Šos vārdus sievai Ērikai, kura tobrīd atradās braucienā pa Armēniju, rakstīja Edgars Iltners – gleznotājs, kura ceļš iezīmēja spilgtas personības gājumu Latvijas mākslā. 9.februārī aprit gadsimta ceturksnis bez Edgara Iltnera. Zīmīgi, ka tieši šajā laikā Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē viņš ir atgriezies piemiņas izstādē, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Latvijas Mākslinieku savienību.

Edgars Iltners ir atgriezies savā dzimtajā pusē. Dzimis 1925.gada 3.martā Dzērves pagasta “Būriņos”. Skolojies tā paša pagasta pamatskolā, bet pēc tam Liepājā 1933.gadā pabeidzis Ata Kronvalda pamatskolu, tad mācījies 1.vidusskolā. Izejot cauri Otrā pasaules kara peripetijām, kas viņu noved gan Andreja Macpāna partizānos – tas bija meža ceļš, lai neiekļūtu leģionā, gan brīvprātīgi iznākot no meža un nokļūstot cietumā. Kara beigas Iltners sagaida Pāvilostā, tranšejas rokot. Veselība ir iedragāta, bet dzīvība saglabāta.

Un 20 gadu vecumā jāizvēlas, kādu ceļu tālāk iet. Seko neilgas mācības jaunatvērtajā Liepājas Pedagoģiskajā skolā, bet 1946.gadā sākas tas Edgara Iltnera dzīves posms, kuru oficiāli dēvē par profesionālās izglītības iegūšanu. Pirmais solis ir mācības Liepājas Daiļamatniecības vidusskolā. Toreiz skolas direktors Jānis Sudmalis teicis – ja ies labi, skolu varēs beigt divos gados. Tā arī notika. Un, kā atzīst mākslas zinātnieki, šajos gados piedzima un izauga tas Edgars Iltners, kuru viņa laikabiedri pazina kā neatlaidīgu un mērķtiecīgu cilvēku, kurš vienmēr atradās nemitīgā darbā un sev izvirzīja visaugstākās prasības. Pēc Liepājas nāk Rīga: J.Rozentāla Mākslas vidusskola, Latvijas Mākslas akadēmija, kuras glezniecības nodaļa ar diplomdarbu “Airētājas” tiek pabeigta 1956.gadā.

1960.gadā Iltners jau ir akadēmijas mācību spēks, no 1973.gada – profesors, rektors no 1974. līdz 1976.gadam, stājglezniecības darbnīcas vadītājs no 1978.gada un Latvijas PSR Mākslinieku savienības vadītājs gandrīz piecpadsmit gadu. 1977.gadā viņš saņem PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukumu.

Savu daiļradi Edgars Iltners iesāk kā skarbā stila pārstāvis glezniecībā. Gadu no gada viņa vieta ar savu novatorismu un domas spēku latviešu mākslā kļūst arvien redzamāka. Edgars Iltners uzsvēris, ka visa radošā darba pamatā pastāv dziļa jūtu un prāta koncentrācija. Par to var pārliecināties ikviens izstādes apmeklētājs, izsekojot mākslinieka radošajai biogrāfijai, sākot no pirmajām līdz pat pēdējām viņa gleznām. No “Vīri nāk” (1957) un “Dzintara meklētājiem” (1958) līdz “Lauku kapelai” (1982) un “Manai Latvijai” (1982).

“Es sāku gleznot bildi “Mana Latvija”. Jūra, kalnaina piekraste, briedēna un vilka krustojums, gabals varavīksnes un es pats ļoti agros gados,” rakstīja Edgars Iltners meitām 1982.gada 9.jūlijā. “Mana Latvija” ir mākslinieka dzīves pašportrets. Vai, kā šo gleznu raksturojusi Ieva Iltnere, “te ir dzimtene, izjusta glezniecībā”.

Izstādes atklāšanā ar ziediem rokās ieradās Edgara Iltnera drauga vai visa mūža garumā – mākslinieka Miķeļa Golta atraitne Ināra. Ziedi tika nolikti pie gleznotāja mātes portreta, bet, taujāta, kāds tad dzīvē, personiskā saskarsmē bijis Edgars Iltners, viņa atbildēja, ka kluss un noslēgts cilvēks. Kā mākslā Iltners meklēja emociju un intelekta apvienojumu, tā dzīvē nemitīgi pretnostatītas un apvienotas tika publicitātes un  atbildības nasta ar radošai personībai tik nepieciešamo mieru un klusumu.

Jānis Gintners,

Jāņa Gintnera foto

Edgars Iltners. “Mana Latvija”. ( audekls, eļļa, 170 x 202 cm)