Cieņa ir ļoti
nozīmīga ētiska kategorija. Tai liela nozīme cilvēku
savstarpējās attiecībās. Tai nepārvērtējama nozīme attieksmē
pret cilvēkiem, kuru ceļš vijas jau mūžībā. Cieņa pret
pagātni ir viens no priekšnoteikumiem, lai veidotos un saglabātos
vēsturiskā atmiņa – ģimenes vai tautas. Bet vēsturiskā atmiņa
ir ikvienu ģimeni, dzimtu, tautu saliedējošs elements. Avots, no
kura var smelt pieredzi, gudrību, mācību, arī rūgtu mācību.

Neraugoties uz visu
iepriekš pateikto, atzinības vārdi visupirms sakāmi tuviniecei
Ilgai Valterei-Vavilovai un nenogurstošajam novada vēstures
atdzīvinātājam visdažādākajās formās un veidolos, tikko
Mūžības ceļu uzsākušajam vēsturniekam Rihardam Rubīnam, kā
arī muzeja darbinieku pūlēm. Taču, kā mēs visi to ļoti labi
zinām, vērmeļu rūgtenumam piemīt kāda ļoti laba īpašība. Tā
rosina apetīti: uzzināt, neaizmirst, veicinātu vēlmi paveikt ko
būtisku un paliekošu, veltītu Miķelim Valteram šeit, Liepājā.
Tomēr uz zināšanas un nezināšanas robežas pat Liepājā –
Miķeļa Valtera dzimtajā Liepājā – balansē šī izcilā
cilvēka vārds un paveiktie darbi. Jau folklorizējies vārdu
savienojums Liepājas skartie. Miķeļa Valtera personības
spēks to spēj iekļaut no vienkārša secinājuma vai apzīmējuma
aktīvas rīcības un garīga piepildījuma gultnē.

Valstsvīrs, Latvijas
Republikas pirmais iekšlietu ministrs, diplomāts, arī rakstnieks,
dzejnieks, publicists. Latvijas valsts tapšanā tās pamatu
radītājs, vīrs, kuram ir nepārvērtējami liela nozīme latviešu
politiskās domāšanas izkopšanā. Rakstnieks Viktors Eglītis
raksta, ka praktiskais Ulmanis un ideoloģiskais Valters “sajūdzās
kā divi nevaldāmi kumeļi dievu ratos, raudami Latviju 1917. gada
revolūcijā uz neatkarību”. Sajūgs vēlāk izjuka, taču tad
jau dzīvoja brīvā Latvija.

Kad un kā Miķelis
Valters ar patiesu mīlestību un sirsnību pieskāries savai
dzimtajai pilsētai? Jaunliepājas strādniecības vidē audzis zēns,
kurš apveltīts ar izcilu prātu un radošo garu, šodienai atnesis
savu rakstu rindās, kas ikvienam liepājniekam paustas “Kurzemes
Vārdā”.

1928. gada 19. janvārī
Miķelis Valters kļūst par pirmo Latvijas konsulu Austrumprūsijā,
Karalaučos. Šis viņa dzīves posms ir visciešāk ar domām,
padomiem un personisko klātbūtni saistīts ar Liepāju. Kad 1928.
gadā “Kurzemes Vārds” tāpat kā Latvija svinēja savu
pirmo desmitgadi, Valters, atceroties valsts tapšanas sākotni,
raksta: “Jūsu darbība, “Kurzemes Vārds”, man
vienmēr atgādina šīs stundas, varbūt pašas smagākās dzīvē,
bet nešaubāmi pašas laimīgākās.”

1929. gadā Miķelis
Valters rakstā “Aizsargi – Liepājas vēstures gods” par
laiku, kas iegājis vēsturē ar apzīmējumu “Liepāja –
Latvijas galvaspilsēta”, pauž: “…toreiz klusā Liepāja
dzīvoja rūpju pilnas dienas. Vai nelielais karaspēks pie Ventas
spēs noturēties? (..) Ik uz soļa jautājums: kas būs gaidāms?
(..) Rīga bija iekšēju cīņu saindēta, Liepāja stāvēja tālāk
nost…, kad vēlu vakarā ieradās Pagaidu valdība, to apņēma
siltums, Liepājas draudzība. (..) Lai panāktu atbrīvošanu, daži
valdības locekļi aizbrauca uz ārzemēm. Palika pāris, kuriem bija
jāveic valdības pienākumi. (..) Iekšlietu ministrs gādāja par
izglītību, ārlietām un, teiksim godīgi, beigās par visu, ko
vien diena dod un prasa. (..) Darbs nosacīja, kas darāms.” Šī
Miķeļa Valtera īsā atcere ir kā atslēga viņa dzīvei, darbam,
centieniem.

Valteram veltītā
nekrologā profesors Edgars Andersons raksta: “Aizgājis liels
latviešu tautas nacionālās un sociālās taisnības cīnītājs un
pirmais neatkarīgās Latvijas valsts pieprasītājs un vēlākais
līdzveidotājs tās grūtākajos brīžos, vēlāk nepelnīti
nostumts malā. (..) Valters bija – jau agrā bērnībā nākotnes
saucējs un atklājējs. Tikai nākotnē varbūt viņa lomu pratīsim
pilnīgi novērtēt.”

Miķeļa Valtera
iela

Ja kāds tādu Liepājā
meklēs, neatradīs. Jo tās nav. Par Valteru liecina vien piemiņas
plāksne Baseina ielā. Bija ierosinājums Baseina ielu pārdēvēt
Miķeļa Valtera vārdā. Bija ierosinājums jaunajai ielai, kas
nosaukta par Parka ielu, dot Miķeļa Valtera vārdu. Bija nodomi un
cerības, kuras diemžēl nav piepildījušās.

Iedziļinoties Liepājas
ielu nosaukumos, to maiņās, ir redzams, ka šajā jautājumā
nepastāv nekādi stingri izstrādāti kritēriji un kārtība.
Analizējot izcilu personību vārdos nosauktās ielas, konstatējams,
ka ir nacionālās atmodas kustības darbinieku vārdos nosauktas,
Liepājas vēsturē nozīmīgu personību vārdos nosauktas,
1905.–1907. gada revolūcijas nemiernieku vārdos nosauktas, radošo
personību vārdos nodēvētas, militārpersonu vārdos nosauktas. To
skaits sniedzas pāri trīsdesmit. Bet tikai viena vieta Liepājā
nosaukta valsts dibinātājā vārdā – Jāņa Čakstes laukums.
Kāpēc savu vietu dzimtajā pilsētā nav atradis Miķelis Valters?

Viss, ko viņš ir
uzrakstījis par Apšu (Baseina) ielu, apliecina tikai to, ka līdz
pašai mūža nogalei viņš pret šo ārēji necilo, pat
nepievilcīgo vidi un tās iemītniekiem bija saglabājis bezgala
lielu mīlestību, sirsnību, cieņu. Kāpēc viņa vārdā nevarētu
nosaukt to, ko viņš tik ļoti mīlēja, cienīja, ko savās atmiņās
loloja un kam pateicās? Un no tāluma pieskārās domās savai
dzimtajai pilsētai.

Pieskāriens –
padoms

Profesors Rihards
Treijs raksta, ka var tikai apbrīnot, cik bieži un pārliecinoši
Miķelis Valters, nebūdams ekonomists, bet jurists, raksta par
dažādām tautsaimniecības problēmām. Allaž atceroties savu
Liepāju.

1931. gada janvāra
ziemas spelgonī “Kurzemes Vārdā” viņš raksta par
Liepājas ostu ārzemju presē, norādot uz Liepājas priekšrocībām
un arī uz trūkumiem. Labā ziņa – Liepājas osta nav pakļauta
tā sauktajai “ledus klauzulai” jeb īpašām kuģu
apdrošināšanas prasībām aizsalstošās ostās, taču līdzās
tiek pieminētas arī daudzas nepilnības un trūkumi: nepietiekami
gādāts par ostas izbagarēšanu, ostas krastu nostiprināšanu. Arī
loču darbam veltītas kritiskas rindas. Raksta beigās Valtera
atzinums: “Ar prieku var teikt, ka citādi lielāki pārmetumi
nav dzirdami un Liepājas ostu (..), ziemai tuvojoties, min kā pašu
noderīgāko un drošāko, ērtāko kuģu satiksmei ziemā.”

