Šovasar notikušā pirmā papenieku saieta idejas autors, Papes Ķoņu ciema “Mikjāņu” sētas saimnieks Māris Muitenieks kādā agrāko laiku rakstā izlasījis, kas ir papenieku bagātības avots. Darbs, jūra un zeme. “Trīs lietas. Nekas diži nav mainījies arī šodien,” saka Māris. Rucavnieces, pie papenieku goda mielasta aicinādamas, lepojās, ka Rucavā sviestu ar karotēm ēd. Ja vien piekrastes ļaudis strādās Papes atdzimšanai un nākotnei, būs arī diženums. Bet pagaidām bijušie papenieki turp mēro ceļu lielākoties uz tuvinieku kapavietām. 

Vairāk sevī

Papenieku saiets tika rīkots Annas dienā, kurā Rucavas tradīciju klubs ik gadu Papes “Vītolniekos” saimnieču pūra lādes pavēdina. Tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare stāsta, ka šajā pusē kādreiz dzīvoja daudz Annu: “1961. gadā viesojās ekspedīcija, intervēja cilvēkus un pierakstīja dziesmas. Toreiz no 250 cilvēkiem kādas 50 bijušas Annas.”

Sandra zina stāstīt, ka Annas ir saimnieču diena, kad galdā liek jaunos kartupeļus un balto sviestu. Papeniece Anna Maksakova, dzimusi Atiķe, no “Kāpostiņiem” stāsta, ka vecos laikos šo dienu sevišķi nesvinēja: “Kapu svētkus svinēja, radi sanāca kopā. Tēvs un mamma Annas nesvinēja, lai gan dzimtā tas ir populārs vārds. Mamma ir Anna, es – Anna. Un manai krustmeitai meita ir Anna.”

“Pape un Rucava. Nekur tālāk neesmu bijusi. Mājām vētra noplēsa niedru jumtus, bija dikti grūti atjaunot. Sovhozs uzcēla Rucavā māju, mums iedeva dzīvokli. Mamma mājas pārdeva lietuviešiem. Mūsu dzimta bija zvejnieki. Vecaistēvs, tēvs un vīrs gāja zvejot, tagad znots,” stāsta papeniece. Viņai ir dēls, kurš dzīvo Rojā, un meita, kas ir tepat, Rucavā. Ir trīs mazbērni.

Jautāta par Papes nākotni, Annas kundze saka: “Cerēsim. Man personīgi gribas te atbraukt, gribas jūru redzēt.” Atbraukt sanāk pietiekami bieži, jo šeit kapos guļ vecāki. Viņasprāt, papenieka raksturu veidojusi daba un jūra: “Cilvēki ir slīkuši. Visādi piedzīvojumi ir bijuši. Bet papenieki ir atturīgi, klusi un izturīgi, daudz nesūdzas. Neesam skarbi, bet atvērti arī neesam. Sevī vairāk.” A. Maksakovas vīrs ir miris. Sirmā kundze norauš asaru, bet, kā jau papeniece, nežēlojas. “Es nenožēloju savu dzīvi. Tā man ir bijusi ļoti laba. Divi brāļi lutināja un vīrs,” viņa atzīst. 

Vienīgais stiprais koks

“Tapiņanša dižais zēns Andrejs, kā teica Papē,” ar savu dzīvesbiedru Andreju Tapiņu iepazīstina Ilga Tapiņa. “Mēs dzīvojam Jūrmalciemā. No vīra dzimtās mājas tikai vieta ir palikusi.” “Zupu visiem vienādi, bet man – pillu,” sievu norīko omulīgais kungs un sāk stāstu par savu dzimtu. Andreja vectēvs Ansis Tapiņš Latvijas armijā atzīts par labāko cīnītāju ar zobenu, bijis Kārļa Ulmaņa goda sardzē. Pēc dienesta atnācis uz Papi. Andrejs īsti nezina, vai Papes krogs vectēvam piešķirts par labu dienestu, bet viņš bijis tā īpašnieks. Ansim bija bērni Niklāvs, Andrejs, Jānis, Juris, Roberts, Valdis un Anna. Andreja tēvs ir Jānis. “Tā es piedzimu krogā,” smejas A. Tapiņš. “Mana tante stāstīja, ka Papes krogs bija būvēts ziemeļu – dienvidu virzienā un ziemeļu daļa no kara vai vecuma bija sabrukusi. Garām gājuši zaldāti ar šautenēm, sācies lietus, un sāka tecēt jumts. Vectēvs teicis – āre, tie krievu duraki ar štikiem sadurstīja jumtu!” Pēc tam pāri ceļam uzcēluši māju, “Ķudelniekus”.” Vectēvs un visi viņa dēli, kuri palika Latvijā, gājuši jūrā. Uz Vāciju devās Niklāvs, viņš miris Lībekā. “Andrejs man bija krusttēvs, tāpēc arī mani tā sauc. Tad, kad mani krustīja, viņš 1944. gadā jau gāja prom pār jūru. Lai nepaliktu vieta tukša, pieaicināja tēvabrāli Juri. Tā man bija divi krusttēvi. Andrejs aizbrauca uz Ameriku, dzīvoja Čikāgā. Viņa sieva bija latviete, ģimenē ir meita un dēls, bet latviski neviens nemāk runāt,” skumji saka A. Tapiņš.

Četras klases viņš pabeidzis Papes skolā. Skolas pārzinis bijis Sīle, viņa meita Alma bija skolotāja. Andrejs labi apguvis krievu valodu, jo pārsvarā to popularizējis jaunais skolotājs Siktars: “Atnāca riktīgs krievs, galifeikas un juhtādas zābaki kājās un frencis mugurā.” Papē bija padomju karaspēka daļa. Bijuši robežsargi un sakarnieku daļas karavīri, ko vietējie saukuši par melpagoņiem. “Bija divas jūrnieku daļas. Vienus saucām par zilpagoņiem, viņiem bija kaut kāds sakars ar aviāciju. Papē ir Sēķagals, tur bija mājas “Smāģi”, kas ir aizvestas uz Rīgu, etnogrāfisko muzeju. Tai vietā laidās lejā divplākšņu lidmašīnas, ko mēs saucām par jēru zagļiem. Tur ganījās papenieku govis. Kad nāca lidmašīnas nolaišanās laiks, jūrniekus dzina uz Sēķagalu govju pankūkas novākt. Citādi visas lidmašīnas bija nosmērētas ar govju mēsliem. Tāda mums bija jautra dzīve,” smej A. Tapiņš.

Mācības viņš turpināja Rucavas skolā un Cīravas lauksaimniecības skolā. “1969. gadā apprecējos ar šito dāmīti,” Andrejs rāda uz sievu, kas atnesusi zupas bļodiņu. “Satikāmies mēs interesanti. 1967. gadā bija vētra. Es ar savu Liepājas MRS brigādi biju nozīmēts Jūrmalciemā vējgāzi izstrādāt. Tā bija taisni pretī viņas mājām. Vietējie cilvēki nāca zarus kurināšanai vākt, viņa atnāca kopā ar brāli. Iepazināmies, pateicoties vētrai, un šogad jau 48 gadi, kā cīnāmies kopīgi.”

A. Tapiņš uz Papi brauc bieži, jo Pliķu kapos apglabāti vecaistēvs ar vecomāti. “Kad es piedzimu, par godu vecākajam mazdēlam vecaistēvs iestādīja pie mājas priedi. Tā iesaukta par līko priedi un vēl tagad stāv. Vectēvs gribēja iestādīt mazmeitām bērzus, bet tie Papes smiltī neizauga. Vienīgais stiprais koks ir man stādītais,” stāsta Andrejs. Viņam ir divi dēli. Vecākais strādā Liepājā, zivju kūpinātavā, jaunākais ir metinātājs, strādā firmā un brauc komandējumos uz Dāniju. “Ir divi mazdēli un mazmeita. Viens mazdēls ir iesaukts opapa vārdā – Jānis, un mazmeita ir nosaukta omammas vārdā – Ilze,” lepojas A. Tapiņš. 

Veidot dzīvi no jauna

Rucavas tradīciju un stāstu zinātāja, skolotāja Dzintra Skrube, sauc sevi par Papes pielūdzēju: “Atcerieties jaunību – Papē taču bija visšmukākie puiši!” Dzintrai saistībā ar Papi stāstu netrūkst arī par citiem puišiem. Iespējams, tieši tāda vēl trūkst Latvijas teātra vēstures lappusēs. “Biju kādā 7. klasē, dzīvoju Bajāriņu ciemā, kur bija Tukleru mājas. Tukleru rados ir Vera Singajevska. Viņa un Tālivaldis Āboliņš bija atbraukuši ar abiem dēliem Gundaru un Māri. Mums ir jābrauc uz meža pļavu sienu ārdīt. Esam tikuši līdz baptistu baznīcai. Tur ganās diža gove ar dižis ragis. Tie puikas redz un bļauj – re, re, paskaties, kas pa bulli! Es domāju, ak tu, muļķi tādi, vai tad neredz, ka tesmenis ir? Braucam tālāk cauri Rucavai. Atbraucam līdz Papes ceļam. Godam kas gods, Tālivaldis zirgu vada. Jābrauc iekšā meža pļavā. Bet tas zirgs, muļķis, nesaprot, ka vajag iet iekšā. Tālivaldis tik gudrs, ka nesaprot, kuru grozi paraut. Viņš kāpj ārā no ratiem, paņem zirgu pie apauša un ieved iekšā mežā. Nu mēs esam siena pļavā un strādājam visu dienu. Krāmējam vezumu. Kāds nu sanāk, tāds sanāk. Tik šmuks, tā kā kuiļa mugura! Tāda bija mūsu sienošana.”

Rucavas meitenēm pie Papes puišiem arī visādi izgājis. “Jaunībā mēs, meitenes, sapņojam, ka dabūsim tos labākos. Un tā divas mērģeles brauc ar mazo minneli uz Papi puišos. Tiesību, protams, nav. Tai brīdī to moci prata iedarbināt. Kad vajag apstāties, tad nevar saprast, kurā kāpā braukt iekšā,” atceras Dz. Skrube.

Jaunības atmiņas un joki uztur možu garu un optimismu. Šķiet, Papei tas ir ļoti vajadzīgs. “Žēl, ka saietā esam tik mazā skaitā. Paldies tiem, kas ieradušies, un mēs turpināsim,” sola M. Muitenieks, kurš pats jau ir pilntiesīgs papenieks, kopā ar ģimeni dzīvo “Mikjāņos” arī ziemā. “Dzīvi esam un paēduši. Kā ir atgriezties Papē? Labi. Pape ir pilna ar potenciālu, un šeit ir vajadzīgi darbīgi, gudri un apņēmīgi ļaudis, kuri būtu ar mieru veidot dzīvi šeit no jauna. Tā veidojas pašplūsmā, tas ir slikti. Es aicinātu atgriezties Papē un apsaimniekot savus īpašumus.”

Rūpes par Papi pauž arī Rucavas novada domes priekšsēdētājs Jānis Veits: “Piekraste Papē ir dabas bagātība, tāpēc svarīgs ir tūrisms. Gribētu nākotnē redzēt asfaltētu ceļu uz Papi, jahtu piestātni, gājēju un veloceliņus. Mēs esam piederīgi savām saknēm, mājām. Tas būtu veids, kā šeit palikt, izskolot savus bērnus. Bet viena lieta ir gribēt, otra – realizēt. Ir projekts piekrastes iezīmēšanai – pludmales sakārtošanai, apzīmējot peldvietas, laivu piestātni, stāvlaukumus. Ir bijušās Fišerejas labiekārtošanas projekts – fasādes un jumta atjaunošana. Mūsu vīzija ir – lai tie, kam Papē palikuši īpašumi, spētu šīs vietas labiekārtot. Ja Lietuvas puses ļaudis var to “pacelt”, vai mums pietrūkst izglītības un prasmes? Valstij, pašvaldībai un privātīpašniekiem tas jādara kopā.”