova draudzei ir pasaulē lielākais bezpriesteru novirziena vecticībnieku lūgšanu nams, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā galvenajā lūgšanu telpā, kurā septiņās rindās ir svētbilžu siena (ikonostass), var vienlaicīgi uzturēties 4 – 5 tūkstoši draudzes locekļu.

Draudzē darbojas koris un svētdienas skola. Darbojas publiskā bibliotēka, muzejs, nespējnieku patversme, kā arī svētbilžu liešanas, kokapstrādes, tradicionālo apģērbu šūšanas un vēl citas darbnīcas. Draudzes paspārnē darbojas arī izdevniecības nodaļa un neliela tipogrāfija. Aktīvi darbojas Latvijas Vecticībnieku biedrība, kura kopā ar draudzi izdod žurnālu ”Pomorskij Vestņik”. Kopš 2008. gada tiek izdots arī žurnāls ”Nastavņik”. 2006. gadā atjaunota Grebenščikova Garīgās skolas darbība. Draudzes zālē daudzi pasākumi notiek kopā ar Rīgas sabiedrības un zinātnieku aprindu pārstāvjiem.

Fotoizstāde “Rīgas Grebenščikova draudze: garīgais kultūras mantojums un laikmetīgums” Liepājas muzejā K.Ukstiņa ielā 7/9 skatāma no 10. janvāra līdz 10.februārim.

Foto no izstādes Rīgas domē 2010. gadā. Foto no Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes arhīva.