Liepājas teātris
arvien vairāk aicina šeit strādāt viesrežisorus no ārzemēm.
Šogad sezonu sākt tas izvēlējies ar jaunu izaicinājumu –
izrādi bez vārdiem. Tās režisors no Krievijas SERGEJS ZEMĻANSKIS
atzīst, ka viņam šī bijusi interesanta pieredze iepazīt citu
kultūru, taču izrāde “Indulis un Ārija” runā par
cilvēciskām kategorijām, tāpēc pārkāpj nacionālās robežas.
Sarunājamies par to, kā tapusi izrāde un kā viņš redz Raiņa
darbu.

– Lasīju kādu
interviju, kurā stāstāt, kā sākāt dejot septiņu gadu vecumā.
Bet kā sapratāt, ka deja ir jūsu dzīves ceļš?

– Pārāk daudz
variantu jau nebija. Kad bija jāizvēlas, par ko kļūt pēc
vidusskolas, nezin kāpēc sapratu, ka dzīve jāsaista ar deju,
pašlaik jau ar teātri. Pat nebija domu par kaut ko citu. Ne tā, ka
nekas cits interesēja, bet dvēsele turējās pie tā, ar ko kopš
bērnības nodarbojos. Taču tas jau ir kas pavisam kardināli cits,
ar ko es nodarbojos bērnībā un ar ko tagad. Varētu pat teikt,
pilnīgi cita joma.

– Esat teicis, ka
kustību izrādēs jums arvien vairāk patīk strādāt ar aktieriem,
jo viņi vienmēr saprot, ko dara, viņu deja nekad nav iekšēji
tukša. Vai dejotāji ir mazāk spējīgi?

– Nevaru teikt, ka tādi
ir visi dejotāji. Ir arī personības uz skatuves. Taču tādu ir
ļoti maz, lai gan laikam lielākajai daļai dejotāju šķiet, ka
viņi visi ir personības. Bet dažkārt, strādājot ar viņiem,
saproti, ka pietrūkst dvēseles dziļuma. Tu to vari panākt, bet
tas jau ir mazliet kaut kas neīsts. Tas gan ir mans personīgais
viedoklis. Nav tā, ka visi dejotāji nespēj nodot emocijas, taču
viņi ir vairāk apmācīti formai. Viņiem vienkāršāk ir pagriezt
pāris piruetes, izpildīt batmā
(battement
– kustība baletā; no franču valodas – kustība).
Es tagad rupji runāju. Jā, forma tur ir ideāla, bet kas iekšā?
Šodien ir ļoti daudz aukstu deju bez sižeta un dvēseles.
Abstrakcionisms.

– Un tas jums
nepatīk?

– Vairs nē. Kādu
laiku arī pats ar to nodarbojos, taču tas bija sen. Bet laiks iet,
un dažkārt skaties, ka nekas nemainās. Kā tas bija pirms 10 –
15 gadiem, tā ir tagad. Man vairs nav interesanti.

– Liepājā
nokļuvāt, jo jūs uzaicināja teātra direktors Herberts
Laukšteins. Kāpēc piekritāt braukt šurp uz salīdzinoši mazu
pilsētiņu? Droši vien pirmo reizi dzirdējāt tās nosaukumu.

– Nē, protams, es biju
dzirdējis par Liepāju – pilsētu pie jūras. Pagājušajā rudenī
mēs šurp atbraucām viesizrādēs ar kustību izrādi “Mātes
druva” un no Herberta nāca negaidīts piedāvājums, no kura,
kā saka, nav iespējams atteikties. Pirmais jautājums, ko viņš
uzdeva, bija: kā jums Liepāja? Teicu, ka laba, mājīga, maza
pilsēta. Un nākamais jautājums bija: vai jūs vēlētos šeit kaut
ko iestudēt? Protams, gribēju, kāpēc ne. Tā taču ir pieredze.
Neskatoties uz to, ka esat mums ļoti tuvu, tā tomēr ir pilnīgi
cita kultūra un mentalitāte. Bija interesanti, un līdz pat šim
brīdim ir interesanti.

– Teātra direktors
jums piedāvāja iestudēt Raiņa “Induli un Āriju”. Kas
jūs ieinteresēja šajā stāstā?

– Tas, pēc manām
domām, ir ļoti aktuāls stāsts. Kad Herberts man to piedāvāja,
nebija vēl to notikumu pasaulē, kas ir tagad. Ziniet, Rainis ir
pielīdzināms Šekspīram. Man šķiet, ja Rainis būtu literāri
labi pārtulkots angļu un citās valodās, kā tas ir pārtulkots
krieviski, tad arī tā būtu pasaules literatūra. Manuprāt, luga
“Indulis un Ārija” ir daudz jaudīgāka par “Romeo un
Džuljetu”.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka “Romeo
un Džuljetā” ir divi karojoši klani un skaists mīlestības
stāsts, bet šeit bez mīlestības stāsta un cīņām, kas notiek
nevis klanu starpā, bet starp trim tautām, ir arī ticības izvēle,
atteikšanās no valodas, pārējas laiks no vecajiem dieviem pie
jaunajiem. Vispār ticība senajiem dieviem bija daudz stiprāka,
taisnīgāka – katram bija sava taisnība. Bet mēs netaisījām
izrādi par reliģiju, taisījām par spēku un mīlestību.

– Kad veidojāt
iestudējumu, cik daudz studējāt pieejamo literatūru par šo
darbu?

– Krievu valodā ir
ļoti maz literatūras par “Induli un Āriju”. Herberts man
sūtīja e-pastus par Raini, tulkotu leģendu. Ko varēju, to
palasīju, arī Raiņa dzeju krievu valodā.

– Droši vien, lai
izdotos iestudējums, liela nozīme ir komandas darbam. Ar Pāvelu
Akimkinu, Maksimu Obrezkovu un Poļinu Pšindinu strādājat jau
ilgstoši?

– Ar vienu ilgāk, ar
citu mazāk ilgi, bet šādā sastāvā šī ir jau ceturtā, ar kādu
jau piektā izrāde. Komanda ir ļoti svarīga. Šāda veida izrādei
vajadzīga arī mūzika, kas veido iestudējuma pamatu. Redzamie
notikumi tiek uztverti caur skaņu, arī aktieriem mūzika palīdz.
Tāpat nozīmīgs ir arī atbilstošs skatuviskais tēls. Un,
protams, aktieru fiziskā sagatavotība, par ko rūpējās Poļina.
Viņa ļoti palīdzēja maksimāli īsā termiņā sasniegt labus
rezultātus. Esam, kā saka, sliktais un labais policists. Es esmu
labais policists, Poļina – sliktā policiste. Lai gan maza un
smalka, bet stipra un nesalaužama. Jā, komanda ir ļoti svarīga.

– Tāpat, šķiet,
liela nozīme ir arī tam, cik atvērti jaunai pieredzei un
iespaidiem ir aktieri.

– Šajā ziņā bija
viegli, jo kaut kā mēs cits citam uzreiz uzticējāmies. Bija
sarežģīti un grūti, bet nebija jau, kur likties. Kad sāc veidot
izrādi un aktieri redz, kas no tā iznāk, viņi ir gatavi strādāt,
strādāt, strādāt. Līdz vēlam vakaram, līdz naktij. Tas ir
liels pluss. Šī ir ļoti laba trupa.

– Esat
strādājis ar daudziem teātriem un aktieriem. Ja salīdzinām, kā
Liepājas teātra aktieri izskatās uz citu teātru trupu fona? Kā
viņi ir mainījušies, kopš ieradāties?

– Aktieri ir ļoti
mainījušies. Uzreiz ir redzama atšķirība starp to, kā viņi
sāka, un to, ko viņi var un kā izskatās tagad. Domāju, Latvijā
šobrīd nav neviena teātra, kura trupa sezonas sakumā ir tādā
fiziskajā formā. Kas attiecas uz citiem teātriem, kad radi izrādi,
tu katrā komandā iemīlies citādi, bet subjektīvi laikam šī ir
pati labākā un stiprākā trupa. Esmu patīkami pārsteigts, ka tik
īsā laikā ir izdevies radīt tik labu materiālu.

– Kādā intervijā
jūs stāstāt, ka ārzemēs starptautiskā trupā jūtama brīvība
un nav stereotipu un fobiju. Droši vien teātra vidē vispār
atmosfēra ir ļoti brīva. Taču pieļauju, ka būs daļa skatītāju,
kas bažīsies, ka mūsu dižajam Rainim klāt ķēries cilvēks no
citas kultūras.

– Lai uztraucas un
bažījas.

– Viņi varētu
uztraukties, ka izrādē paliks neieraudzīti kādi nacionālie kodi.
Bet, kā jau mēs runājām, patiesībā tas ir universāls stāsts.

– Es nevēlējos veidot
šauri nacionālu stāstu. Tas būtu bezjēdzīgi. Svarīgākais, ka
tas ir vispārcilvēcisks stāsts. Manuprāt, Raiņa darbā ielikti
tieši filozofiski kodi. Daudz augstāki, apjomīgāki un spēcīgāki
par konkrētu tautību vai teritoriju. Jā, esmu centies vizualizēt
kādus skatus, kurus redzēju Embūtē, bet nebija tāda uzdevuma –
veidot nacionālu stāstu. Tāpēc kāds var uztraukties, bet tā ir
skatītāju darīšana, kā viņi ir noskaņoti. Ja tu esi
pārliecināts, tad tev grūti iestāstīt pretējo. Galvenais – uz
izrādi doties ar atvērtu sirdi.

– Cik ļoti jums kā
režisoram vispār svarīgs skatītājs un viņa viedoklis?

– Protams, svarīgs. Tu
taču to radi skatītājam, nevis sev. Protams, es to ņemu vērā.
Nav
tā, ka visiem jāpatīk. Kādam tas var patikt, kādam nepatikt, bet
galvenais, lai neviens nebūtu vienaldzīgs.

– Un kā ir
attiecībā uz kritiķiem? Jūs lasāt kritikas?

– Dažreiz lasu,
dažreiz ne. Es neuzskatu, ka tas šodien ir svarīgi. Jo kritiķa
profesija ir tik ļoti izmainījusies, dažkārt tā vairs nav
kritika, bet neargumentēta apliešana ar dubļiem. Dažreiz tās ir
uzslavas, bet arī bez pamatojuma. Vispār masu saziņas līdzekļi,
manuprāt, degradē. Patiesības nav. Tu nezini patiesību.

– Kādas ir jūsu un
izrādes attiecības pēc tam, kad tā ir gatava? Sekojat līdzi, kā
tai sokas?

– Protams, izrāde pēc
būtības ir bērns. Un kā tu neinteresēsies par
savu mazulīti.
Šajā plānā ir grūtāk, jo jūs atrodaties patālu. Pagaidām
nevaru iztēloties, kā tas turpmāk būs. Pašlaik runājam, kā
izrādi uzturēt formā.

– Bet vai mēs jūs
šeit vēl redzēsim? Varbūt ar citām izrādēm?

– Pašlaik nezinu,
tikai viņš zina (rāda uz augšu – I.K.).