Nidenieki izkaisīti pa visu plašo pasauli. Agrāk piekrastes ciemā bija 70 māju ar trim simtiem iedzīvotāju. Tagad latviešiem palikušas tikai piecas, pārējās saimnieko lietuvieši. Lai pasaulei padotu ziņu, ka Rucavas novadā joprojām ir tāda Nida, māsas Māra, Inga un Dace Tapiņas gatavojas sarūpēt dāvanu Latvijai simtgadē.

Turpinot vasarā aizsākto Nidas ciema iedzīvotāju un viņu pēcteču liecību apzināšanu, sestdien pulksten 14 Rucavas Kultūras namā kopā tiek saukti nidenieki. Galvenais notikums būs filmas “Nida – ciems Latvijā” noskatīšanās. Ar Rucavas Novada domes un bijušo nidinieku finansiālu atbalstu to veidoja “Aizputes TV” darbinieki Selga Dreimane un Edvīns Sveilis.

Pašas īstas nidinieces

Visas trīs māsas Tapiņas ir dzimušas Nidā, augušas pavisam tuvu jūrai. Ģimene uz Kraģišķes ciemu jeb Katužiem pārcēlusies 1974. gadā, kad Mārai bija 11 gadu, Ingai trīs, bet Dacei – vien daži mēneši. Tagad māsu ikdiena rit tālu no Rucavas novada, taču savās Sudargu mājās Dunikas pagastā viņas atgriežas teju katras nedēļas nogalē.

“Tas bija sirdsbalss aicinājums,” Māra saka par ideju Latvijas simtgadei par godu apkopot Nidas vēsturi un cilvēku likteņstāstus. “Lielākie stāstnieki ir cilvēki mūsu vecāku vecumā – ap septiņdesmit, astoņdesmit gadiem –, kuri atceras savu dzīvi un arī savu vecāku stāstus. Un tad arī simt gadu garumā sanāk.”

Darbs uzsākts šogad augustā, kad Nidā notika Kapu svētki, jo tas tradicionāli ir brīdis, kad daudzi bijušie nidinieki atgriežas dzimtajā pusē. Parasti Kapu svētkos ierodas aptuveni 20 cilvēku, bet šogad, sadzirdot aicinājumu pēc tam pulcēties, lai dalītos atmiņu stāstos – vairāk nekā 50.

Darba procesa laikā talkā aicināta arī novadpētniece, bibliotekāre Gunta Timbra. Un izrādījies, ka Nida pirmoreiz rakstos minēta pirms 455 gadiem. Tātad vēl viena jubileja! Aktīvāk ciems sākts apdzīvot 19. gadsimta 30. gados, kad cars, dodot dažādas atlaides, mudinājis ļaudis tur apmesties, stādīt kokus un iekopt saimniecības, lai pasargātu Liepājas ostu no smilšu sanesumiem.

Starp ezeru un purvu

“Dvēselē brīvie un stiprie cilvēki nāk no Nidas. Tikai tādi var izvēlēties piedzimt starp jūru un purvu – absolūtā nevietā,” saka Dace. “Viņi ir smagi strādājuši, bet ne tādēļ, lai tikai ieraustu vairāk mantas. Strādājuši tik, cik dzīve prasa, lai izdzīvotu.”

Nidinieki nodarbojušies ar zvejniecību, turējuši pa kādam lopam. Zeme nekāda auglīgā nav bijusi. Toties cilvēkus barojis purvs – tur varēts salasīt lācenes, dzērvenes, zilenes, glāzenes. Visas mētras pazudušas, sākoties kūdras ieguvei Papes galā.

Pie izdevības nidinieki nodarbojušies ar spirta kontrabandu. Braukuši ar laivām uz kuģiem un pēc tam uz vietas tirgojuši. Kur tik spirts nav glabāts! Un ne viens vien nidinieks par kontrabandu sēdējis cietumā.

