Traģikomēdija “Mīlestības neprāts” Liepājas teātrī gan burtiskās, gan filozofiskās paralēlēs liek atcerēties franču filozofa Rolāna Bārta eseju “Teksta bauda”.

Franču režisora un dramaturga Žoela Pomrā (Joël Pommerat, dz. 1963. g.) lugas iestudējums Dž. Dž. Džilindžera versijā no formas viedokļa ir precīzi iemiesota autora doma – tieksme pēc mīlestības ir tikai daļēji apzināta bēgšana no vientulības. Turklāt patiesas, emocionālas attiecības ir gandrīz vai vienīgā neapšaubāmā eksistences jēga. Autors īsās, savstarpēji sižetiski nesaistītās ainiņās atklāj, ka līdzās objektīviem šķēršļiem, kas liedz cilvēkiem piepildīt mīlestības alkas – nāve, slimība, pastāv arī subjektīvi iemesli cilvēka paša apziņā. Paradoksālā kārtā dažkārt piepildījums sasniedzams ārpus apziņas. Atsakoties no oriģinālā nosaukuma “Abu Koreju atkalapvienošanās”, režisors “aizņēmies” izrādes nosaukumu no cita Latvijā daudzkārt iestudēta franču dramaturga – Šarla de Peirē-Šapuī (Charles de Peyret-Chappuis).

Simboliska telpa

Kristiana Brektes veidotā skatuves telpa iekļaujas kategorijā, ko dēvē par “režisējošo scenogrāfiju”. Balta telpa, kurā izvietoti balti kubi vai, precīzāk, taisnstūra paralēlskaldņi. Uz skatuves baltais kubs parasti ir apziņas telpas simbols, ja ar to saprotam pieredzējumu, novērojumu, domu, jūtu, vēlēšanos un centienu sakopojumu. Modernismā balto definē kā ideālo telpu, un tieksme pēc ideāla ir raksturīga cilvēka apziņai. K. Brektes baltie paralēlskaldņi ietver nāvi – vienā ainā tajā virs skatuves parādās pakāries cilvēks, citā tas imitē zārku, bet vēl vienā ainā no tā izkāpj līdz absurdam komisks tēls, kuram jābūt sen mirušam. Tādā veidā scenogrāfija panāk paradoksa vizuālo izteiksmi – ir neiespējami apziņas stāvoklī sasniegt ideālu. Scenogrāfiju papildina Mārtiņa Feldmaņa veidotā gaismu partitūra. Tulkotāja Inga Rozentāle par Ž. Pomrā izrādēm “Teātra Vēstnesī” raksta: “Tās skatītāju pārsteidz ar fantāzijas pārbagātību un savu īpatnējo atmosfēru starp sapni un nomodu (..)” Liepājas teātra izrādē šo robežstāvokli iezīmē fona gaisma, kas balto dibenplānu iekrāso dažādos zilos toņos. Baltajos griestu paralēlskaldņos zilganās dienasgaismas, kuru raustīšanās veido ritmisku spēli, parāda morga realitāti un situācijas iracionalitāti vienlaikus. Ilzes Vītoliņas radītajos kostīmos paradokss izpaužas krāsās – mīlestības piepildījumu vienīgā apzinās sasniegusi pansionāta iemītniece, ko mēs apzīmētu kā “cilvēku ar īpašām vajadzībām”. Atšķirībā no citiem, kas tērpti melnbaltā vai pasteļtoņos, viņa ir ugunīgi oranžā tērpā. Zināmā mērā piepildījumu no nejauši satiktas prostitūtas gūst arī sporta līdzjutējs, kuram piešķirts košs “Žalgira” krekliņš un “kepons” ar ragiem.