Arī Liepājas vērtība
un pērle – kūrorts – Valteram nepaliek nepamanīta. “Visi
tie, kas Liepājā pavadījuši dažus mēnešus, ir par viņu
vislabākās domās. (..) Bet ar to vien nepietiek. Liepājas
kūrortam jāsludinās Austrumprūsijas laikrakstos, jāinformē
Austrumprūsijas ārsti, jāizdod glītas propagandas brošūras,
plakāti. (..) Bet par attiecīgo propagandu nevar sākt domāt tikai
maijā vai jūnijā, bet tas jādara jau tagad, ziemā (..). Tā
raksta Miķelis Valters 1929. gada oktobra pēdējā dienā.

Prātā un sirdī allaž
rūpes par dzimto pilsētu. Gan rakstos par Liepājas amatniecību un
rūpniecību 1930. gadā, gan pārdomās “Liepājas
atplaukšana” 1931. gadā.

1931. gada 13. maijs.
Miķelis Valters Liepājas muzejā. Notikums skaists un nozīmīgs,
Latvijas muzeju vidē pat pirmreizējs – Rucavas istabas atklāšana
jeb rucavnieku dzīves telpas ienešana pilsētā. Un Valters lasa
lekciju “Kur atradusies senā “Dzintarzeme”?”.
Vēsture viņam ir tuva. “Kurzemes Vārda” slejās ir
pārdomas arī par “Liepājas apgabala likteni 16. gadsimtā”.

Raksts sagatavots,
izmantojot E. Andersona, R. Treija pētījumus, publikācijas
laikrakstā “Kurzemes Vārds”, Liepājas muzeja krājuma
materiālus.

Miķelis Valters par
savu dzimto Apšu (Baseina) ielu

“Iedomājieties
mazo, zemē iegrimušo namiņu tur, Apšu ielas malā. Lielās apses
šalc. Lielajās apsēs dziedāja pavasarī strazdi, un tie dzīvoja
tik laimīgi te ietaisītajās mazajās būdiņās. Kāda liela
mīlestība pret putniņiem radīja šīs būdiņas apsēs.”

“Cilvēki dzīvoja,
bārās, mīlēja, krita grēkos, lamājās. Tā visapkārt –
visās apkārtējās sētās, visos stāvos. Un Apšu iela putēja…!
Kādi putekļi un smiltis, kad sacēlās vējš un aizdegās saule.”

“Mazais zēns no
Apšu ielas juta ap sevi veco dzīvi. Kārtību un noteiktību, šo
negrozāmo ārpusējo, vārdos, paražās un svētku priekos, dzērāju
klaigās, pat ķērcienos, kad vakaros vārnas laidās pāri Apšu
ielai uz kapsētas pusi – tur augšā pakalnē, tuvu ostmalai. Kā
liekas, es sāku domāt.”

“Nezinu, vai tas
notika īsti pareizi – varbūt, bet paldies katrā ziņā šiem
maniem skolotājiem – nabadzīgajai būdai, krogam un Apšu ielai.
Tie ievadīja dzīvē, tie apkampa, dažreiz tik silti izsalkušo,
miesīgi un garīgi nepaēdušo. Apšu iela koķetēja ar mani, es ar
viņu. Viņa smējās, man dažubrīd asaras nobira.”

“Daudz zēnu
skrēja Apšu ielā un zaļās pļavās tuvumā. Zēni lielie, zēni
mazie, un visi tādā priekā. Diena ausa, drīz smiekli nāks, un
Apšu iela dzīvos.”

“Tie paši
strādnieki cēla savas mājiņas, kopa šīs mājiņas un priecājās
par kādu jaunu stūrīti, ko tie paši piebūvēja. Vai šis latvju
bars – lai neteiktu: atmesto bars – necēla Latviju? Tiem pietika
ar mājiņu un maizes krāsni. Smagā darbā tie gāja un nesa
maisus jo smagus, un to sievas lāpīja maisus, to bērni kliedza uz
ielas un vakarā aizmiga pie mātes sāniem istabā, kur otrā gultā
šņāca tēvs, smaga darba darītājs un mājiņas cēlējs.”

Avots: “Atmiņas un sapņi. I.”, 1969.