Pēdējo gadu laikā Latvijā ir radušies un savu darbību nostabilizējuši vairāki neatkarīgie teātri, kuru izrādes bijusi iespēja novērtēt arī liepājniekiem. Ar kādām problēmām saskaras šie teātri un ar ko tie atšķiras no valsts un pašvaldību finansētajiem?

Citus atbalsta, citus – ne

“Valsts teātriem ir savas telpas. Tās ir telpas ne tikai skatuvei, bet arī šūšanas darbnīca kostīmiem, mālderu zāle skatuves dekorāciju izgatavošanai, prozaiski, bet arī noliktavas telpas. Valsts teātri ir subsidēti, tiem ir piešķirta konkrēta dotācija katrai sezonai un papildus budžetu veido teātru izrāžu biļešu ienākumi. Savukārt neatkarīgie teātri visus izdevumus – gan iestudējuma tapšanai, gan tā spēlēšanai – sedz no savas saimnieciskās darbības, tātad tikai no biļešu ieņēmumiem,” salīdzina muzikālā teātra “ARS NOVA” izrāžu producente Anda Zadovska.

Lielākā daļa no neatkarīgajiem teātriem ir radušies Rīgā. Taču arī liepājniekiem ir ar ko palepoties. Piemēram, 28. aprīlī, apritēja gads, kopš Liepājas teātra aktieris Kaspars Gods nodibināja SIA “Gods un…” un izveidoja savu “Goda teātri”. “Klājies ir puslīdz labi,” lēni novelk liepājnieks. Viņš norāda, ka neatkarīgā teātra vadītājiem jāsaskaras ar tādām pašām problēmām kā uzņēmējiem: “Ir jādomā, kā nopelnīt naudu, jācenšas strādāt tā, lai neiebrauktu mīnusos.” Lai gan uz papīra skaitlis no ietirgotajām biļetēm izskatoties smuks, kad samaksāts aktieriem, režisoram, segti ceļa izdevumi un telpu īre, izdevumi sanākot lielāki par ienākumiem. Vismaz pagaidām K. Gods nopelnījis neesot, nereti vēl nācies piemest klāt no personīgajiem līdzekļiem. Bet viņš cer, ka priekšdienās būs citādāk, jo ar laiku aug zināšanas, kā nopelnīt vairāk un kā ieekonomēt labāk.

Arī A. Zadovska norāda, ka lielākās problēmas, ar ko jāsaskaras neatkarīgajiem teātriem, ir finansiālas grūtības. “Tā kā esam muzikālais teātris, nozīmīga ir izrāžu apskaņošana, katram lomas atveidotājam ir nepieciešams mikrofons, izrādēs spēlē mūziķu orķestris. Te arī jāuzsver komponista nepielaidība – nekādas haltūras. Visam ir jāskan un jādzīvo uz skatuves pa īstam,” saka A. Zadovska.

K. Gods uzsver, ka neatsverams atbalsts viņa teātrim ir Valsts Kultūrkapitāla fonda un Liepājas Pilsētas domes Kultūras pārvaldes sniegtais finansiālais atspaids ar projektu konkursa starpniecību, kā arī Kurzemes Biznesa inkubatora pretimnākšana. K. Gods arī cenšas izburties cauri tam, kas nepieciešams, lai varētu pieteikties lielo projektu konkursiem. Teātra “Dearty Deal Teatro” direktore Anna Sīle teic, ka arī viņiem ir ļoti laimējies, jo saviem iestudējumiem ieguvuši naudu gan no Kultūrkapitāla fonda, gan no Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas rīkotājiem projektu konkursiem. “Mums ir arī labi draugi – vairāki uzņēmēji atbalsta, piemēram, ar rekvizītiem, arī vēstniecības saistībā ar autortiesībām,” gandarīta ir A. Sīle. 

Arī “ARS NOVA” komanda daudzas jo daudzas reizes ir iesniegusi savus projektus VKKF, bet parasti saņemts atteikums, jo tie neesot aktuāli. “Tas gan ir baigā pretrunā, jo katra mūsu izrāde vienā sezonā tiek spēlēta aptuveni 30 reižu un vidēji katru ir apmeklējuši aptuveni 14 tūkstoši skatītāju, kas ir ievērojams skaits. Piemēram, Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokopera “Kaupēn, mans mīļais!” jau ir nospēlēta 28 izrādes, un to noskatījušies 13 500 skatītāju. Kultūrkapitāla fonda atzinums, ka šādas izrādes nav aktuālas Latvijas kultūrai un sabiedrībai, ir spļāviens tiem cilvēkiem, kuri pirka biļetes un veltīja savu laiku, lai izrādes noskatītos,” skarba ir producente A. Zadovska.

