“No visām mākslām vissvarīgākā mums ir kino…” – šiem Ļeņina vārdiem klusībā vai atklāti piekrīt miljoniem cilvēku visā pasaulē, ekrānam vienā un otrā pusē esošie. Šoreiz mūsu stāsta galvenie varoņi tie, kuru dēļ vispār radīti kino mākslas un arī komercijas darbi, par kuru simpātijām cīnās visi ar kino finansiālo pusi saistītie, tātad – kinoskatītāji. Un tā: vārds liepājniekiem – kino skatītājiem.

 Ruta Plostniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja:

“Ļoti cienu latviešu kino Meistarus – Aloizu Brenču, Rolandu Kalniņu, Gunāru Piesi. Kādreiz skatījos visas latviešu filmas, kas tikai iznāca uz ekrāna. Tagad, jāatzīstas, latviešu kino vairs neskatos. Tomēr seriālu “Neprāta cena” Latvijas televīzijā gan. Daudzi jau par to smīkņā – sak, tas jau seriāls, tomēr es ļoti augstu vērtēju latviešu aktieru meistarību. No vecajām padomju filmām man ļoti patīk “Likteņa ironija jeb vieglu garu!”. Cenšos to noskatīties ik Jaungadu. Kādreiz uz kino gājām ļoti daudz – skatījāmies franču komēdijas un citas augstvērtīgās mākslas filmas, ko Liepājas kinoteātri piedāvāja jo bagātīgi. Tādā kā nostalģiskā atmiņā vēl palikuši kādreizējie Liepājas kinoteātri – “Liepāja”; “Sarkanā bāka”, atceros vēl arī “Uzvaru”. Kādreiz mums ģimenē bija tāds rituāls – katru svētdienas rītu ar abiem dēliem gājām uz seansiem kinoteātrī “Daile”. Tad – mājup gar jūrmalu, pa ceļam kafejnīca “Pasaciņa”… Kā šodien atceros, ka seansa sākums bija pulksten 12. Tagad neeju uz kino. Jā, kinoteātrī “Balle” ir gan būts, uz “Da Vinči kodu”, protams. Taču kaut kā vairs nejūt to noskaņojumu.

Ko vēl varu teikt par kino? Neesmu par to domājusi, ka atbildes uz reālās dzīves izvirzītajiem jautājumiem varētu meklēt filmās. Kādreiz ļoti labprāt skatījos “Ilgo ceļu kāpās”, asi izjutu tautas vēstures garu šajā filmā. Protams, daudz kas tur ir nogludinātos toņos. Manu ģimeni personīgi šīs problēmas – izsūtīšana, aresti – nav skārušas, tomēr šī filma ļoti saviļņojoši uzrunā skatītāju.”

Marija Demčenko, kinoloģe:

“Man ļoti patīk padomju filmu klasika – “Briljantu roka”; “Likteņa ironija jeb vieglu garu!”. Kādreiz ļoti labprāt gāju uz kinoteātriem – esmu saglabājusi romantiskas atmiņas par skūpstīšanos ar zēniem pēdējā rindā. Tagad gan vairs neeju. Nav noskaņojuma. “Ballē” pat neesmu iekšā bijusi. Skatos kino pa televīziju, bet mani ļoti sarūgtina un noskaņo pret skatīšanos tie vardarbības plūdi, ko redzam televīzijā rādītajās filmās. Mūsdienu latviešu kino neskatos. Mūsu ģimenē runā krievu valodā, taču vienmēr noskatāmies, piemēram, ziņas latviešu valodā. Taču filmas ne. Jā, kādreiz tīrās nejaušības pēc ir gadījies kādu latviešu filmu uzslēgt, tad jau arī noskatāmies, bet nevar teikt, ka būtu kaut kas iespiedies atmiņā.

Par kino manā dzīvē? Man ir profesija, kas man mīļa līdz sirds dziļumiem. Tāpēc arī mana topa augšgalā vienmēr būs filmas par suņiem – “Komisārs Reksis”; “Rintintins” un citas. Vēroju suņus šajās filmās, bieži domāju par viņu lomām. Ne jau tikai par to, ko viņš tēlo – filmās parasti vienai lomai ir vairāki suņi. Reizēm ir interesanti tīri profesionāli padomāt par to, kā suni piedabūjuši izdarīt to vai citu lietu. Vienmēr sajūsminos par četrkājaino aktieru meistarību.”

