“Neviens mākslas žanrs nav tik pilns adrenalīna un aizraujošs kā grafiti,” saka grafiti mākslinieks NEKAS. Balansējot starp vandālismu un mākslu, viņš izvēlējies tālāko izaugsmi apgūt Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā. 2016. gadā NEKAS guva Latvijas populārākā grafiti mākslinieka KIWIE atzinību un uzvarēja Liepājas grafiti zīmējumu konkursā, kā arī kopā ar domubiedriem apgleznoja vienu no Liepājas pilsētas tramvajiem. Kopā ar vēl trim māksliniekiem – Andri Užegovu, Jāni Rudzīti un Agnesi Rudzīti – viņš gatavojas izstādei “4”.

– Kā tevi dēvēt, definēt? Kas tu esi?

– Tā arī es sevi dēvēju, par NEKO. Kāpēc? Jo kā gan pagrīdes mākslinieks, kurš vēl tikai sāk savus klejojumus kultūras pasaulē, varētu sevi saukt par ko īpašu? Man tas šķiet diezgan smieklīgi, ka cilvēki sevi pasniedz kā lielas autoritātes, lai gan paši vēl knapi no pamperiem izkāpuši.

– Grafiti māksliniekam anonimitāte ir svarīga, bet ierindas mākslinieks savu vēstījumu nodod atklāti. Tu esi uz robežas?

– Ha, anonimitāte! Nu, es izteikšos tīri subjektīvi, kopumā anonimitāte ir vajadzīga tikai tad, ja grafiti tiek zīmēts nelegāli. Bet arī tad šim vandālim jeb raiterim (rakstītājam) nevajag atzinību vai kādu konkrētu atalgojumu. Īsts raiteris vai mākslinieks nerada mākslu kāda cita dēļ, mēs to darām tikai sev. Es izpaužu sevi, kā vien varu, man nav vajadzības kādam izpatikt vai kļūt par slavenību.

– Kāda žanra darbus rādīsi izstādē “4”?

– Es pat īsti nezinu, šī izstāde būs mans garīgais eksperiments, kurā ielikšu savu viedokli un sajūtas pavisam neierastos darbos. Es neiedalu sevi kāda žanra rāmjos, katru reizi bliežu ko jaunu, nemitīgi eksperimentējot un pārkāpjot savas robežas.

– Zinu, ka jau 1. klasē izcēlies ar to, ka prati uzzīmēt anatomiju ķiņķēziņiem, piemēram, japāņu animācijas varoņiem – pokemoniem, digimoniem. Tev ir dabas dots, neapzināts talants?

– Zīmēju kopš aptuveni piecu gadu vecuma, mainot stilus un žanrus. Es neteiktu, ka labi pārzinu anatomiju, bet šo to zinu. Kopumā es lieku zīmējumam izskatīties vienkārši labi. Domāju, ka jebkurš zīmēšanas skolotājs manos darbos atradīs kādas kļūdas. Mums ar KIWIE (viens no noslēpumainākajiem un populārākajiem latviešu ielu māksliniekiem – A.R.) sakrīt viedokļi, es nedomāju, ka pastāv tāda lieta kā talants. Ja nu vien talants kā spēja ātrāk adaptēties un izkopt sevis izvēlēto lietu. Manās acīs talants ir tikai sasniegumi, par kuriem var pateikties smagam un ilgam darbam.

– Pret ko tu protestē? Kāds ir tavas mākslas, darbības vēstījums?

– Es protestēju pret pastāvošo iekārtu, pret trulu sekošanu pārējiem un kalpošanu sistēmai. Man vienkārši patīk izpaust viedokli par visu, dažkārt skarbāk. Ja godīgi, es pārāk necenšos cilvēkiem ko stāstīt kā daudzi mākslinieki, es vienkārši izlieku ārā to, kas notiek manā galvā. Pārējais paliek manu darbu vērotāju ziņā. Ja tiktu atklāta katra darba doma, tas vairs nebūtu tik jautri.

– Kāda ir sajūta pārnākt gaišajā pusē – no vandālisma līdz balvai par zīmējumu uz legālās grafiti sienas?

