Laiki mainās, un tāpat arī vietvārdi – nereti to mūžs ir vien pusgadsimtu ilgs. Tāpēc ir svarīgi apkopot šodien lietotos vietvārdus, kas kartēs nav atrodami, taču vietējo iedzīvotāju valodā ir gana dzīvi un atpazīstami. Lai to paveiktu, no šī gada marta līdz oktobrim otro reizi Latvijā tika organizēta Vietvārdu talka.

Joprojām var reģistrēt

“Vietvārdi ir tāda brīnumaina mūsu valodas kategorija, kas stingri un nelokāmi glabā valodas, vēstures, ģeogrāfijas liecības, kā arī vietas stāstu,” skaidro viena no Vietvārdu talkas rīkotājām, LU Latviešu valodas institūta direktores vietniece Sanda Rapa, pamatojot, kādēļ šāda akcija rīkota. Un Vietvārdu talkā atsaucība bijusi liela. Reģistrēti vairāk nekā četri tūkstoši mazzināmu vietvārdu. “Savākt un reģistrēt vietvārdus nav viegli un ātri izdarāms darbs – tas patiešām paveicams no sirds ieinteresētiem un gudriem cilvēkiem, un rādās, ka tādu mums netrūkst,” viņa saka, piebilstot gan, ka gribēt vēl vairāk jau esot katra projekta mērķis.

Lai arī Vietvārdu dienā, 20. oktobrī, notika talkas noslēguma pasākums, akcija nav beigusies un interneta lapā www.vietvardi.lv joprojām iespējams reģistrēt dažādu vides objektu un teritoriju nosaukumus. “Mājaslapa ir iecerēta mūžīgai lietošanai. Vai vismaz tik ilgi, cik pastāvēs Latvijas Universitāte,” norāda S. Rapa.

Uz līdzīgu akciju, kuras laikā apzināti Latvijas vietvārdi, reiz jau aicinājis Jānis Endzelīns. 1911. gadā viņš laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” publicējis aicinājumu skolēniem un studentiem vākt vietu nosaukumus. Pēc trim gadiem valodnieks secinājis, ka aicinājums nav guvis atsaucību. Vēlāk, 1921. gadā, viņš aicinājumu laikrakstā atkārtojis, taču šajā reizē ņēmis sev palīgus un vākšanas darbus uzsācis pats. Labā piemēra vadīti, sarosījušies visas Latvijas skolēni, skolotāji un citi entuziasti un nedēļas nogalēs un skolēnu brīvlaikos devušies izzināt vietu nosaukumus, kopā savācot ap 60 tūkstošiem vietvārdu. Tie joprojām glabājas LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēkā.

Valodai, vēsturei un dabai

Vietu nosaukumus savā darbā izmanto kā dabas pētnieki, kas pēc vietvārdiem vērtējuši koku un dzīvnieku izplatību, tā arī arheologi, kas pēc tiem meklējuši izrakumu vietas. Vēsturnieki un etnologi pēc vietvārdiem savukārt sekojuši dažādu notikumu un cilšu pēdām. “Valodniekiem vietvārdi ir nenovērtējams palīgs dažādu seno vārdformu atrašanā, izlokšņu un valodu kontaktu pētīšanā,” skaidro valodas pētniece S. Rapa, par piemēru minot Kurzemes vietvārdus, kuros, kā redzams jaunajā datubāzē, joprojām dzīva ir lībiešu valoda.

Pēc vietvārdiem valodnieki varot spriest arī par vietas nosaukšanas modeļiem, kas palīdzot izprast, kā turpmāk darināmi jauni vietvārdi, un neļauj rasties svešādiem vietvārdiem. “Piemēram, tagad Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija, mēģinot izraudzīties oficiālos vietu nosaukumus, bez vietējo iedzīvotāju ziņas nevar izlemt, vai, piemēram, Durbes pagastā upes vārds ir Rasūte vai Rasūta, jo rakstu avotos vai ekspedīciju vākumos ir abi varianti,” pētniece skaidro. Līdzīga dilemma esot par Dunikas pagastā esošo upi, kuru mēdz dēvēt gan par Vīves, gan Vīvas upi.