“Mūs sponsorē tauta,” lakonisks ir “Karaliskā improvizācijas teātra” (“KIT”) vadītājs Jānis Skutelis. Viņš atzīst, ka ir paslinks projektu rakstītājs. Teātri viņi var uzturēt un izrādes veidot, pateicoties skatītāju apmeklētībai jeb no ietirgotajām biļetēm. 

Jāpiemērojas valsts teātriem

Neatkarīgajiem teātriem lielākoties nav štata aktieru. K. Gods sava teātra izrādēs spēlēt aicina Liepājas teātra jaunos māksliniekus, bet tās iestudēt uztic Leonam Leščinskim. “Liepājas teātra aktieri ir ļoti nodarbināti, jāmeklē brīvi logi, lai viņi varētu atrast, kad mēģināt mana teātra izrādēm,” situāciju raksturo K. Gods. Viņam nākas rēķināties ar Liepājas teātra repertuāru un to, kādus aktierus jauniestudējumiem izvēlas režisori. Piemēram, tādēļ, ka daudzi aktieri bija noslogoti Valda Lūriņa iestudētās izrādes “Trīs draugi” mēģinājumos, “Goda teātrim” nācās pārcelt iestudējuma “…ar laimīgām beigām” pirmizrādes datumu. Arī “Dearty Deal Teatro” vadītājiem vispirms jāsagaida, kad tiks publiskots Rīgas lielo teātru repertuārs, un tikai tad paši var veidot savējo. Jo “Dearty Deal Teatro” izrādēs pēc režisora izvēles spēlē aktieri no dažādiem valsts teātriem.

J. Skutelis cilvēkus sava teātra improvizācijas izrādēm meklē no neaktieru vides, jo profesionāli mākslinieki šāda veida iestudējumos bieži vien nejūtoties kā zivs ūdenī. Vienu “KIT” aktieri viņš ieguvis Indijas brauciena laikā, citu noskatījis bārā. Viņš arī zina, ka nespēja atrast aktierus ir viens no iemesliem, kāpēc beidzis pastāvēt ne viens vien neatkarīgais teātris.

 Dažiem Latvijā izveidotajiem projektu teātriem ir sava mājvieta, bet daži izlīdzas, kā nu var. Paceļojis pa dažādām vietām, “KIT” savus darbus rāda kinoteātrī “K.Suns”. K. Gods par sava teātra apmešanās vietu bija izvēlējies namu Dārza ielā 4 – 8. Tomēr secinājis, ka šīs vietas iekārtošana tādā stāvoklī, lai varētu tur aicināt skatītājus, prasītu ļoti lielu naudu. Tāpēc apsver iespēju atteikties no šīm telpām un ar savām izrādēm dodies pie skatītāja, nevis aicināt ciemos. K. Gods uzslavē Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu, kurš atļauj “Goda teātra” izrādes mēģināt kādā no lielā teātra telpām, turklāt neprasot par to samaksu.

Bet kādi ir neatkarīgā teātra plusi? “Mums ir iespējas katram iestudējumam izvēlēties savu radošo ansambli, repertuāru nosakām un izvēlamies paši un neesam piesaistīti kādai konkrētai skatuvei,” ieguvumus uzskaita A. Zadovska.

Katram sava niša

“”Karaliskā improvizācijas teātra” publika strauji mainās,” apgalvo J. Skutelis. Lai gan Latvijā improvizācijas teātri jau darbojas daudzus gadus, viņu izbrīna tas, ka arvien rodas cilvēki, kas par to dzird pirmo reizi. Jaunas sejas īpaši varot pamanīt gada nogalē, jo tad uz “KIT” ierodas cilvēki, kuri biļeti uz izrādi saņēmuši Ziemassvētku dāvanā.

K. Gods spriež, ka viņa teātra izrāžu publika ir skolu jaunatne. “Goda teātris” lielākoties pabijis Kurzemes skolās un Rīgā. Plānā ierakstītas arī vairākas citas vietas Vidzemē. Savukārt “KIT”, ja neskaita kooperatīvos pasākumus, viesizrādēs pa Latviju savu četru, piecu gadu pastāvēšanas laikā nemaz nav devies. Izņēmums bija pagājušās nedēļas piektdiena, kad “KIT” viesojās Liepājā ar izrādi “Humors nobāl”.

