Aizvadītās nedēļas nogalē Liepājas teātrī norisinājās I Starptautiskais baleta un deju festivāls. Jau desmit gadu Liepājā darbojas Baleta un deju studija. Bet balets Liepājā nebūt nav, tā teikt, pēdējais modes kliedziens. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados šeit darbojās Leona Brunava dibinātā Liepājas Baleta studija, kuras audzēknes bija Ingrīda Lūre, Aina Apene un Inga Papirte.

– Pastāstiet, kā jūs nonācāt Liepājas Baleta studijā?
Aina Apene: – Cik atceros, pilsētā bija izvietotas afišas un bija sludinājumi, ka atver Liepājas Baleta studiju un tā uzņem audzēkņus. Man bija gadi deviņi, kad vecāki aizveda uz Kultūras namu, kur bija tās mājvieta. Uzņemšana notika konkursa kārtībā, bērneļiem, kas bija sanākuši, staipīja kājas un skatījās viņu muguru. Ja kāds bija galīgi līks un šķībs, tad varbūt to neņēma. Taču kopumā, ja bērns nāca, centās kaut ko darīt, neviens īpaši atraidīts netika. Leons Brunavs un viņa sieva Valda bērnus ļoti mīlēja, tos kopa un čubināja.

Inga Papirte: – Mācījos 3. klasē, kad man pateica, ka nevaru iet Baleta studijā, jo esmu par jaunu, un ieteica nākt nākamajā gadā. Mamma neļāva, bet vienalga aizgāju pieteikties.

Ingrīda Lūre: – Dzīvoju piecstāvu mājā Klaipēdas ielā. Mana mīļākā nodarbošanās bija iet pagalmā dejot, improvizēt, darīju to no rīta līdz vakaram. Ievēroju, ka pretējās mājas piektajā stāvā uz balkona stāv cilvēki un vēro, kā dejoju. Izlikos, ka nepievēršu viņiem uzmanību. Bet viņu skatieni man deva vēl lielāku iedvesmu dejot, veidot veselus priekšnesumus. Tad kādu dienu pie manis pienāca šī dzīvokļa iemītnieks – Leons Brunavs, sakot, ka ir ievērojis, ka man ļoti patīk dejot un ka man labi sanākot. Viņš jautāja, vai negribētu nākt uz Baleta studiju. Tā es tur nokļuvu.

Biju maza, bet vienu momentu ļoti spilgti atceros, un tas manā atmiņā saglabāsies visu mūžu: kad man pirmo reizi iedeva uzvilkt puantes, tas bija tāds laimes mirklis! Neskatoties uz to, ka puantes man bija vienu izmēru par mazu un šausmīgi spieda. Izlikos, ka viss ir kārtībā. Kaut gan sāpes aiz laimes nejutu.

– Cik prestiža tolaik bija Baleta studija un kā jūs raksturotu darbošanos tajā? 
A. Apene: – Kad mēs tajā bijām darbojušies sešus gadus, mums izdeva apliecību, ka esam pabeiguši Baleta studiju, kas bija līdzvērtīga baleta skolai.

I. Papirte: – Katra pusgada beigās mums bija eksāmens, visu, ko bijām iemācījušies, mums lika atrādīt. Vecāki vērtēja un lika atzīmes. Mēs ļoti baidījāmies no tiem eksāmeniem.

Lielākā vērtība bija tāda, ka mēs katru sezonu noslēdzām ar kaut ko vērienīgu. Mana pirmā izrāde bija “Doktors Aikāsāp”. Mums katram bija iedalīta kāda lomiņa, es tēloju pastnieci. Ievas tante mums uztaisīja piegrieztnes tērpiem, bet mēs pašas, meitenes, sasēdušas pie liela galda, tos šuvām.

A. Apene: – Bez “Doktora Aikāsāp” vēl bija uzvedums “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, “Zilais putns”, liels baleta uzvedums “Čipolīno”. Uzvedumiem bija kārtīgas dekorācijas, dejotājām grezni tērpi. Visas pirmizrādes notika Liepājas teātrī. Bet mēs arī braukājām pa visu Latviju, pa labiem kultūras namiem. Skatītāju vienmēr bija daudz, jutāmies kā īstas balerīnas.

I. Papirte: – Mums bija tāda koncertprogrammiņa, ar kuru pa kolhoziem braukājām un uzstājāmies ballēs, līdzās rasola bļodām cilājām savas kājas. Čigānu deju dejojām ar Ainu divatā, ovāciju dēļ citreiz to dabūjām atkārtot trīs, četras reizes.

Bet īstenībā tā nebija nekāda jokošanās, mēs smagi strādājām. Nodarbības, kas ilga stundas trīs, bija sešas dienas nedēļā, sestdienu ieskaitot. Kad gājām ārā no Kultūras nama, katra kāja gāja uz savu pusi, nostrādājušās bijām nežēlīgi.