Tieši tāpēc šā gada Vietvārdu talkas laikā tika meklēti vietējie entuziasti, pie kuriem LU Latviešu valodas institūta pētnieki varētu vērsties neskaidrību gadījumā. “Ļoti ceram, ka ikvienā novadā – bet pavisam brīnišķīgi, ja katrā pagastā – mums atradīsies pa kādam vietvārdu vēstnesim, kas regulāri sniegtu ziņas par jau lietotajiem un jaunajiem vietvārdiem un kuram mēs, valodnieki un kartogrāfi, varam palaikam, ja rodas tāda nepieciešamība, pavaicāt, kāda ir vietējo iedzīvotāju lietotā vietas nosaukuma forma,” S. Rapa cer uz atsaucību. Tādā veidā nerastos kļūdas un kartēs vai rakstu avotos neparādītos vietējiem iedzīvotājiem sveši vietvārdi.

Ar vairākiem talciniekiem LU Latviešu valodas institūts jau esot sazinājies – viņi tikšot aicināti iesaistīties zinātniskos projektos. Datubāzē iekļautos vietvārdus institūts jau sācis iekļaut “Latvijas vietvārdu vārdnīcā”, kuras nākamais sējums saturēšot vārdus no Saba līdz Sēžu. “Arī pati vietvārdu datubāzē reģistrētos vietvārdus jau esmu izmantojusi savos pētījumos,” atzīst S. Rapa.

Gaviezes pagasts raženākais

Liepājas un apkārtnes novados atsaucība Vietvārdu talkā bijusi ļoti dažāda. Liepājā, Vaiņodes un Rucavas novados nav pievienots neviens pats vietvārds. Ar dažiem vietvārdiem krātuvi papildinājuši Pāvilostas, Nīcas un Priekules novadu vietvārdu zinātāji. Taču īpaši ir pacentušies vietu nosaukumu reģistrētāji no Kazdangas, Durbes un Gaviezes pagastiem. Gaviezes pagastā vien reģistrēti 46 vietvārdi.

Interesantākā sadaļa, pētot vietvārdu datu bāzi, noteikti ir piezīmju ailīte. Citi vietvārdu vācēji nav tik daiļrunīgi un bijuši gluži lakoniski, taču netrūkst reģistrētāju, kas dalījušies vietvārdu cēloņu stāstos. Bunkas pagastā, piemēram, atrodams Moku purvs – piezīmēs minēts nostāsts, ka šajā vietā nogrimusi kariete, kurā palikusi barona sieva. Tāpat tur meklējama Čigānu grava. “Gravu vietējie sauca par Čigānu gravu, jo senos laikos čigāni zagtos zirgus tur slēpa, pavadu piestiprinot pie gravas augšmalas, lai zirgi nezviegtu,” pastāstījis kāds vietvārdu talcinieks.

Durbes pagastā, piemēram, atrodas Dakterkapi – krūmiem pieaugusi birzs ar izteikti lieliem, veciem kokiem tīruma vidū. “Nosaukums no tā, ka it kā Pirmā vai Otrā pasaules kara laikā tur apglabāts kāds bēgļos braucējs dakteris,” vēsta piezīmes. “1950. gadu sākumā esot vēl bijis redzams metāla žodziņš ap kapavietu.”

Objektu aprakstos iespējams atrast ne tikai vēsturiskas liecības, bet arī ieteikumus mūsdienām. Par Pēča pakranti Durbes pagastā divi vietvārda reģistrētāji raksta, ka no tās iespējams “nobrauciens drošākajiem tuvējo māju slēpotājiem”. Nereti arī paši nosaukumi radušies gluži praktisku iemeslu dēļ. Gaviezes pagastā, piemēram, kāda apkaime nodēvēta par Trako suni. Piezīmēs minēts, ka tur agrāk atradušās mājas, kurās kārtību uzturēt palīdzējis ļoti dusmīgs suns.