liepajniekiem.lv
Dziesmas, kas nenoveco
Koru lielkoncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš” Mežaparka lielajā estrādē izskanēja vakar. Ar Kasparu sazinājāmies dienā, kad pēc dažām stundām bija gaidāms lielkoncerta ģenerālmēģinājums. “Mums te labi iet,” viņš mundri atbildēja uz zvanu.
“Šodien mums ir parastā garā diena – no rīta bija agras brokastis, tramvajs un brauciens uz Mežaparku, bija mēģinājums, tagad atpakaļ uz skolu, paēdīsim pusdienas. Būs mazliet brīvs laiks, un vakarā brauksim atpakaļ,” viņš stāsta.
Balsī nemana uztraukumu, lai gan ģenerālmēģinājumu var pielīdzināt jau īstajam lielkoncertam. “Jā, tas pats vien ir,” apstiprina Kaspars, “nekādas atšķirības nav. Kā būs? Smuki būs! Pirmo reizi jaunajā estrādē! Ir forši, man vizuāli estrāde patīk, ļoti laba, mākslinieciski skaista. Skaņu neesmu dzirdējis, jo esmu tikai sēdējis mākslinieku zonā, bet ļaudis runā, ka arī skan ļoti smuki.
Tā ka koncerta apmeklētāji varēs baudīt vēl skaistāk šo pasākumu. Tāpat bija labi, nu būs vēl labāk.”
Tāda viena īpaša skaņdarba repertuārā K. Grīnfeldam neesot. “Man ir Dziesmu svētku zīmoli, veci, klasiski darbi, bet es gribu, lai tie ir. Es tos nesauktu par mīļiem skaņdarbiem. Tad, kad stāvi estrādē, ir pavisam cita attieksme pret dziesmu, un šeit ir vajadzīgs estrādes repertuārs. Un tā nav kaut kāda mazā dziesmiņa, ko izpilda viens koris. Estrādē ir masa, kopība. Tas, kādēļ Dziesmu svētku kustība vispār pastāv.”
Tādi skaņdarbi kā “Gaismas pils”, “Saule, Pērkons, Daugava”, “Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s” šeit iederoties. Tāpat komponista Raimonda Paula – “Manai dzimtenei” vai “Dziesmai šodien liela diena”, kas ir faktiski kļuvusi par Dziesmu svētku himnu.
“Tad, kad koncertēju uz skatuves ar savu kori, tad ir citi skaņdarbi, kas man patīk. Bet šeit man patīk tas, kas ir tieši piemērots estrādei. Un ikreiz šīs dziesmas izskan kā no jauna. Tās vienkārši nenoveco.
Varbūt pašās dziesmās ir tāds kods, ka tās ir estrādes dziesmas.
Tās skan tikai Mežaparka estrādē, un tur tā emocija ir vispatiesākā, mani uzrunā visvairāk. Protams, ir jauni skaņdarbi, tie ir jauki un skaisti, bet es nevaru tos izcelt Dziesmu svētku estrādē. Varbūt tām kāds pusgadsimts ir jānodzīvo. Un tad es varēšu teikt, ka, jā, arī šie ir ieņēmuši savu vietu.”
Uzvar koris
To, cik reižu K. Grīnfelds piedalījies Dziesmu svētkos, viņš nemaz tā nevar “uz sitienu” precīzi nosaukt. “Man šķiet, ka es jau devīto reizi piedalos,” viņš rēķina.
“Sāku tad, kad mācījos 6. klasē, tie bija mani pirmie skolēnu svētki.”
Viņš ir bijis gan dziedātājs, gan arī dejotājs. Interesanti – šogad teju vai nācies izšķirties, kurā no sadaļām startēt. Jo uz Dziesmu svētkiem Kaspars tika gan ar Liepājas jaukto kori “Laiks”, gan ar Līgatnes vidējās paaudzes deju kolektīvu “Zeperi”.
“Tā nu dzīvē gadījās, ka es martā pārcēlos atpakaļ uz Liepāju, biju prom divus gadus. Bet pret “Zeperiem” man bija vēl pienākumi. Turpat 3000 kilometrus nobraucu no Liepājas uz mēģinājumiem Līgatnē, kas varbūt ir mazliet traki sirmgalvim, bet piedzīvotais pēc tam – deju kolektīvu konkursa fināls –, iespējams, manā pašdarbnieka karjerā bija vienīgais iznāciens uz “čempionu līgas” dejas skatuves. Tas bija kas īpašs!”
Kaspars apzinās, ka dalība Dziesmu svētkos ar diviem dažādiem kolektīviem būtu piņķerīgi, tādēļ šo domu atmeta. “Tad man būtu kaut kas jāizlaiž, jo viss notiek paralēli.”
Kopā ar kori “Laiks” Kaspars Dziesmu svētkos piedalās trešo reizi. “2009. gadā meklēju, kur varētu dziedāt. Par kori “Laiks” biju tikai dzirdējis nostāstus, ka labs koris. Apzināti devos uz koncertu pārbaudīt, vai man der. Un derēja. Tā uzsāku šeit dziedātāja karjeru,” viņš atminas.