– Man nepatīk būt kādā pusē, esmu pats savā stūrī, jo es daru, ko un kā gribu. Nepatīk? Man vienalga. Tāpat arī konkursos, es vienkārši kaut ko uztaisu, tālāk notiekošais ir atkarīgs no vērtētāja. Manī nav sacensības gara, tāpēc arī neiespringstu ne par ko, es tikai peldu pa straumi un izbaudu skatu.

– Vai pieļauj, ka NEKAS varētu tapt par ko citu, iziet no nulles stāvokļa? Kā personība tu galīgi neesi NEKAS.

– Esmu vairākkārt mainījis savus pseidonīmus, dažādu iemeslu dēļ. Bet šis, pēc manām domām, būs paliekošais. Tas reprezentē mani un vairākas domas vienlaikus. Tie, kas mani nepazīst, iespējams, to nekad nesapratīs, un mani tas pilnībā apmierina.

– Iespējams, psihoterapeits teiktu, hmm, šim cilvēkam ir mazvērtības sajūta, viņš grib paslēpties… Ko tu atbildētu un kā mierinātu terapeitu?

– Es teiktu, ka uz katru lietu var skatīties no dažādām pusēm, bet tas nebūs īstais iemesls manam pseidonīmam. Tā nozīme ir vairāk par to, ka tas šķir divus iekšējus cilvēkus kā divas durvis uz ļauno un labo. Protams, tie, kas mani nezina, varbūt arī nesapratīs šo domu.

– Kad tu sāki dzejot, rakstīt pantus par apkārtesošo?

– Runājot par dzeju un pantiem, tie ar mani ir bijuši vienmēr, vienkārši periodiski beidzu pierakstīt, tad atsāku. Kopš sāku vairāk pavadīt laiku ar 3PK, sāku nopietnāk uztvert to, ko daru. Kā arī ir jūtams liels progress repā un arīdzan dzejā. Kā rezultātā kaut kad drīzumā laidīšu ārā savu pirmo dziesmu.

– 3PK ir grupa?

– Es to formulētu kā dzīves veidu. Neesmu pārāk ilgi ar šo reperu grupu pazīstams, bet es viņus definētu par “atmodas karavīriem”, kas izmainīs Latvijas repa scēnu.

– Savā dzejā tu raksti: “Rakstot tekstus, nošļācu sienu ar tinti, mainās laiks, iestājas klusums tukšs. Kas ir? Man vienkārši stroga, kad menti brauc uz riņķi. Piebrauc ciemos, bet ja nu es mukšu?” Vai tev ir bijusi saskarsme ar policiju? Un cik protokolu ir tavā kontā?

– Esmu saskāries ar policiju pietiekami daudz reižu, tādējādi varu teikt, ka policija dažkārt nepilda savu darbu, kā viņiem pienākas. Lielākā daļa ir ļoti necilvēcīgi. Vairāk neko par šo tēmu es negrasos komentēt.

– Mēs visi nākam no savas bērnības. Kādās krāsās tu gleznotu savu bērnību?

– Ļoti daudzās, cik vien varu iztēloties, jo man ir bijusi ļoti interesanta bērnība. Ja kādreiz redzat kādu tekstu vai vizuālu darbu ar nosaukumu “Bērnība”, tad zināsiet, kāda tā bija.

– Ja par mākslas skolu. Pēc interešu jomas šī ir tava īstā vieta. Kā pašam šķiet, nav aplauzts tavs radošais spurainums? Personīgi es vienmēr mocījos pie kluso dabu uzstādījumiem.

– Man patīk skolas aura un cilvēki, bet neteikšu, ka esmu atradis savu vietu. Esmu atradis vietu, kurā esmu nobāzējies un cenšos šajā laikā ko iegūt. Es vēl meklēju īsto vietu, kur jutīšos pilnībā ērti un gribēšu palikt. Protams, ceru, ka pabeigšu. Nu nekas dzīvē nav ideāls.

Zināšanai

Grafiti no itāļu graffiare nozīmē “skrāpējums”, no sengrieķu graphein – “rakstīt”. Žanrs zināms jau no antīkās pasaules laikiem –  Senās Grieķijas un Senās Romas.

