Režisora Mārča Lāča iestudētā izrāde “Runcis zābakos” nav parasta – tā skatītājiem vienlaikus piedāvā satikšanos gan ar aktieriem, gan lellītēm, un viņi visi rosās starp interesantām dekorācijām. Lai to visu izveidotu, bija nepieciešams daudzu cilvēku darbs un izdoma.

“Kurzemes Vārds” sekoja līdzi tam, kā tapa šī izrāde. Esiet aicināti arī jūs aizkulisēs!

Kā turas tērps, kas nevar turēties?

Kostīmu māksliniece Anta Priedīte teic, ka Mārcis Lācis ir ļoti patīkams režisors, un, radot tērpus izrādei, viņai ļauta pilnīga vaļa. “Viņš uzticējās man. Un ar rezultātu ir apmierināts,” gandarīta ir māksliniece. Tā kā izrādes dekorācijas lielākoties veidotas no porolona, viņa izlēmusi, ka no šī paša mīkstā, pufīgā materiāla varētu tapt arī tērpi. Jāpiebilst, ka porolonu kostīmu mākslinieki līdz šim izmantojuši reti.

A. Priedīte spriež, ka vissarežģītākais no visiem ir marķīza tērps: “Skatītājiem nebūs īsti saprotams, kā tas tērps turas mugurā, jo pēc visiem fizikas likumiem tā tam nevajadzētu būt. Mēs nopūlējāmies ar konstrukciju, kurai vajadzēja panākt šādu efektu.” Aktiera Kaspara Kārkliņa atveidotā varoņa kostīms ir miesas krāsā, jo pats marķīzs esot tāds nekāds.

***

Vai atceraties milzi no filmas par Ādamsu ģimeni? Viņš nebija ne labestīgs, ne arī īsti briesmīgs. Bet – dīvains. Tāds, pēc A. Priedītes teiktā, ir arī ēdelīgais cilvēkēdājs. Lai bērni justos iespaidoti, ar speciālu konstrukciju tas izveidots trīs metrus garš. Uztaisīt šādu konstrukciju bijis piņķerīgs darbs, vairākas reizes tā pārtaisīta, jo šķitis, ka te mugura lielajai rīmai ir par taisnu, te atkal aktieris gana ērti nevar kustēties. A. Priedīte piebilst, ka šīs konstrukcijas vadīšana Gatim Malikam ir liels izaicinājums. Aktieris to apstiprina, norādot, ka būt par cilvēkēdāju patiešām nav viegli, jo, piemēram, viņš konstrukcijas iekšpusē neredz milža galvu, to, vai tā skatiens gadījumā nav vērsts uz nepareizo pusi.

***

Drēbniece Silvija Ķirse no pieredzes zina, ka izgatavot tērpus bērnu izrādei vienmēr ir daudz grūtāk, jo tie parasti ir specifiski. To var attiecināt arī uz “Runča zābakos” kostīmiem. “Man ir jāuzšuj tērps karalim un vienam no zēniem, kas vada lelles,” uzskaita drēbniece. Tērpu izgatavošana bijis laikietilpīgs process. Piemēram, karaļa bikses tapušas no auduma, kas sagriezts sešu centimetru platos gabalos, un tie šūdināti kopā. Bikses radītas trijās dienās. Bet par divām dienām vairāk bija nepieciešams, lai uzšūtu karaļa mēteli. “Piedurkņu izgatavošana vien prasīja ilgu laiku, jo tās veidotas četrās kārtas,” viņa pamato. Ātrāk veicies, pašujot trikotāžas kreklus un Austrumu stilā veidotās bikses vienam no puišiem, kas vada lelles.

Tincināta, vai tērpi izrādes “Runcis zābakos” aktieriem būs ērti, S. Ķirse dod apstiprinošu atbildi. Viņa arī uzlavē Liepājas teātra māksliniekus, kas neesot cimperlīgi un bez kurnēšanas velk mugurā to, kas sarūpēts, lai arī cik jancīgs kādreiz tas būtu.

***

Parūku aktieriem gatavoja teātra friziere Daiga Grabe. Vissarežģītākā, nenoliedzami, bija matu rota karalim. Uzlīmēt matus uz karkasu frizierei neprasīja lielas pūles. Bet pirms tam bijis ilgāk jāpalauza galvu – lai izdomātu, kā izgatavot tādu parūku, lai skatītājiem nerastos šaubas, ka karalim no lielās saldumu ēšanas uz galvas patiesi sākusi augt cukurvate. D. Grabe atklāj, ka šī parūka izgatavota no vairākām vecām parūkām, tā kā var teikt, tās ir piedzīvojušas atdzimšanu. 