“Tā, dziedādami, lustēdami, ļergu brūvēdami, dzīvoja,” saka Māra. “Ne pārāk pieskatīti, bez virsvaldības.” Dace piebilst, ka nidinieki visu darījuši ar prieku. “Tagad par to māca visādās ezotēriskās studijās – dari, ko darīdams, bet dari ar prieku. Liekas – kā var mazgāt netīru istabu ar prieku? Bet atrodi!”

Ulmaņa glāsts

Tā nu Latvijas Nida palēnām attīstījusies. Māsu Tapiņu tēva mājā atvērta pirmā skola ciemā. Tad nāca Ulmaņlaiki ar politiku nostiprināt valsts robežu. “Valsts ir tik stipra, cik stipra ir tās robeža,” atgādina Dace. Cilvēkiem deva kredītus, lai tie pierobežā celtu mājas un attīstītu zvejniecību. Daudz kur tapušas jaunas skolas. Nidā tāda atvērta 1939. gadā. Kārlis Ulmanis esot Tapiņu māsu tēvam pat galvu noglāstījis, teikdams: audz, audz kārtīgs Latvijas dēls!

Un tad nāca karš. Nida bija viena no tām vietām, kur saplūda bēgļi un no kurienes cilvēkus laivās veda uz Zviedriju. Bet ne jau visiem izdevās nokļūt galamērķī. “Pilnas kāpas kauliņu,” nopūšas Māra.

Lai arī čeka grozījusies un nav trūcis nodevēju, atšķirībā no ļoti daudzām citām Latvijas vietām šajā piekrastes ciemā nav zināma neviena uz Sibīriju izsūtīto ģimene. “Nidiniekam vienkārši nebija tās mantas, ko kodes un rūsa bojā,” teic Dace.

Vētra un gucuļu laiks

Pavisam grūti gājis kolhoza laikos. Vēl tagad ļaudis atceroties – gadu strādā kā traks, bet beigās saņem kulīti graudu visai ģimenei. “Un tad, protams, cilvēki ir zaguši tā, ka maz neliekas, jo citādi vienkārši nevarēja izdzīvot,” stāsta Dace. Pasaulei Padomju Savienības robežās paliekot plašākai, nidinieki sākuši pamest dzimtās mājas. 1960. gadā slēgta skola, kas līdz tam kalpojusi ne tikai izglītības vajadzībām. Tas bijis arī sabiedriskais centrs, kur notikušas lustīgas balles.

Migrācijas tendences vēl pastiprinājusi 1967. gada vētra, kas izpostījusi daudzas saimniecības. “Pēc tiem stāstiem jābrīnās, kā nav paņemts neviens cilvēks,” atzīst Dace. Lopi gan aizgājuši postā. Vētra pārrāvusi āderes, un izbeidzies dzeramais ūdens. Akas ūdens vairs nederēja pat veļas mazgāšanai. Tajā bija brūna purva rāva, ko varēja izmantot tikai govju dzirdīšanai. “Mēs augām jau tad, kad sētā visu laiku bija liela muca ar dzeramo ūdeni, ko ik pa laikam sagādāja,” atceras Māra.

Pēc vētras sākās gucuļu laiks. Viņus norīkoja darbā par meža cirtējiem un nometināja vietējās mājās. “Arī mūsu mājās dzīvoja kādi desmit gucuļi, ja nemaldos,” zina teikt Māra. “Tad ar’ Nidā aktīva dzīve bijusi. Ar tām pašām gucuļu mašīnām varēts uz Kretingas tirgu pabraukt, pēc apelsīniem aizbraukt. Tecinājuši ļergu – dzēruši uz velna paraušanu. Un vietējais nidinieks pielāgojies, kā nu viņam pasēja dzīvot, un meklējis savu labumu.” Inga iestarpina: “Bet nidinieks arī darbu darīja. Pīpāt, pirst un malku cirst.” Māra mierīgi turpina: “Arī to darīja.”