Baudīt tekstu

Jūtams, ka teksta autors Ž. Pomrā ir arī labs režisors – ikviens teikums it kā organiski izaug no domas un viegli rod izteiksmi scēniskā formā. Teksti, kā raksta I. Rozentāle, top iestudējuma gaitā. “Vienādi svarīgs viņam ir gan teksts, gan režija, gan aktierspēle, gan gaismas un skaņa (kas abas kopā Pomrā teātrī veido telpu).” Džilindžera versijā skaņa, gaisma un telpa neveido vienotu jēdzienu. Grūti izskaidrot, kāpēc cēlienu beigās skan disonējošie grupas “Ļeņingrad” hiti, iespējams, tas ir savdabīgs lokalizācijas mēģinājums vai varbūt izrādes režisora “vizītkarte”. Labāk iederas kulta seriāla “Mad Man” motīvs, kas skan izrādes gaitā. Tāpat kā Pomrā ar garīgās dimensijas uzsvērumu, arī seriāls par 60. gadiem Amerikā, kad sabiedrībā uzplaukst patērēšanas kults, diskutē par vērtībām. Teksts lugā ir tik izteiksmīgs un “pilns”, ka jāpiekrīt tulkotājai, kura saskata Sartra apziņas plūsmas un franču modernā romāna ietekmi. Uz Pomrā var attiecināt to, ko literāte Ilze Jansone “Dienā” raksta par R. Bārtu: “Teksts ļauj pieskarties absolūtam, neiespējamībai, izmantojot iekšējās pieredzes prizmu.” Dialogi ietver gan reālus tekstus, gan “kas būtu, ja būtu” – ja mēs runātu arī to, ko paralēli domājam vai pat neapzināti jūtam. Liepājas teātra izrādē teksta izmaiņas ir nelielas – režisors samazinājis ainu skaitu, atteicies no autora norādēm. Saglabāta lugas uzbūve – pirmā aina ar nosaukumu “Laulības šķiršana” piesaka tēmu. Padzīvojusi sieviete vēlas šķirties no vīra bez acīmredzama iemesla, minot vien “mūsu starpā nav mīlestības” un uzsverot, ka tās nav bijis nekad, par spīti kopējām interesēm, bērniem, skaistam dzīvoklim. “Man nav izvēles,” viņa saka. Ineses Kučinskas intonācija šajā lomā ir tik izteiksmīga, ka uz viņas jautājumu “saprotat, ko es ar to gribu teikt?” spontāni gribas atbildēt – bez šaubām! Savukārt pēdējās divas ainas vēsta par piepildījumu traģikomiskās situācijās. Sākums un beigas arī ir izrādes spēcīgākās vietas no aktierspēles viedokļa – Inese Kučinska, Kaspars Gods, Anete Berķe un Leons Leščinskis šajās ainās ir absolūti organiski tēli, vienlaikus nezaudējot ironiski asprātīgu izteiksmi, apzinātu spēli, kas iekļaujas formas nosacītībā.

Pietrūkst kopdarba

Saskaņā ar Pomrā ideju par visu izrādi veidojošo elementu līdzvērtību izcils teksts prasa, lai arī citi elementi izrādē būtu izcili, tai skaitā – aktieru spēle. Bez jau minētajiem aktieriem niansēti precīzi ainu “Atmiņa” izspēlē Gatis Maliks un Signe Dancīte. Sieva zaudējusi atmiņu un uzturas ārstniecības iestādē, tāpēc izjukusi ģimenes dzīve. Taču faktiski tas ir neapzināto vēlmju piepildījums – lai nebūtu rutīnas, lai katrs pieskāriens būtu “kā pirmo reizi”. Gandrīz traģiska Edgara Pujāta, I. Kučinskas un A. Berķes izpildījumā ir aina “Bērni”. Tā nepārprotami ir Edvarda Olbija “Kam no Vilka kundzes bail?” alūzija – bērni izdomāti, lai mākslīgi piešķirtu sev jēgu. Tomēr kopumā iestudējumam pietrūkst niansētības un dziļuma. Dažas ainas ir kā skeči, kas sasmīdina skatītājus, taču vairāk par tematisku saistību ar pārējām ainām sajust nevar. Brīžiem liekas, ka vienā ainā katrs aktieris spēlē kaut ko savu, trūkst kopīgas izpratnes vai spējas to novadīt līdz skatītājiem. Viena no lugas saistošākajām ainām ir par pāri, kuru ceļu aizšķērso vīrietis no sievietes pagātnes, vilinot viņu sev līdzi. Absurdu šo situāciju dara fakts, ka patiesībā šis cilvēks ir miris. Egons Dombrovskis šo tēlu veidojis grotesku, it kā tas būtu konstruēts no sentimentālu atmiņu fragmentiem. Taču diemžēl Everitas Pjatas pretspēle ir pavirša, un skatītājs redz komisku jefiņu, kura parādīšanās ir tikai impulss nestabilu attiecību pārtraukšanai. Tieši režijas un aktieru ansambļa konsekvences trūkums neļauj šo iestudējumu dēvēt par spožu.