“Mēs bijām tur, kur neviens nav bijis,” tagad visiem lepojas fotogrāfu plenēra “Karosta – foto osta” dalībnieki. Tāda vieta tiešām pastāv, tā ir bijusī armijas munīcijas noliktava. Vēl senāk – krasta artilērijas baterija, būvēta reizē ar visu Liepājas cietoksni. Samērā labi saglabājusies, jo nav spridzināta un visu pastāvēšanas laiku tikusi apsaimniekota. “Mēs esam tikuši uz Tobago,” pieteikdamies apsargam, smejas Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra (VAMOIC) ekspluatācijas inženieris Andris Stolovskis.

Laika rats un laika zobs

Uzreiz jāsaka, ka uz Kurzemes bijušo koloniju aizbraukt būs vienkāršāk nekā apmeklēt Aizsardzības ministrijai piederošo teritoriju Tobago ielā Liepājā. Šeit gan ziņkārīgie ieklīstot ļoti reti, un tad viņiem pasaka, ka te ap žogu klejot nav vēlams. Sprāgstvielas un munīcija no šejienes pagājušajā gadā aizgādātas uz jaunām un modernām noliktavām Vaiņodē. Lai cik unikāls būtu šis militārā mantojuma objekts, armijas īpašums, visdrīzāk, tuvākajā laikā arī paliks apmeklētājiem slēgts.

Pie vārtiem pašu munīcijas noliktavu nemaz nevar redzēt. Tikai kāpjot augšup un ieejot dziļāk teritorijā, paveras skats uz senajām būvēm un ap 40 ha plašo teritoriju. “Interesanti būtu pagriezt laika ratu atpakaļ un paskatīties, kā te viss ir kustējies,” pasapņo arī A. Stolovskis. Vairāk nekā simt gadu vecās kaltās durvis uz vienu no trim bijušajām noliktavām veras džerkstēdamas. Tunelim līdzīgajā, garajā gaitenī dobji un drūmi atbalsojas runātais. Telpas ir tumšas un mitras. Šīs noliktavas vairs neatbilst prasībām, tāpēc arī bruņotie spēki munīciju pārveda. “Laika zobs dara savu. Šīs telpas nav tik modernas un pielāgotas. Iekļūst gruntsūdens, nedarbojas ventilācija, jo visi caurumi tikuši aiztaisīti. Iekšā ir kustību sensori, tāpēc bija jānovērš iespēja iekļūt putniem vai sikspārņiem, kas te dzīvo,” stāsta Andris.

Nelielās telpas ar vismaz pusmetru biezām sienām agrāk bijušas piekrautas pilnas.

Gaitenī bijušas sliedes, pa kurām transportēt munīciju, lai nav jānes. No Karostas puses šeit bija dzelzceļa līnija. Ārpusē atrodas platformas, uz kurām stāvējuši lielgabali. Agrāk no tām varēja jūru redzēt, bet gadu laikā ir saauguši koki.

Spoki klapē durvis

Objektu sargā tāpēc, lai nebūtu vandalisma. “Būtu laika jautājums, ka pa vienam vien visu izvazātu un vēsturiskās lietas nonāktu metāllūžņos,” saka A. Stolovskis. “Pašlaik viss ir jāpieskata. Lai cilvēki nedomā, ka te neviena nav.” Tā kā apkārt ir mežs, sargu mieru visbiežāk patraucē stirnas un žogs nav šķērslis zaķiem. Apsargs zina teikt – tie, kas agrāk te strādājuši, stāsta, ka munīcijas noliktavās spokojas. “Liekas, ka kāds staigā gar māju, durvis noklapē. Ber redzējuši viņi neko nav.”

“Mēs jau esam tikai apsaimniekotāji,” par būvju nākotni neko nevar teikt A. Stolovskis. “Izskatās, ka te viss prasa lielus ieguldījumus, lai varētu saglābt. Vajadzētu izolēt, lai mitrums neturpina nākt, atbrīvot ventilācijas šahtas. Kādreiz te bijusi laba drenāža. Bet nekādu plānu nav, nezinām, kur tas viss ved un aiziet. Vienā galā it kā esot kaut kas dziļāk, bet neviens jau nav līdis iekšā. Nevar jau zināt, ko tas krievs tur ir atstājis. Līdīs, un – bam!”

Karsts kartupelis mutē

Vai munīcijas noliktavas reiz varētu kļūt par tūristiem rādāmu vietu un iekļauties Karostas maršrutā? Vēsturnieks un Karostas cietuma gids Juris Raķis ir skeptisks: “Lai Aizsardzības ministrijai piederošu teritoriju sajūgtu kopā ar pilsētu, tā ir ārprātīgi sarežģīta juridiska birokrātija. Lai šo vietu iekļautu Karostas kompleksā, tur ir jāuztaisa normāla piekļūšana un piebraukšana, kas izmaksā ļoti dārgi. Pilsēta teorētiski var pārņemt šo milzīgo teritoriju, bet ir milzīgs BET. Tam ir jēga tikai tad, ja teritorija vairāk vai mazāk paliek šābrīža statusā – ja tā ir ierobežota un tiek apsargāta. Citādi nedēļas laikā tur viss būs izdemolēts, piegānīts, ieskaitot arī kāpas. Tas izmaksātu dārgi, pilsētai jau tā pietiek kreņķu ar visādām teritorijām. Ja arī kāda biedrība tur sāktu darboties, apsardzes jautājums paliek aktuāls.”

Šogad pavasarī esot sanākusi darba grupa ar pārstāvjiem no Liepājas pilsētas pašvaldības, ministrijas un Kara muzeja. “Bet ir viena liela ķeza, ka tā ir problēma rīdziniekiem – līst ārā no Rīgas un kaut ko darīt uz vietām. Bija doma, ka šeit varētu veidot Kara muzeja brīvdabas filiāli un eksponēt bijušo militāro tehniku. Kara muzejs dikti negrib to darīt. Jau tā viņiem ir divas filiāles – Airītes un Ziemassvētku kauju muzejs,” stāsta J. Raķis. Tā nu pagaidām šis objekts esot karsts kartupelis mutē. “Vieta ir fantastiska, to vajadzētu rādīt cilvēkiem. Ja varētu vidējo aritmētisko atrast ar trīspusēju sadarbību, tad kaut kas virzītos. Lai to dabūtu, ir šausmīgi sarežģītas juridiskās fineses.”

Fakti

Krasta artilērijas baterija būvēta 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā.

Vismazāk cietusi Pirmā pasaules kara laikā, kad, vācu armijai tuvojoties Liepājai, Krievijas armijas pavēlniecība spridzina nocietinājumus pie jūras.

Pirmās Latvijas Republikas laikā – noliktavas un treniņu vieta.

1939. gadā, kad Karostu izīrē Padomju Savienībai kā karabāzi, notiek pārbūve par munīcijas noliktavu 180 milimetru dzelzceļa artilērijas baterijai un bāzes vietu bruņuvilcienam.

50. gadu vidū demontē lielgabalus un otrā baterija kalpo par sprāgstvielu un munīcijas noliktavām padomju bruņotajiem spēkiem līdz 90. gadu sākumam.

Latvijas Bruņotie spēki munīciju glabā līdz 2017. gadam.

Avots: J. Raķa stāstītais.