“Jauktais koris “Laiks” ir komanda, kurā garlaicīgi nevar justies, un šeit, ja kādam ir grūtāk sadzīvot ar ikdienas ķibelēm, uzmundrinām viens otru.
Dziesmu svētki ir arī viens no lielākajiem kolektīva saliedēšanas pasākumiem. Tas strādā.”
Emocijas nevar apnikt
“Piecu gadu intervāls, manuprāt, ir ļoti labs,” uzskata Kaspars. “Ja norobežojas no visādām organizatoriskajām klizmām, kas gadās, es teiktu, ka šis posms no vieniem svētkiem līdz otriem ir tāds foršs posms, kas atbilst Dziesmu svētku kustībai, jo tas uztur amatiermākslu. Citādi droši vien mums tā amatiermāksla tik augstā līmenī nebūtu.
Bet Dziesmu svētki ir tie, kas motivē un uztur vēl aizvien, tāpēc es teiktu, ka reizi piecos gados šis pasākums ir interesants. Es nerunāju tikai par koncertu Mežaparka lielajā estrādē. Bet kolektīvam no nosacītiem laukiem braukt uz Rīgu, nedēļu baudīt ne tikai savus mēģinājumus un koncertus, bet arī visu to latvisko, ko piedāvā svētku programma, ja vien, protams, laika atliek.”
Kaut ko mainīt līdzšinējos Dziesmu svētkos K. Grīnfelds negribētu.
“Lai tie ir katru reizi līdzīgi! Tāpēc, ka tas arī ir kaut kāds latviskais kods.
Atceros, ka pirms vairākiem gadiem runāja, ka mākslinieciski vajagot pacelt līmeni vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tie ir tautas svētki! Tie nav diriģentu svētki vai mākslinieciskās padomes svētki. Tie ir amatiermākslas kolektīvu svētki, un tajos ir jābūt tam repertuāram, ko tauta pieprasa. Vienreiz piecos gados uzkāpt estrādē – tevī emocijas uzvirmo arvien un katru reizi, lai arī cik svētku jau būtu piedzīvots. Tieši tas man noteikti nav apnicis.
Protams, laiks iet, tehnoloģijas attīstās un tās noteikti var izmantot, tādējādi pieliekot kaut ko mākslinieciski klāt. Lai pasākums ir mūsdienīgs. Bet princips, ka ir programmas pieteicējs, virsdiriģenti, ir tautasdziesmas, ir modernais repertuārs, laicīgais repertuārs un klasika – to es gribu, lai saglabājas.
Pasākuma sirdi un dvēseli mainīt nevajag.”
Atpūtu vajadzēs
Tā kā Kaspars ir ar lielu pieredzi, ko likt koferī, dodoties uz Rīgu, viņam bijis skaidrs. “Gulēšanai uz matracīša – tam ir jābūt,” viņš smaida, nesūdzoties par nakšņošanu Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā.
Arī tai skaitā nemitīgā rosība un kņada, kas valda naktsmītnē, ir Dziesmu svētku sastāvdaļa. “Bet tas ir jāiztur tikai nedēļu,” smaidot saka Kaspars.
Kāda ir sajūta pēc svētkiem? “Nav ne vainas! Labā lieta ir tā, ka valstī pēc tam ir izsludināta brīvdiena. Tas gan varbūt ir vajadzīgs. Mēs būsim pelnījuši atpūsties.”
Patlaban K. Grīnfelds māca latviešu valodu cittautiešiem. Lai gan daudzi viņu iepazinuši kā aktīvu kultūras jomas cilvēku, pirms viņš no Liepājas aizbrauca.
“Kultūras lauciņā ir jāstrādā ar sirdi un dvēseli, jāvelta sevi idejas vārdā, bet es jūtu, ka palieku vecs un gribu mazliet ko rāmāku.
Pedagoģiskā izglītība man ir, no sava darba stāža, kas ir 30 gadi, skolā esmu strādājis tikai vienu. Uz turieni mani nevilina, bet pieaugušo izglītībā es biju iepriekš strādājis un, ņemot vērā šī brīža pieprasījumu, piekritu šim izaicinājumam. Priecājos par savu atdzimušo pedagoga karjeru, tas man patīk. Darba man pietiek.”
Vizītkarte
Kaspars Grīnfelds
- Dzimis 1971. gada 3. aprīlī Ventspilī.
- Mācījies Piltenes vidusskolā.
- Liepājas Universitātē ieguvis latviešu valodas un literatūras skolotāja kvalifikāciju.
- Bijis Liepājas Olimpiskā centra Kultūras daļas vadītājs, koncertzāles “Lielais dzintars” konferenču un pasākumu organizators, direktors Cēsu novada pašvaldības aģentūrā “Līgatnes kultūras un tūrisma centrs”.
- Patlaban cittautiešiem māca latviešu valodu.
- Dzied jauktajā korī “Laiks”.
- Tētis meitai Klaudijai.
- Hobiji: kordziedāšana, tautas dejas, volejbols.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
