“Tai rītā, tai rītā caur sudraba rasu dziesma nāks,/ tik balta, tik tīra, cik tautas dvēsele slāps./ Tad pienāks brīdis un dziesma kā rasa sudrabot sāks,/ tai rītā, kad viņa caur mirdzošu rasu debesīs kāps,” skan Dainas Kamaras vārdi vienā no komponista, mākslinieka, dabas drauga ar jūtīgu dvēseli Agra Engelmaņa dziesmām. Tai skanot, saulainā septembra dienvidū Rucavas novada Liepienu kapsētā tuvu cilvēku lokā tika atklāts komponista kapakmens.

Ir pagājuši jau piecarpus gadi, kopš komponists Agris Engelmanis aizgāja mūžībā. Kaut arī viņš vēlējās reiz atdusēties sev tik tuvajā mežā lauku mājas “Ausekļi” apkārtnē, zemes klēpī mākslinieks guldīts pārsimts metrus attālajā nelielajā Liepienu kapsētā. Un viņa vārdadienā ģimenes, radinieku, draugu, kolēģu, talanta cienītāju, kora “Līva” lokā, skanot viņa komponētajām kordziesmām “Liepu taka”, “Tai rītā” un citām, tika atklāts kapakmens, kas vēstī, kur atdusas komponists. Raupjais neapstrādātais akmens nācis no “Ausekļu” sētas, kur līdzīgu akmeņu dabas draugam bija daudz un ir vēl joprojām. Piemiņas akmeni veidojis jaunais metālmākslinieks Andris Kreicburgs, pēc komponista ģimenes ieceres.

A. Engelmaņa kordziesmas šodien dzied ikviens koris ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, viņa dziesmas savulaik iekļautas Dziesmu svētku repertuārā. Un lielā mērā par to pateicīgi varam būt diriģentam Jēkabam Ozoliņam, par kuru komponista atraitne Aija Engelmane saka: “Tikai Jēkabs tās ir sapratis, un tikai Jēkabs ir atradis dziesmu dvēseli.”. “Jaukākie mūsu kora “Līva” sadzīves brīži ir bijuši tieši “Ausekļos” saulgriežos, kad šķūnītis vēl nebija tik saīsināts, bet bija visā garumā. Tur bija siens, es tur biju ieracies. Un tur visa “Līva” pa virsu. Tā mēs vairākos stāvos vienā siena gubiņā,” aizgājušos skaistos laikus atminējās kora “Līva vadītājs J. Ozoliņš.

Komponista piemiņas akmens atklāšanas reizē ļaudis atkal pulcējās saules pielietā “Ausekļu” sētā. Gandrīz kā kādreiz. Diriģents J. Ozoliņš un citi devās pa senāk staigātajām takām, pie sevis atsaucot atmiņā aizgājušās dienas. Aijas kundze paralēli saimnieciskai rosībai dalījās stāstos par “Ausekļiem”, vīra daiļradi un viņam tuvajām lietām. Sētsvidū katlā uz uguns burbuļoja A. Engelmaņa meitas Līgas gatavotās sēņu zupas katliņš. Viesi cienājās ar kafiju, J. Ozoliņa kundzes Ludmilas ceptajiem gardajiem eklēriem un Engelmaņu sarūpēto kliņģeri. Starp visiem arī komponista mīļais suns Dalis, kurš ļoti pārdzīvoja saimnieka aiziešanu, bet nu beidzot atguvies, jo atkal atradis tuvu draugu – Līgas dzīvesbiedru Nilu. Šajā rosīgajā sirsnībā, ko caurauda atmiņu pavedieni, noraudzījās dižliepas, kas aug pie pašas mājas un droši vien glabā arī savus stāstus par komponistu.

A. Engelmaņa vārds ir ierakstīts ne tikai notīs, bet arī tuvo cilvēku atmiņās, dižliepās “Ausekļu” sētā”, mežā un pļavās tiem visapkārt. “Kā Agris teica, es nesēžu pie klavierēm un nemeklēju akordus, es vienkārši staigāju, un mūzika nāk manī,” atminējās viņa draugs J. Ozoliņš. Un nu komponista vārds ierakstīts arī kapakmenī: “Komponists Agris Engelmanis 1936.26.04.–2011.07.04.”