Šogad vasaras ceļojuma laikā gadījās nakšņot Polijas pilsētā Ščecinā, līdz ar to vienu vakaru varējām veltīt pilsētas apskatei. Protams, tik īsā laikā tā ir virspusēja, tomēr vienu no iepazītajām vietām, proti, Ščecinas filharmoniju, gribas pieminēt. Kaut vai tādēļ, ka vēl pavisam nesen tik daudz tika runāts, rakstīts un spriests par Liepājas koncertzāli. 

Ščecinas filharmonijas ēka pamanāma jau pa gabalu, jo uz pilsētvides ēku un apstādījumu fona izdalās ar savu baltumu. Pieejot tuvāk, arī ar neparastajām formām. Ēka atgādina lielu, baltu kalnu, ko veido it kā kopā sabīdīti ledus gabali, kuru smailes vērstas pret debesīm. Nu gluži kā Sniega karalienes pils Hansa Kristiana Andersena pasakā.

Ir ap desmitiem vakarā, un pirms brīža beidzies koncerts. Afiša vēsta, ka tajā skanējis mūsdienu džezs. Tomēr visi koncerta apmeklētāji nesteidzas doties projām, daļa paliek filharmonijas plašajā, baltajā priekštelpā, kur dīdžejs jau nodrošina kvalitatīvu relaksējošas mūzikas fonu tiem, kuri vēlas turpināt baudīt vakaru, dejojot, malkojot vīnu vai vienkārši ļaujoties sarunām ar draugiem. Zilgani violetā gaisma no pults starmešiem telpai un cilvēku siluetiem piešķir tādu kā ziemeļu gaismas noslēpumainību. Apkārtējais plašums ļauj brīvi justies ikvienam, gan pusmūža dejotājam, kurš ar vienkāršām kustībām līgani šūpojas mūzikas ritmā, gan mīkstos zviļņos iegrimušu jauniešu pulciņam, gan mums, no malas ienākušiem vērotājiem. Un te, stāvot zem augstajiem griestiem, gribot negribot atceros “Lielo dzintaru” un lielo tā mīnusu, kas, manuprāt, sākas jau pie ieejas, kur gaidītā plašuma vietā ienācēju no visām pusēm ierobežo konstrukcijas, tāpēc rodas sajūta, ka ēkā ir nevis jāieiet, bet jāiespraucas. Labi gan, ka tik ļoti vajadzīgo plašuma izjūtu kompensē lielā zāle, kas, manuprāt, arī ir ēkas sirds.

Taču, atgriežoties pie Ščecinas filharmonijas, noteikti jāpiemin, ka 2015. gadā tā tika atzīta par labāko ēku Eiropā, kļūstot par leģendārā 20. gadsimta modernisma arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes vārdā nosauktās balvas laureāti. Ēkas projekts izstrādāts Spānijas birojā “Barozi/Veiga”, un tā autori ir spānis Alberto Veiga un itāļu izcelsmes arhitekts Fabricio Barozi. Mīsa van der Roes balvu, kas ir nozīmīgākais apbalvojums Eiropas arhitektūrā, reizi divos gados piešķir Eiropas Komisija, Eiroparlaments un Mīsa van der Roes fonds. Konkursa uzvarētāji saņem 60 000 eiro.

Reizē ar Ščecinas koncertzāli uz Mīsa van der Roes 2015. gada balvu, kurai pavisam bija pieteikti 420 objekti no 36 Eiropas valstīm, pretendēja arī deviņi darbi no Latvijas, tostarp Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas rekonstrukcijas projekts (Latvijas arhitektūras Lielās gada balvas 2014. gada ieguvējs, Zaigas Gailes birojs), Austrumlatvijas koncertzāle “Gors” (Vizuālās modelēšanas studija), Latvijas Nacionālā bibliotēka (Gunārs Birkerts un arhitektu birojs “Ģelzis – Šmits – Arhetips”) un citi.

Ščecinas filharmonijas ēkas telpas ir racionāli izvietotas un atšķirībā no Liepājas koncertzāles viegli atrodamas. Galvenā koncertzāle, kas tiek dēvēta par Zelta zāli, paredzēta 951 apmeklētājam, tajā var izvietoties 120 mūziķu liels orķestris un koris ar vairāk nekā 100 dziedātājiem. Ēkā ir arī Melnā kamerzāle ar 192 vietām, daudzfunkcionāla izstāžu un konferenču telpa un jau pieminētais plašais foajē.

Ščecinas koncertzāles atklāšanai par godu 2014. gada septembrī notika koncerts, kurā ar krāšņu programmu uzstājās Ščecinas filharmonijas simfoniskais orķestris, kuru diriģēja latviešu diriģents Gints Glinka. Latviju pārstāvēja arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, un tas kārtējo reizi apliecina mūsu valsts mūziķu augsto profesionalitāti, jo šo koncertu apmeklēja arī augstas Eiropas Komisijas amatpersonas.