Kad satiekas jaunība

Padomju gadus raksturo arī stāsti par to, ka jūrai klāt nevarēts tikt. Bija robežsargi un dzeloņdrātis. “Bet visi sadzīvojuši ir labi,” teic Māra. “Skolā ir kino rādīts. Meičas gājušas uz kino, un zēni arī. Pēc tam no jūras spīdināja prožektoru, lai meitenes tiek mājās.”

Dace atgādina, ka tie krievu zaldāti, par kuriem mūsdienās bieži vien runā ar naidu, jau bija vienkārši jauni puiši, sasaukti kopā pret savu gribu no visas plašās Padomju Savienības. Un te viņi satikuši tāda paša vecuma meitenes. “Tā ir jaunība, kas tiekas. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas tu esi – štrunts ar visu politiku!”

Tapiņu ģimenes pārcelšanās iemesls tuvāk Rucavai bijusi Padomju Savienības noteiktā centralizācija. Uz vietas vairs nebijis tik daudz, ko darīt. Tēvam darbs bijis Katužos, kur izvietotas sovhoza darbnīcas, mamma nesusi pastu no Rucavas.

“Šodien notiek tieši tas pats. Visu vajag centralizēt, jo laukos ir pārāk dārgi. Nekā cita jau mums Latvijā nav – viena vienīga Rīga. Un tad ir rezultāts,” Daces balsī jaušams sašutums. Māra, kura strādā Satiksmes ministrijā, papildina: “Tagad to sauc gudrāk – policentriskā attīstība. Un tad mēs raudam, ka ir tukša Latvija.”

Brīnišķīgs kaimiņš kartē

Tagad Nidā palikušas tikai piecas latviešu mājas, pārējās pārdotas lietuviešiem. “Neviens jau nezināja, kā te būs, pārdeva savas dzimtas mājas. Šobrīd dažs kož pirkstos. Tagad tais mājās leiši taisa kūrorta biznesu,” secina Māra.

Bet kāpēc lietuvieši prot saredzēt tās biznesa iespējas, ko latvieši ne? “Tas, kas atnāk, ierauga to, kā pašam nav. Bet mums tak te jūra visās malās. Varam uztaisīt vardēm un miķēlīšiem parkus, jo mums jau jūras ir daudz. Vesels līcis pīļu dīķī!” kreptīgi saka Māra.

Tas, ka Nidā tagad saimnieko lietuvieši, patiesībā ir labi, viņa uzskata. Vismaz vieta neaizaugs. “Es atvainojos – piedirsta gan būs,” tieša ir Dace. Kāpēc tad tie lietuvieši ir tik naski uz cūkošanu? “Tāpēc, ka leitis nav cilvēks un kaza nav lops. Es teikšu tā – leitis ir brīnišķīgs kaimiņš tur, kartē, aiz robežas. Protams, tā ir mūsu brāļu tauta, bet leitis ir pilnīgi citādāks nekā latvietis.”

Māra turpina – un latvietis pat nemāk nopelnīt uz to, ka leitis nāk viņa zemē. “Viena radu sieva Sventājā dzīvo. Nu jau ar’ cilvēkam va’ tik nav pie deviņdesmit. Tā teica tā. Zīlniece viņai kādreiz jaunībā teikusi – tu, meitiņ, dzīvosi pilsētā. Domājusi: apžēliņ, kur te kāpmalītē Sventājā kāda pilsēta, es nekur netaisos iet, es tepat to Sproģu Jāni precēšu. Nu, viņa saka, man te ir pilsēta pa pilnu programmu. Tā ka to, kas būs Nidā, mēs nezinām.”

Nostāsts

Divas Nidas

Bēgdami no cara laika 25 gadu ilgās armijas, cilvēki no Rucavas un Nidas pārcēlušies tālāk uz Lietuvas pusi. Latviešiem gribas domāt, ka to vārdu uz turieni aiznesa kāds savējais. Pateica, ka dzīvos Nidā Kuršu jomā. Bet vēl labāku teoriju izvirzījusi Tapiņu tēva māsa, jau lielā vecumā teikdama: “Tā Nida jau kādreiz bija no viena gala līdz otram. Pa to vidu laika gaitā ir izšķīdusi.”