Vajadzēja saukt palīgā

Liepājas teātra vecākā dekoratore Jolanta Miķelsone apgalvo, ka parasti scenogrāfija top mēneša laikā, bet visas “Runča zābakos” dekorācijas bija jāizgatavo uz pusi īsākā laikā. Tāpēc viņu, trīs sieviešu, komandai uz līgumdarbu tika pieaicināta jauniete Monta Stadgale. “Viens no mūsu uzdevumiem bija izgatavot divdesmit koku, sešus metrus garus. Lai gan porolons šķiet mīksts, tas ir diezgan smags. Lai tos sešus metrus salocītu aplītī, mēs saucām puikas palīgā,” darba procesu raksturo J. Miķelsone. “Smaka bija briesmīga, ņēmāmies ģībdamas, jo viss bija jāsalīmē ar “Bizon” līmi, citādi tas porolons neturas kopā.”

Ja citām izrādēm koki tiek krāsoti, tad šajā gadījumā tie apvilkti ar dažādu krāsu un rakstu audumiem. “Man patīk, šķiet, ka ir jauki, krāsaini,” padarīto izvērtē dekoratore.

Vēl Mālderzālē tapuši celmi, kuri atšķirībā no kokiem nekarājas no griestiem, bet stāv uz grīdas. Tā kā vienā no celmiem tiek paslēptas irbītes un aiz tā slēpjas kaķis, arī tam jābūt palielam. Bet izmēra ziņā vēl lielāka ir saulīte. “Tā ir no auduma un veidota pēc romiešu žalūziju principa, tas ir, audumā iestrādāts plastmasas dēlītis un saulīti var salocīt zigzagā,” skaidro J. Miķelsone.

Savukārt finiera asakas, kas paliek pāri pēc cilvēkēdāja notiesātajām zivīm, un karaļa matos spraužamās karameles izgatavojis mākslinieks Reinis Kuncītis.

Dekoratore uzskata, ka bērnu izrāžu dekorācijām jābūt krāsainām un uz skatuves jāatrodas daudziem priekšmetiem, lai mazajiem skatītājiem būtu kur piesiet aci un nekļūtu garlaicīgi. Un šajā izrādē tā visa ir.  

Izrādās, runcim ir dubultnieks!

Runci zābakos, balto, šarmanto kaķenīti, cilvēkēdāju, irbītes un trusi taisīja Nacionālā teātra butafore Astra Krūmiņa, ar kuru Mārcis Lācis jau sadarbojies iepriekš. “Viņa, manā skatījumā, ir talantīga, cilvēks ar zelta rokām. Astra ātri aptvēra, ko man vajag,” izvēli pamato režisors. Un viņam vajadzēja mīkstas un plastiskas lellītes, lai tās viegli var kustināt un sasiet kaut vai mezglā. Režisors nonācis pie secinājumu, ka bērniem nav vēlams piedāvāt ko abstraktu, ja tas ir kaķis, tad tam jābūt tādam, lai jaunās paaudzes skatītājs uzreiz pateiktu, kas tas ir par dzīvnieku.

A. Krūmiņa atzīst, ka viņai no visām šai izrādei taisītajām lellītēm vismīļākais ir runcis. Viņa atklāj vēl ko – izrādās, ka runči patiesībā ir divi. Viens tapis it kā mēģinājumiem, otrs – skatītāju izrādīšanai. Bet runča “klons” izdevies mazliet citādāks – vairs ne ar tādu raksturiņu kā pirmais, ne tik bandītisks un reizē mīļš. Kurš no runčukiem piedalījās pirmizrādē, to A. Krūmiņa nevarēja pateikt pirms tam.

Viena runčuka izgatavošana butaforei prasījusi četras dienas. Vispiņķerīgākais darbs bijis piestiprināt mazās detaļas, piemēram, izveidot murrātājam sejiņu. To, kāds izskatīsies runčuks un arī pārējās lellītes, izdomājis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. A. Krūmiņa apgalvo, ka vismaz runčuks ir ļoti līdzīgs tam, kāds tas ir uz mākslinieka skices.

***

Liepājas teātra butafori Ausmu Neiburgu sastopam, šujot vienam no runčukiem klāt galvu, kas izrādes mēģinājuma laikā notrūkusi. Divu nedēļu laikā butafore izgatavojusi divus sarkanus, no porolona veidotus zirdziņus, kuros aktieriem jālien iekšā, un arī princeses svārkus, kas bērnu acu priekšā vienubrīd pārtop par karieti. Bet līdz pirmizrādei viņai vēl bija jāpaspēj no porolona uzmeistarot rozā cūciņu un zivi. “Cūciņa būs uzlikta uz ripojošas mašīnas, bet zivtiņu liks cilvēkam uz galvas, lai viņš ar rokām var arī pastrādāt,” stāsta pieredzējusī leļļu meistare.

Inita Gūtmane,