“Tā kā iestudējam arī izrādes bērniem, piemēram, Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes mūziklu “Sniega karaliene”, tad droši varam teikt, ka mūsu skatītāju auditorija ir neierobežota. Kā rāda novērojumi, tieši muzikālās izrādes ir tās, ko apmeklē mazākumtautību skatītāji, kas liecina, ka mūzikas valoda ir saprotama plašākam skatītāju lokam. Tas ir iepriecinoši, jo vienlaikus pildām valsts integrācijas politiku,” gandarīta ir A. Zadovska. “Dearty Deal Teatro” ir veicis aptauju, lai noskaidrotu, kas ir tā publika. “Lielākoties studenti, cilvēki vecumā līdz 25 gadiem,” teic A. Sīle.

K. Gods apgalvo, ka konkurenci ar citiem neatkarīgajiem teātriem neizjūt. Arī J. Skutelis ne, jo, pēc viņa teiktā, katrs teātris akcentu liek uz ko savu un katram jau  ir izveidojusies sava publika. Teiktajam pievienojas A. Zadovska, piebilstot: “Tas ir vērtīgi, ka skatītājiem ir aizvien lielākas iespējas izvēlēties un apmeklēt sev interesējošas dramatiskās un muzikālas izrādes.”

Tas, ka Latvijā ir vairāki neatkarīgie teātri, kas piedāvā profesionālus iestudējumus, ir tikai apsveicami. K. Gods nopūšas, ka ik pa laikam viņam nākas no kādas mācību iestādes dzirdēt, ka pie viņiem nesen rādīta kāda izrāde, kuras veidotāji par biļetēm no viena skolēnu prasījuši tikai 50 līdz 70 santīmu. Pēc liepājnieka novērojuma, šādu izrāžu veidotāju ir diezgan daudz, piemēram, leļļu teātru aktieri vai vienkārša meitene, kas pārģērbusies par Sarkangalvīti un pati savā nodabā ko iestudējusi. Bieži vien tas ir ļoti zemā līmenī un ne tikai neizraisa skolēnos nekādu interesi, bet grauj priekšstatu par teātri. Bet ar cilvēkiem, kas kontrolētu, kādas izrādes tiek rādītas un vai no biļešu pārdošanas kas tiek valstij, vismaz K. Gods sastapies neesot.

Liepājas Olimpiskā centra Kultūras daļas vadītājs Kaspars Grīnfelds: “Pie mums gada laikā tiek izrādītas četras, piecas neatkarīgo teātru izrādes. Ir bijis muzikālais teātris “ARS NOVA” nesen viesojās “Karaliskais improvizācijas teātris” un teātris “Panna”, kura izrādes man personīgi vislabāk līdz šim ir patikušas.

Ja reiz šo teātru izrādes ir rādītas Olimpiskā centra Rožu zālē, tas nozīmē, ka tās ir pietiekami kvalitatīvas. Lai arī mums ir jāpelna, mēs izskatām katru projektu, izvērtējam, vai tas Liepājā varētu aiziet, būs publikai interesants. 

Protams, neatkarīgo teātru izrādes nebūs tādas, kādas ir lielajiem teātriem, kuri var izmantot vērienīgas scenogrāfijas un kuriem ir liela komanda, kas apkalpo skatuvi.

Uz neatkarīgo teātru izrādēm lielākoties nāk ierastā teātra publika – cilvēki gados. Bet tas ir atkarīgs arī no tā, kāda ir izrāde. Kad izrādē “Humors nobāl” uzstājās Gustavo, bija daudz gados jaunu cilvēku.”

Uzziņai

* Pirmais neatkarīgais teātris toreizējā Latvijas PSR teritorijā un otrais PSRS ir “Kabata”, kas dibināts 1987. gadā un atradās Krāmu ielas 4 pagrabā, Rīgā. Teātris darbību iesāka 1988. gadā ar nacionāli patriotisku izrādi “Kur mēs bijām?” (D. Bitēna, A. Sirmais).

* Otrs neatkarīgais teātris Latvijā ir “Skatuve”, kas Rīgā darbojas jau vairāk nekā 20 gadu un lielu uzmanību pievērš darbam ar jaunatni.

* 1996. gadā Mārtiņš Vilsons un Leons Leščinskis Liepājā nodibināja neatkarīgo teātri “Mūris”. Tas darbojās vairākus gadus, taču, kad M. Vilsons pārcēlās uz Rīgu, beidza pastāvēt.

Inita Gūtmane,