Mums bija divas klases – skolotājs Brunavs pasniedza, tā teikt, vīriešu klasei, savukārt Valda vadīja sieviešu, filigrāno klasi. Mēs no viņas baidījāmies, jo bija nenormāli precīza, pedantiska, laboja katru mazāko kļūdiņu. Viņi mūsos ieguldīja ļoti lielu darbu.

I. Lūre: – Viņiem abiem bija atšķirīga darba pieeja, Leons Brunavs strādāja tā virspusējāk, radoši, viņš tik ļoti neiedziļinājās tajās sīkajās detaļās kā Valda. Bet vispār es Brunavu atceros kā tādu ļoti mīļu cilvēku. Viņš ļoti mācēja iedvesmot, pateicoties tam mums ļoti gribējās dejot.

I. Papirte: – Baleta studijā mēs iemācījāmies strādāt sūru darbu. Pirmos trīs gadus vajadzēja stāvēt pie stangas un precīzi darīt vienmuļu darbu. Tas bērnam ir ļoti smagi un ne katram pa spēkam. Tāpēc Brunavs taisīja tās izrādes, lai būtu kaut kas foršs kam gatavoties.

 – Jūs, Aina un Inga, Baleta studijā aizvadījāt daudzus gadus. Kāda bija jūsu motivācija tur darboties – sapņojāt par balerīnas karjeru vai vienkārši patika dejot?
I. Papirte: – Baleta studija mums bija kā otrās mājas.

A. Apene: – Leons mūs pieturēja Baleta studijai, lai mēs nevazājamies pa ielām. Leonam un Valdai bija ļoti labs kontakts ar vecākiem, ja bērns neatnāca, viņi zvanīja un prasīja: kur ir, kas noticis, kādas problēmas?

I. Papirte: – Leons skatījās, kas no kura bērna varētu sanākt. Piemēram, Ingrīdai bija talants, un viņš to aizsūtīja uz baleta skolu Rīgā, bet mani uz valsts ansambli “Daile”. Mēs ar Ainu abas divas izturējām konkursu un tur iekļuvām. Tad no turienes mani izsvieda, jo biju pati garākā (smejas). Tad man bija Kultūras darbinieku tehnikums, Horeogrāfijas nodaļa, pēc tam sāku strādāt Liepājā.

A. Apene: – Kādu brīdi es “Dailē” padejoju, bet tad aizbraucu uz Krieviju, jo man tautu dejas negāja pie sirds, gribējās tomēr baletu. Leons un Valdiņa sazvanījās ar tiem teātriem, kur bija strādājuši, un es devos uz Krieviju izmēģināt savus spēkus. Bet man tur nesanāca tā, kā biju iztēlojusies, un atgriezos Latvijā. Iestājos turpat kur Inga – Kultūras darbinieku tehnikumā, bijām vienā kursā. Pēc tam atgriezos Liepājā.

I. Lūre: – Leons vienu dienu man teica, ka no Rīgas atbrauks cilvēki, ar kuriem vajadzētu satikties. Es nezināju, uz ko īsti eju. Tur bija baletskolas pedagogi, daudz bērnu, kuru dotības pārbaudīja. Bet vēl joprojām nesapratu, kur esmu nonākusi. Man prasīja, par ko gribētu kļūt, teicu, ka par ārsti. Viņi man iedeva iesniegumu, ka esmu pieņemta Rīgas Horeogrāfijas skolā. Tad es iestājos tur. Gāja visādi. Pēdējos gadus ļoti mocījos ar lieko svaru, biju liela un ļoti gara, pati garākā vienaudžu vidū. Ja tagad tas baletā ir modē, piemēram, Aivars Leimanis mīl garas baletdejotājas, tad tajā laikā modē bija mazākas. Tāpēc es vairāk dejoju rakstura dejas, teiksim, flamenko.

– Kas ar jums, Ingrīda, notika pēc Horeogrāfijas skolas?
– Savā jaunības dullumā biju izdomājusi, ka gribu ne tikai dejot, bet arī dziedāt un būt aktrise. Tāpēc pēc skolas divas sezonas dejoju Muzikālajā teātrī. Tolaik man gribējās izmēģināt visu un darīt to ātri. Nonācu arī Kanādā, kur uzkrāju pieredzi. Bet galvenais – tur sapratu, ko gribu. Divus gadus sapņoju, ka man Liepājā būs Baleta studija, kas ir piepildījies. Nu jau studijai desmit gadu. Par to visu varu pateikties savam pirmajam skolotājam Brunavam, ka viņš vispār mani pamanīja, uz kaut ko tādu virzīja.

– Esat domājušas, kāda būtu jūsu dzīve, ja nebūtu Leona Brunava, Baleta studijas?
A. Apene: – Man grūti iedomāties, jo mēs tai atdevām visu savu brīvo laiku, tā bija visa mūsu dzīve pēc skolas. Leons ir tas, kas ielika rokās mums profesiju.

I. Papirte: – Bez tā, ko viņš mūsos ir ielicis, mēs īstenībā nevarētu strādāt, mums arī nebūtu tādu labu rezultātu. Mēs ar saviem skolēniem darām to pašu, pielietojam tās pašas metodes, ar kādām darbojās viņš.

I. Lūre: – Pirms kļuvu par pasniedzēju, man likās, ka ar bērniem ir tik viegli un interesanti strādāt. Bet, kad sāku strādāt, sapratu, cik tas ir ļoti smags darbs, un nemaz nevar visu iemācīt, ko gribi. Tam ir dažādi iemesli, piemēram, finansiālais aspekts, mums nodarbības ir tikai trīs reizes nedēļā. Tagad es daudz vairāk novērtēju to, cik Brunavs mūsos daudz ieguldīja, to viņa paveikto milzīgo darbu un iedvesmu, ko prasījusi izrāžu veidošana.

– Pēc jūsu novērojumiem – Liepājā ir talantīgi dejotāji?
I. Lūre: – Liepājā ir ļoti talantīgi bērni, ne velti Rīgas Horeogrāfijas skolā tagad mācās sešas meitenes.

– Kādu redzat nākotni Liepājā saistībā ar baleta mākslu, deju?
I. Lūre: – Es redzu labu nākotni. Ir ļoti labi, ka rodas dejotāji arī citās pilsētās, tai skaitā Liepājā. Nākotnē šeit balets varētu kļūt vēl vairāk izplatīts. Tagad Kultūras akadēmijā 2. kursā mācās mana audzēkne… (kā sauc?), kura noteikti atgriezīsies Liepājā un organizēs savu studiju vai teātri.

A. Apene: – Arī no manām audzēknēm ir vairākas meitenes, kas aizgājušas uz Kultūra koledžu, pēc tam pabeigušas Latvijas Kultūras akadēmiju un strādā par horeogrāfēm. Meitenēm dejošana ir ne tikai hobijs un prieks, bet ar to viņas saista arī savu dzīvi, izvēlas par profesiju. Manuprāt, dejošana tagad ir populāra, ir izveidojušās daudzas jaunas grupas, rodas jauni pedagogi.

I. Papirte: – Mums ir potenciāls, skolotāji, kam ir labi rezultāti, bet problēma ir tāda, ka nav labu zāļu, dejošanai piemērotu apstākļu. Tā, kas ir Ingrīdai, nav baletzāle. Būtu ļoti labi, ja pilsētā būtu viena māja, zem kuras jumta varētu darboties visi dejotāji.

– Pirms dažām dienām notika Baleta un deju festivāls. Ingrīd, vai jūtat, ka tas pilsētai ir vajadzīgs?
– Ja runājam par atbalstītājiem, gribu pateikti paldies Liepājas Kultūras pārvaldei, jo bez tās palīdzības nevarētu noorganizēt šādu pasākumu. Ļoti priecājos, ka pirmajā gadā pieteikušies tik daudz dalībnieku – vairāk nekā 300. Mums bija ciemiņi pat no Izraēlas. Arī no skatītāju puses šis bija atbalstīts pasākums, visas biļetes uz festivālu bija izpārdotas. Ja ir tāda atsaucība, tad festivālu vajadzētu izvērst. Ir daudz iespēju, kā to izdarīt, piemēram, rīkot meistarklases un piedāvāt baleta izrādes.

Inita Gūtmane,

Andra Gertsona foto

Inga Papirte (no kreisās), BJC deju kolektīva “A+G” un Grobiņas jauniešu deju kolektīva “Spararats” vadītāja.
Ingrīda Lūre, Liepājas Baleta un deju studijas vadītāja.
Aina Apene, mūsdienu dejas studijas “Rotaļa” vadītāja.

Uzziņai

Leons Brunavs (17.07.1930.–1.08.2009.)
*Horeogrāfa, baletmeistara izglītību ieguvis Maskavas A. Lunačarska valsts teātra mākslas institūtā.
* No 1960. līdz 1971. gadam strādājis Krievijas teātros, veidojot horeogrāfijas baletu un teātru izrādēm. Gandrīz desmit gadu bijis Baltijas Flotes teātra baletmeistars, kopš 1970. gada pievērsies pedagoģiskajai darbībai.
* Bijis Liepājas Kultūras nama baleta studijas vadītājs, Liepājas Pedagoģiskā institūta ritmikas pedagogs, Liepājas sporta skolas treneris un J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents.
* Mūža nogalē – Latvijas bankas Viesu apkalpošanas un tulkošanas daļas vadītājs.
* Kopš 1993. gada aktīvs Latvijas Profesionālā baleta asociācijas biedrs.  

Inga Papirte (no kreisās) un Aina Apene ar savu skolotāju Leonu Brunavu.