Lāčplēša dienā Liepājas teātrī uz skatuves atdzims 20. gadsimta 70. un 80. gadu brīvdomības un bohēmas gars. Notiks režisora Valda Lūriņa muzikālā iestudējuma “Esi sveicināta, bohēma!” pirmizrāde. “Vienmēr ir interesanti restaurēt laiku. Tas ir tikpat kā atjaunot antīku mēbeli,” režisors salīdzina.

Muzikālajai izrādei “Esi sveicināta, bohēma!” par pamatu ņemti Andra Bergmaņa vēl nepublicēti memuāri, Andžila Remesa grāmata “Reiz Liepājā…” un Ulda Brieža un Ērika Hānberga grāmata “Vāgūzis”, kurās atspoguļots bohēmas laiks.

Šajā izrādē par laiku un Latviju savīsies kā delverīgi vieglprātīgi, tā smeldzīgi stāsti, un tā ļaus ielūkoties gan Liepājas, gan Rīgas bohēmiskajās vietās – Liepājas “Vāgūzī”, Rīgas kafejnīcās “Kaza” un “Skapis”. Tās ir vietas, kur laikā, kad pamazām plašāka kļuva sprauga dzelzs priekškarā, gaisā sāka virmot brīvdomība un bohēma. Runāt par šo laiku nav iespējams bez Imanta Kalniņa un citu komponistu mūzikas.

Iestudējums tapis, lai vieniem atgādinātu, bet citiem izstāstītu. “Izrāde nav dokumentāla, tā ir mūsu versija par šo laiku,” saka režisors V. Lūriņš un uzsver, ka izrādes komanda nepretendē uz patiesību, bet vēlas atsaukt atmiņā laiku, kas nozīmīgu un paliekošu ietekmi atstājis arī uz šodienu. “Bohēmas laikā dzīvojuši visi tie cilvēki, ar kuru devumu rēķināmies,” saka režisors. Viņš piesauc dzejnieku Ulda Bērziņa un Jāņa Rokpeļņa, režisores Māras Ķimeles, komponista Imanta Kalniņa un daudzu citu vārdus. “Tie ir cilvēki, kuri ne tikai ļāvās alkohola atbrīvojumam, bet izdarīja būtiskas lietas,” norāda V. Lūriņš. “Dzejā cilvēki atrada atbildes un apliecinājumu savām ilgām. Un tas ir laiks, kad visi saprotas caur mūziku.” Un režisors akcentē, ka pašlaik gaidām simtgadi, taču skaidras valsts attīstības programmas mums nav. Mums ir vērtīga pagātne, bet kāda ir nākotnes perspektīva? “Joprojām šūpojamies laika vējos,” saka V. Lūriņš.

Izrādē “Esi sveicināta, bohēma!” stāstus par bohēmas laika notikumiem izstāstīs, izdzīvos un izdziedās Liepājas teātra aktieru trupa. Lielākā daļa izrādē ir bohēmas viesi, kuri dažādos stāstos, dažādās situācijās ilustrēs atšķirīgus tēlus. Taču trīs no aktieriem ieguvuši konkrētākas aprises. Kaspars Kārkliņš izrādē ir Andris, aiz kura slēpjas A. Bergmaņa personība. Ilze Jura atveidos Viņu – A. Bergmaņa mīlestību. Bet Edgars Ozoliņš ir Uldis. Šajā tēlā varēsim saskatīt “Vāgūža” saimnieka fotogrāfa Ulda Brieža vaibstus.

Aktieris E. Ozoliņš tāpat kā viņa kolēģi nav pagājušā gadsimta bohēmas laika liecinieks, to iepazinis lasot, klausoties atmiņu stāstus. Turklāt arī tās katram var būt atšķirīgas, tāpēc patiesību izstāstīt nav iespējams – viņš saka. Un arī nevajag. “Tur nevar atgriezties, mēs tur nebijām,” uzsver aktieris. Tāpēc trupa kopā ar režisoru izrādē netiecas iemiesot laiku, bet raksturot to. E. Ozoliņš min, ka izrādē iekļauta ne viena vien pašu aktieru etīde. “Valdis gribēja, lai izrādē parādās arī mūsu uztvere.”

“Kompānijas sajūta,” bohēmu raksturo E. Ozoliņš. Un tādā ziņā tā ir iespējama arī šodien. “Brīvības izjūta. Padomju laikā tā bija arī pretošanās,” viņš saka. Savukārt šajā ziņā šodienas bohēma ir cita. Aktieris stāsta, ka, topot iestudējumam, lauzis stereotipus un paplašinājis izpratni par minēto laiku, kuru iztēloties izrādē aktieriem labi palīdz arī tērpi.