Visu var sarunāt! Liepājas muzeja muzejpedagoģes pašas ir ar savu darbu tik ļoti aizrāvušās, ka ir priecīgas muzejmīlestībā dalīties arī ar citiem. Viņas skolēniem un bērndārzniekiem piedāvā vairākas nodarbības, tās notiek gan muzeja telpās, gan arī ārpus tām.

Ja skolotājam ienāk prātā kāda tēma, par kuru muzejpedagoģijas nodarbība vēl nav izstrādāta, arī tad var kaut izdomāt, saka muzeja galvenā muzejpedagoģijas speciāliste Maija Meiere.

Mazākām grupām nodarbības tagad, pēc muzeja rekonstrukcijas, notiek vecās ratnīcas augšstāvā, lielākām – telpā muzeja pagrabā. Vēlāk kādas no tām varētu rīkot arī pie ekspozīcijām, stāsta M. Meiere.

Šonedēļ notiek pirmā barikāžu laikam veltītā muzejpedagoģijas nodarbība, paši pirmie to izmēģina Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas audzēkņi. Tās laikā nākas arī mazliet pasalt, lai izjustu tā laika garu. “Vecums tai pateicīgs, sākot apmēram no devītās klases,” M. Meiere saka. Izrādās, lai arī daudziem vecāki barikādēs piedalījušies, ģimenēs par tām daudz nerunā. Tas paliek muzeja uzdevums. Ja būs interese un skolotājiem vajadzība, šo nodarbību varēs sarīkot arī citā laikā.

Skolēniem patīk arī nodarbība “Arheoloģija – senatnes vēstniece”, tajā var rušināties pa smiltīm.

Bet pašlaik skolu vislielāko interesi raisa ekskursija pa Liepājas muzeju, kuras laikā gida pavadībā var izstaigāt pagaidām vēl līdz galam nepiepildītās muzeja telpas un iekļūt arī tādās vietās, kur parasti apmeklētājus nelaiž. “Interese par muzeju ir milzīga,” M. Meiere piebilst.

“Pūķa asins, krupja žaunas” – nodarbības nosaukums radies, iedvesmojoties no muzeja ekspozīcijas daļas par seniem ārstniecības līdzekļiem. Tāpēc tās pilnajā versijā tiek stāstīts arī par tādām vēsturiskām medicīniskām manipulācijām kā asins nolaišana un tādām baisām slimībām kā lepra. Kamēr muzeja ekspozīcija vēl nav atpakaļ vietās salikta, šī nodarbība gaida uz plauktiņa. Taču daļa no tās – stāsti par tējām – lieliem un maziem pieejama kaut rīt!

Kumelīte der ne tikai veselībai, bet arī skaistumam. Pelašķis, tītarene vai tītarkāja ir dzīvības glābēja, šoziem muzejā notikušās Ģimenes dienas laikā stāsta M. Meiere. “Bērnībā es ļoti, ļoti smagi saslimu ar plaušu karsoni. Tad mana vecmamma sameta lielā bļodā, aplēja ar karstu ūdeni un pastūma zem segas un mani pašu arī zem tās segas. Un es dziļi, dziļi elpoju visas labās lietas, kas tajos garaiņos ir. Un tā mani izglāba.”

Te atkal zili brīnumi – tēja zilā krāsā! Rudzupuķe ir brīnumaina, pumpuriņš, arī nogriezts, spēs vēl atvērties, jo tam iekšā ir liels spēks. Un, ja kādreiz ir augsta temperatūra, tad no rudzupuķu tējas to spēku var dabūt sev.

Kādreiz svēra un mērīja pavisam citādāk nekā mūsdienās. Varēja, piemēram, mērīt lietas mucās. Lai būtu pavisam skaidrs, cik daudz tur saiet, mucu stīpām jābūt stingri noteikta lieluma. Tās izgatavoja kalēji, izmantojot īpašu stīpu mērinstrumentus. Tā ir viena no lietām, ko par pirkšanu un pārdošanu Liepājā var uzzināt nodarbībā “Senie svari un mēri”.

Andra Gertsona foto 

Te var apskatīt īstu seno kases aparātu – smagu un krāšņu. Tas senāk stāvējis Lipperta veikalā Graudu ielā. Var izmēģināt iegriezt senlaicīgas kafijas dzirnaviņas. “Un nepaejiet garām Liepājas naudai!” aicina Ilze Dobele. “Atšķirībā no Ventspils ventiem, tā bija īsta, pilsētā drukāta nauda.”

Viena no populārākajām ir senajiem gaismekļiem veltītā nodarbība “Dedziet, tautas, gaišu guni!”. Tai ir piesaiste senajiem priekšmetiem, kas ļauj bērniem ieraudzīt un iepazīt daudzas lietas, par kurām elektrības laikmetā viņi nevar pat iedomāties. Par to, kā tad īsti senajos laikos ļaudis savus mājokļus izgaismoja, stāsta galvenā muzeja speciāliste Antra Brakše. Bērniem īpaši patīk, ka nodarbības laikā no smaržīgas vaska plāksnītes viņi var uztaisīt paši savu sveci un nest to mājās.

Dina Belta,