Indivīda garīgā brīvība, padomju laikā varas apspiesta, šodien – pašu pazaudēta konjunktūras un materiālo labumu seklajos ūdeņos, ir Valda Lūriņa veidotās izrādes “Esi sveicināta, bohēma!” caurviju tēma.

Iestudējuma mērķis, kas izriet no dramaturģiskā pamatmateriāla (Andra Bergmaņa nepublicētajām atmiņām, Ērika Hānberga un Ulda Brieža grāmatas “Vāgūzis”, Andžila Remesa “Reiz Liepājā”), – iezīmējot konkrētu cilvēku personības, kaut nojausmās atsaukt nepieradinātu garīgumu, ļaušanos romantikai bez cinisma cenzūras un radoša huligānisma spēju atstāt gaišus nospiedumus nacionālajā kultūrā. Tomēr liekas, ka šis vēstījums gan publikai, gan daļai aktieru paliek miglā tīts, tāpat kā brīnišķīgās Ulda Brieža fotogrāfijas skatuves fonā.

Kāpēc trīs aizraujošu literāru materiālu skatuves versija ar kultūras kanona līmeņa mūziku neatstāj gandrīz nekādu pēcgaršu? Viens iemesls – par padomju periodu šodien vairs nevajadzētu runāt tā laika teātra valodā, turklāt izplūdušā, nekonkrētā formā, kur dramatiskas ainas mijas ar priekšnesumiem Brodvejas mūzikla stilā, nosacīta atsvešinātība ar humoršova cienīgu personāža parodiju, palaikam atkrītot patosa piestrāvotos, sentimentālos iestarpinājumos. Otrs iemesls ir laiku, notikumu, norises vietu un personu sablīvējums, kas kaut cik ļauj izprast uz skatuves notiekošo tikai tiem, kuri pirms izrādes kārtīgi izlasījuši abas publicētās grāmatas vai paši kādreiz bijuši “Vāgūzī”, “Kazā” vai “Skapī”. Vienā izrādē aptvert 30 gadu periodu un divus, katru par sevi sižetiski piepildītus stāstus ir gandrīz neiespējamā misija, jo iestudējuma kopums neglābjami sašķīst atsevišķos fragmentos, ja nav viena izteikta vadmotīva. Un publika atbilstoši reaģē – atdzīvojas un plaukšķina rokenrola dejotājiem, uzdungo līdzi dziesmām, nemēģinot saprast, par ko te vispār ir stāsts. Protams, tas kaut ko liecina arī par sabiedrības uztveri, tomēr kādreizējo “bohēmistu” protests neglābjami pārvēršas mūziklā ar didaktisku piesitienu sievu ciešanu uzsvērumā.

Iestudējuma vizuālā ietērpa lielākā vērtība ir Ulda Brieža dokumentālās, mākslinieciskās fotogrāfijas, kuras izrādes gaismu partitūras dēļ diemžēl pamanāmas tikai daļēji. Nav saprotams, kāpēc nepieciešams mainīt tik daudz tērpu un parūku – būtu pieticis ar vienu stilizētu, nosacītu kostīmu, ļaujot vairāk izpausties aktiera meistarībai, jo šie sieviešu vokālā ansambļa tērpi neatspoguļo konkrēto vēsturisko laiku, atveidotās personas īpatnības vai “bohēmistu” sociālo statusu. Toties rati kā “Vāgūža” ikona ir veiksme, ko mierīgi varēja papildināt gan pieminētais zārks (par nāvi taču runā nepārtraukti, un ironijas deva padrūmajai skatuvei tikai nāktu par labu), gan Ulda Brieža kolekcionētie zvani, uz kuriem Agris Engelmanis savulaik esot komponējis teātra mūziku un tie izmantoti dažādās delverībās gan Liepājā, gan Rīgā, turklāt izrādes režisors pats savulaik esot uzslējis šo zvanu torni pie Vērmaņdārza. Mūzika un dziesmas, bez šaubām, ir vērtība pati par sevi, lai gan daža no tām ir komercializēta un diezgan nodrillēta. Tikai izpildījuma maniere aizved tālu prom no “bohēmiskās” vides noskaņām – lielākoties dziedāja bariņā ģitāru vai akordeona pavadījumā un nekad netika imitēts koncerts, ja nu vienīgi – lai parodētu. Aplausus pelna ideja tekstā iekļaut daudz dzejas, jo tā laika radošā jaunatne pie katras izdevības citēja un apsprieda dzeju. Lasīšana un dziedāšana bija nepieciešamākas par desu uz maizes.

Aktieriem, kuri dzimuši 80. gados, ir grūti izprast padomju laiku, ne nu vēl rast alegoriju, kas mestu tiltu uz šodienu (nav jēgas restaurēt aizgājušu laiku, netrāpot šodienai). Tomēr lielā mērā tas izdodas Edgaram Ozoliņam nosacītajā Ulda Brieža tēlā, mazāk pārliecinošs liekas Kaspara Kārkliņa Andris Bergmanis, kam tomēr nevajadzētu būt Čaka kaverversijai. Nekariķējot, bet ar zināmu nosacītības pakāpi vairākus tēlus atveido Sandis Pēcis, tā panākot lielāku skatuvisko patiesību nekā dažu aktieru centieni “ieiet lomā”. Izrādē ir vairākas lieliskas epizodes, kas aizskar emocionāli, nenoliedzamas ir Valda Lūriņa zināšanas par tā laika procesiem un personībām, apsveicama ir ideja atgādināt par vērtībām, ko esam zaudējuši, par dzīves garšu, ko nemākam izjust. Tomēr gribētos, lai izrāde ritētu vienotā gultnē un neizsīktu daudzos strautiņos.