Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
“Tas radās nejauši, krāmējoties pa bibliotēku un vecām grāmatām,” skaidro L. Eltermane, kas reizē ir izstādes kuratore. “Pamanīju franču modernās dzejas izlasi “Es tevi turpinu”, tādu nelielu grāmatiņu, un momentā sapratu, ka tas ir ļoti foršs nosaukums un tas varētu atbilst.”
Uzauga mākslas pasaulē
“Manam tētim šogad būtu 95 gadu jubileja,” L. Eltermane atklāj būtiskāko iemeslu izstādei. “Domāju, ka gan viņš, gan mamma būtu par to priecīgi,” spriež izstādes iniciatore, vaicāta, ko vecāki par zīmīgo notikumu teiktu.
“Es viņus ļoti mīlu. Esmu viņiem pateicīga, ka mums bija tāda ģimene, bija tāda dzīve.”
Atmiņā palikusi liela radoša darbošanās – gleznošana, zīmēšana, dažādu jaunu tehniku izmēģināšana, aušana, monotipija, grafikas tehnikas.
“Mēs, mazi bērni, visur tikām ņemti līdzi, vērojām, kā lietas notiek, uzaugām mākslas pasaulē.”
Tētis gleznojis lielākoties dabā. Un reizēm meita Liene brauca viņam līdzi studijās. “Tad es izstaigājos pa mežiem vai arī pati gleznoju ar eļļas krāsām. Man bija sava krāsu kaste.
Šī mana gleznošana bija tikai tāda niekošanās, bet izjūtas ir dzīvas, it kā viss būtu vakar noticis,
un sajūta ir, ka tētis un mamma tepat kaut kur blakus mīt, lēnītēm savā noskaņā darbojas.”
Kad tētis devies aizsaulē, L. Eltermane apjautusi, ka caur viņa gleznām sākusi skatīties uz Latvijas dabu, ainavām. “Piemēram, braucot autobusā uz Rīgu un vienkārši skatoties pa logu, nodomāju – gluži kā tēta gleznā. Viņš ir mācējis to skaistumu ieraudzīt un caur tām gleznām nodot.
Tas man liekas fantastiski, ka es tagad skatos viņa acīm uz pasauli. Tas ir man kaut kas tāds īpašs, ko es sajutu vēlāk, kad viņa vairāk nebija.”
Savukārt par mammu L. Eltermane saka, ka viņa vienmēr bijusi sabiedriski aktīva un ļoti daudzpusīga. “Bija gan grafiku mācījusies, gan teātra dekorāciju, gan aušanu un vēl citas nodarbes. Viņa brauca uz radošiem namiem jau tad, kad es vēl nebiju piedzimusi. Ir saglabājušās no turienes sūtītas vēstules, sarakste ar tēti.
Radošajiem namiem bija ļoti liela nozīme viņas dzīvē. Vecāki ļoti mīlēja zemi, laukus, dārzus – to visu. Bet mammai tas bija īpaši – dārzā puķes stādīja un darīja citus darbus. Un arī māsa izvēlējās dzīvot laukos, lai arī dzimusi un uzaugusi Liepājā, viņa šobrīd dzīvo pie Durbes.”
Sajūtās silta un sirsnīga
Izstādē apskatāmais saturs ir bagātīgs, visu četru ģimenes locekļu radošums vērojams dažādās izpausmēs.
Tas savākts no dažādiem avotiem. “Viens mammas austais darbs parasti ir 1. ģimnāzijā pie sienas, palūdzu, lai man to iedod uz izstādes laiku. Šeit ir arī darbi no muzeja fonda. Bet liela daļa vecāku darbu glabājas pie manis mājās,” pastāsta L. Eltermane, ar kuru tikāmies īsi pirms izstādes atklāšanas.
Runājot par jubilāra – tēta – gleznām, tās ir no 60. gadu beigām, 70. gadiem. Daļai ir joprojām viņa paša veidoti rāmji. “Koka darbnīcā pasūtīja līstes, izzāģēja un tētis pats taisīja, jo nekur nebija rāmju darbnīcas. Tagad viņi tāda žēlīga paskata, gribētu tos mainīt.”
Vecāku piemiņai L. Eltermane radījusi īpašas “melnās kastes”, kas ir arī viņas jaunākais kā mākslinieces veikums. “Tās ir ar melnu ādu, mazlietiņ ar apdruku apvilktas no ārpuses, bet iekšpusē ir manu senču fotogrāfijas. Ne tikai vecāku, bet vēl senāku radinieku – vecāsmammas, vecātēva.
Iespaids ir tāds, ka viņi tā kā no tumsas, no tās senatnes skatās uz mums. Gala rezultāts izdevies negaidīti spēcīgs.”
Un kastes glabā lietas no pagātnes – tēta krāsu tūbiņas, mammas atspolītes, ir piparu dzirnaviņas un vēstules… “Tā nevar teikt, ka neko nemetu ārā, ka pilnīgi visu saglabāju, bet kaut kas ir. Kad mācījāmies mākslas skolā, mums mācīja saskatīt to, kas ir tas vērtīgais visās lietās. Viss ir ar tādu mīlestību darīts. Šodien ražotās lietās tā iekšā nav.”
Sajūtās izstāde izdevusies ļoti silta un sirsnīga, raksturo tās veidotāja. Aplūkojami gan jaunākie L. Eltermanes darbi, gan iepriekš Liepājā neizstādīti, tai skaitā šā brīža aizraušanās ar keramiku.
Lai gan radošo garu mantojuši arī Lienes bērni, izstādē viņu darbu nav. “Jo viņi nav Eltermaņi,” ar smaidu paskaidro māksliniece.
“Es tevi turpinu” apskatāma līdz 15. oktobrim.
Uzziņai
Eltermaņu ģimene
Laikabiedri mākslinieku Jāni Eltermani (1928–1997) atceras kā sabiedrisku, izpalīdzīgu, vitālu un dzīvespriecīgu cilvēku ar smalku dabas izjūtu. Arī viņa gleznas ir košas un priecīgas, nepastarpināti gleznotas dabā, neko nezaudējot no pārdzīvojuma patiesuma.
Anna Eltermane (1929–2009) bija pazīstama kā tekstilmāksliniece, kura pamatā bija uzticīga klasiskajam gobelēnam. Viņas darbos vērojamas vērienīgas kompozīcijas, mirkļa pārdzīvojums, krāsu un līniju ritmi un tekstūru dažādība.
Liene Eltermane (1960) ir ādas apstrādes māksliniece, taču ļaujas eksperimentiem ar dažādām tehnikām un materiāliem, aizrāvusies ar keramiku.
Zanes Eltermanes (1962) daiļradē dominē keramika un tekstils.