Grafiti ir zīmējums vai uzraksts, kas apskatāms ārpus telpām – pilsētvidē, piemēram, uz namu sienām, mūriem, žogiem, vilcienu vagoniem. Atsevišķi grafiti darbi jau tiek pieskaitīti modernās mākslas paraugiem. Lai gan no sākotnes līdz mūsdienām nerimstas diskusijas, vai kvalitatīvu grafiti var saukt par mākslas darbu.

Neizprasts eksterjers

Stroika jeb pamesta ēka,

Dzīvības atstāts, piegružots pagalms.

Vējš gaudo bez neviena cilvēka,

Reiz slieksnis, caur kuru tas svilpo, bijis galants.

Durvis no metāla, bet skaista,

Rokturis un slēdzene spīdīga.

Ne katra persona tika iekšā laista,

Arī ēkai ir sava aura un spītība.

Savi niķi un atrisinājumi.

Tā bija citām līdzīga, bet tomēr atšķirīga.

Tai negāja pie sirds salīdzinājumi,

Bet tā klusēja, būdama apķērīga.

Skaista kāpņu telpa,

It kā laipni katru uzņemot.

Dažkārt to pieķēzīja kāds nelga,

Iespējams, to vienkārši nepareizi uztverot.

Trepes – tīras un staltas,

Daudz mazu pakāpienu.

Nestas cauri ļoti daudz mantas,

Tāpat margām bijuši neskaitāmi pieskārieni.

Kāds nervozi steidzas,

Cits mierīgi kāpj augstāk,

Līdz pakāpieni pie apartamentiem beidzas.

Noslauka kājas tepiķī, kamēr pēc atslēgas taustās.

Dzīvokļu durvis katram dažādas.

Katrs dzīvoklis arī savādāks.

Katrā no tiem unikāls inventārs parādās,

Kādam vairāk istabas, nu, tam, kurš bagātāks.

Tā zina un atceras visu, ko tai stāstām,

Tā mūs pazīst labāk par mums pašiem.

Siltums piemita katram tās glāstam,

Tā rūpējās par mums, pat izmitināja par grašiem.

Bet tagad viss citādāk izskatās,

Cilvēku čalu vietā vējš skan.

Vientuļi koridori, betona drupatas,

Aizmirstas mantas arīdzan.

Sirotāju apskādēta,

Tā vientuļa un vienaldzīga stāv.

Dažkārt bezpajumtnieku apmeklēta,

Ēka cer, ka restaurators būs klāt.

Lai gan dažiem tā ir noderīga,

Pilna ar mākslu un laba pajumte,

Tai atlikuši tikai komplimenti un cerība.

Tā ar viltus smaidu turpina stāvēt te.

(( NEKAS 2017 ))

Uzziņai

22. februārī Liepājas muzeja ekspozīcijas “Liepāja okupāciju režīmos” izstāžu zālē tiks atklāta izstāde ar lakonisku nosaukumu “4”. Izstādē darbus dažādās tehnikās eksponēs četri autori. Andris Užegovs pārstāv gleznošanu ar gaisu – aerogrāfijas sfēru, Agnese Rudzīte, kas ir arī izstādes kuratore, atklās savas daiļrades dauzonīgo pusi, Jānis Rudzītis rotaļājas ar melno krāsu uz audekla, grafiti žanru pārstāv NEKAS.

“Izstāde “4” ir iecerēta kā pieejamās, lietojamās, nelūgtās mākslas atrādīšana, kā arī ikdienā lietojamu priekšmetu izmantošana mākslas procesos. Visbiežāk dzirdams, ka mākslas, mākslas darba uzdevums ir iepriecināt, sniegt estētisku baudījumu. Jā, tā ir, bet tas ir tikai viens no mākslas uzdevumiem. Ne gluži virsējais slānis, bet tuvu tam. Mākslas jēdzienam ir daudz skaidrojumu. Kādam mēs varam piekrist, kādam daļēji, kādu noliegsim. Izstādes “4” kontekstā vēlamies uzsvērt, ka māksla var būt noderīga. Saistviela, kas saved kopā dažādu raksturu cilvēkus, dažādas pieejas un skatījumus uz dzīvi un mākslu, dažādas stihijas – uguni, ūdeni, zemi un gaisu. Pāri visam – mīlestība.”