Ilmārs Palapis, elektriķis:

“Man ļoti patīk krievu detektīvfilmas, jo tajās atveidotā dzīve un vide man ir ļoti saprotama. Amerikāņu bojevikus neskatos principa pēc. Kas tas par principu? Nu, pastāstīšu līdzībās. Kad biju vēl mazs zēns, drīz pēc kara rādīja padomju filmu “Divi kareivji”. Tajā divi padomju kareivji uzvar veselu pulku vāciešu. Nu, tā arī Rembo – viens pats, brīnumieročiem apkāries, uzvar teju vai visus tumsas spēkus. Nē, es jau bērnībā sapratu, ka supervaronis ir mīts. Un tāpēc, ka ticamības momenta nav, tāpēc arī neskatos. Vispār ar baudu skatos to filmu, kurā nav neviena šāviena. Diemžēl tas ir retums mūsdienās. Par labāko latviešu filmu uzskatu “Ezera sonāti”. Filma veidota liriskos toņos, izcila aktierspēle. Mani ļoti saviļņo traģiskā mīlestība, cīņa starp jūtām un pienākumu, kurā uzvar pienākums. Mūsdienu kino gan nemitīgi rāda cilvēkus kā savu kaislību vergus un vēl kultivē šādu modeli. Mūsdienu latviešu kino neskatos. Diemžēl manā uztverē tas nav intereses vērts. Arī par kinofilmām kā iespējamu variantu atbilžu meklēšanai savām problēmām nekad neesmu domājis.”

Arvils Jākabsons, sociālo zinātņu maģistrs ekonomikā:

“No padomju kino mantojuma visspilgtāk atceros piedzīvojumu filmas – biju tolaik vēl zēns, astoņdesmito gadu nogalē beidzu vidusskolu. Pasaku filmas arī. Patīk to gadu latviešu filmas ar nacionālo kolorītu – “Vella kalpi”; “Vella kalpi vella dzirnavās”. No mūsdienu latviešu kino augstu vērtēju divas filmas – “Pa ceļam aizejot” un “Baigā vasara”. Ar interesi gaidu “Rīgas sargus”.

Tagad skatos, piemēram, “Slepenās lietas”. Jā, man patīk tā intrigas deva ar misticisma pieskaņu, kas ir šajā seriālā. Skatos arī “Gredzena pavēlnieku”, uzskatu, ka filma ir ļoti meistarīga gan no satura, gan izpildījuma viedokļa. Atslodzes nolūkos bieži skatos filmas ar Džoniju Depu, viņš ir lielisks aktieris manā uztverē. Masu sajūsmas objekts “Da Vinči kods” gan mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Neskatos arī citas bezsaturīgas filmas, kas veidotas vienīgi skatītāja emociju asināšanai.

Varu teikt, ka esmu skatījies filmas, kas man palīdzējušas labāk izprast cilvēkus, to savstarpējās attiecības. Par vienu tādu filmu uzskatu “Sesto sajūtu”. Vairāk tomēr domāju par kino kā par izklaidi.”

Tas bija neliels ieskats dažu liepājnieku, dažādu profesiju pārstāvju viedokļos par kino. Vai iezīmējas arī kas kopīgs? Jā, bet tas nav visoptimistiskākais secinājums. Pirmkārt, cilvēki ar patiku runā par kino skatīšanās iespējām kādreiz Liepājā, bet augstu nevērtē pašreizējās. Otrkārt, ļoti zems ir mūsdienu latviešu kino reitings. Treškārt, cilvēki ir noguruši no vardarbības viļņa ekrānos. Šīs problēmas izvirzās ne pirmoreiz, bet varbūt kinoskatītāja viedokli ir vērts uzklausīt? Būtu labi, ja kinoskatītāji arī turpmāk vēlētos runāt par jautājumiem, kas viņus satrauc, interesē, sarūgtina vai iepriecina. Tas veicinātu kopīgu dialogu un varbūt kādreiz mūs sadzirdētu arī tie, kuru varā ir kaut ko mainīt.

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece