Komponistam līdzīgi kā burvju māksliniekam ir tā brīnišķā vara mazu padarīt par lielu, bet lielu par niecīgu, izvest klausītāja dvēseli ārpus laicīgās telpas, apskurbināt un tā tur to atstāt, liekot reizē gan raudāt, gan smieties. Kādā akordā iegavilējoties gandrīz visām septiņtūkstoš Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas ērģeļu stabulēm, mana sirds palēcās un turpināja sisties citā ritmā. Skanēja fragments no Čārlza Grifina skaņdarba “Līksmības kronis Baham”, kas īpaši komponēts 6.starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla atklāšanai. Ja 16., 17. un 18.gadsimta ērģelniekam kalpošana savā baznīcā un mūzikas komponēšana pēc pasūtījuma bija ikdiena, tad mūsdienās apstākļi ir nedaudz citādi. Taču arī šodien daudzi skaņdarbi top pēc pasūtījuma.

Ņujorkietis un nu jau varētu sacīt arī liepājnieks Čārlzs Grifins, atsaucoties Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla rīkotāju aicinājumam, radījis skaņdarbu, kura pirmatskaņojumu dzirdēsim 8.septembrī, festivāla atklāšanas koncertā. Skaņdarba nosaukums ņemts no Johana Sebastiana Baha korāļa, un skaņdarbs radīts, iedvesmojoties no Baha tokātas, fūgas un korāļa. Bagātīgi papildināta ar jaunām harmonijām un mūsdienu izteiksmes līdzekļiem, skaņdarbā dzīvo Baha dvēsele, tāpēc gan skaņdarba, gan ērģeļmūzikas festivāla atklāšanas koncerta nosaukums “Līksmības kronis Baham” nav nejaušs.

I.H.: “Kā radās ideja rakstīt savu pirmo solo skaņdarbu ērģelēm un timpāniem, pie tam tik lielām un varenām ērģelēm kā Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā?”
Čārlzs Grifins: “Apmeklējot Liepājas ērģeļmūzikas festivālu, biju pārsteigts par augsto profesionālo līmeni un starptautisko gaisotni, kāda tajā valda. Vēlējos sarakstīt skaņdarbu ērģelēm, taču biju to iecerējis lēnu un džezīgu. Kad Lotars Džeriņš mani uzrunāja komponēt skaņdarbu tieši šim festivālam, sakot, ka pats atskaņos Baha programmu, man šī ideja iepatikās un nospriedu, ka beidzot arī pats varēšu īstenot sen loloto domu un pieķerties Baha izpētei. Lotars lūdza enerģisku un līksmu skaņdarbu. Rezultātā skaņdarba sākums un beigas ir ļoti pacilājošas, vidusdaļā iezīmējot Baha intonācijas. Protams, lai komponētu pirmo solo skaņdarbu ērģelēm, nepieciešama liela uzdrīkstēšanās. Tas patiešām bija izaicinājums, taču es ļoti intensīvi un centīgi strādāju, centos maksimāli respektēt instrumentu, atklāt tā plašās iespējas. Darbs pie šī skaņdarba radīšanas bija liela skola un nācās secināt, ka Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas ērģeles ir ļoti specifiskas. Pateicoties ciešai sadarbībai ar Lotaru Džeriņu, skaņdarbs noteikti izdevās virtuozāks un arī atskaņošana būs krāšņa – skaņdarbā nozīmīgi ir timpāni, sākotnēji iecerēto astoņu koristu vietā dziedās trīsdesmit cilvēku liels koris un būs arī gaismas efekti.”

I.H.: “Vai, rakstot pasūtījuma skaņdarbus Starptautiskajam ērģeļmūzikas festivālam un vairākiem Latvijas mūziķiem, kā arī koncertējot ar “Grifina ansambli” dažādās Latvijas pilsētās, jums ir izdevies labāk iepazīt Latvijas klausītājus, izprast viņu gaumi?
Čārlzs Grifins: “Latviešu gaumi vēl nepārzinu un dažreiz klausītāju attieksme man ir liela mistērija, vēl nezinu, kā publika atsauksies manam skaņdarbam ērģeļmūzikas festivālā. Lai arī, strādājot Latvijā, varu būt tuvāk savas mūzikas izpildītājam, latviešu klausītāja patieso attieksmi uzzināt nemaz nav tik vienkārši. Latviešu klausītājs ne vienmēr atklātā veidā demonstrē savu patiku vai nepatiku. Kādam var patikt mana mūzika, un viņš neko neteiks, un kādam var arī nepatikt mana mūzika, un tomēr viņš atklāti to neizrādīs. Tomēr man ir radies priekšstats, ka vidējais aritmētiskais latviešu klausītājs mūziku pārzina un izprot labāk nekā amerikānis. Jums tomēr ir latviešu tautas dziesmas, kopēja kultūrvēsturiska bagāža un pieredze. Pavisam kas cits ir Liepājas un Latvijas mūziķu attieksme pret maniem darbiem. Latvijas mūziķi bijuši pat ļoti ieinteresēti un pretimnākoši sadarbībai. Es viņiem esmu novitāte, un nereti šķiet, ka man tiek dota iespēja, kādu varbūt nedotu jaunam latviešu komponistam. Jautājums ir, cik dziļas veidosies mūsu turpmākās attiecības. Esmu apmierināts ar to, kā man veicas: aprīlī sarakstīju skaņdarbu vokālajai grupai “Putni”, maijā un jūnijā notikušajos koncertos manus skaņdarbus spēlēja Liepājas mūziķi, kas apvienojušies “Grifina ansamblī”, rudenī vienu no maniem jaunajiem skaņdarbiem kamermūzikas festivālā atskaņos klavieru duets Antra un Normunds Vīksnes, praktiski mēneša laikā, ļoti intensīvi strādājot, tapa “Līksmības kronis Baham” un padomā ir vēl kāds ar Liepājas mūziķiem saistīts projekts, taču tā detaļas pagaidām nevaru atklāt.”

I.H.: “Vai ir kāds īpašs mūziķis, kam  vēlotos sarakstīt/veltīt skaņdarbu?”
Čārlzs Grifins: “Vienu savu skaņdarbu plānoju nosūtīt latviešu mūziķei Ievai Paršai, kuru ļoti cienu un respektēju. Kādudien iespējams uzrakstīšu skaņdarbu arī fantastiskajai amerikāņu dziedātājai Dounai Apšovai (Dawn Upshaw), taču skaistākais ir komponēt aizrautīgiem mūziķiem un mūziķiem, kam patīk mana mūzika. Saprotams, nauda un radošais process nav paši saderīgākie biedri, tomēr tas ir veids, kā pelnu iztiku. Visbiežāk, saņemot pasūtījumu, tik ļoti aizraujos ar ideju, ka vēlos to komponēt jebkurā gadījumā, un vairs nav nozīmes, vai tas ir vai nav pasūtījuma skaņdarbs. Daudz kas mainījies arī ar dēla piedzimšanu. Tagad šķiet – vērtīgākais, ko viņam varu atstāt piemiņai par sevi, ir mana mūzika.”

I.H.: “Pārcelšanās no Ņujorkas uz Liepāju droši vien nozīmē radikālas pārmaiņas. Kurā valstī ir vieglāk būt komponistam –Amerikā vai Latvijā?”
Čārlzs Grifins: “O, visvairāk man pietrūkst Ņujorkas picas, bet pēc Parīzē pavadītā mēneša – latviešu pīrādziņi un kotletes, taču, nopietni runājot, pārcelšanās uz dzīvi Latvijā man ir devusi iespēju vairāk laika veltīt komponēšanai. Dzīvojot Ņujorkā, biju nonācis tik tālu, ka universitātē pasniedzu veselus piecus kursus vienā semestrī, un komponēšanai atlika aizvien mazāk un mazāk laika. Protams, Ņujorkā ir sajūta, ka esi visa notiekošā epicentrā un izmanto visas dzīves sniegtās iespējas, taču šādā n-to miljonu pilsētā ir arī tūkstošiem komponistu un katrs sacenšas par savu izpildītāju. Pašreiz mazāk laika veltu sabiedriskajai dzīvei, kuru pārpārēm izbaudīju Ņujorkā, vairāk koncentrējos komponēšanai un gadu vecā dēla audzināšanai.  
Uzskatu, ka Latvijā komponistiem valsts sniedz lielāku atbalstu nekā Amerikā. Kkomponistu savienība, manuprāt, ir radījusi veiksmīgu atbalsta mehānismu. ASV pat nav šādas Komponistu savienības. Protams, ir dažādas komponistus vienojošas organizācijas, taču ne valstiska mēroga. Piemēram, jaunās un talantīgās komponistes Gundegas Šmites maģistra grāda aizstāvēšanā dziedāja Latvijas “Radio koris”. Amerikā nekas tāds nebūtu iespējams. Protams, no vienas puses, tā ir mazās Latvijas priekšrocība, taču kapitālistiskās sabiedrības nelāgais moments ir tas, ka vienmēr ir jācīnās un jāpierāda kultūras ekonomiskā ietekme. Taču mākslā tam ne vienmēr tā jābūt.          
Kamēr esi jauns, tikmēr ir ļoti daudz iespēju. Līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam ir daudz iespēju mācīties, piedalīties konkursos, saņemt stipendijas, par kurām nav jāsacenšas ar pieredzes bagātākiem komponistiem, ir daudz iespēju iegūt uzticību. Piemēram, es ļoti vēlējos studēt elektroniskās mūzikas centrā Parīzē (IRCAM), taču esmu jau par vecu. Katrs ceļotājs savā gājumā sastopas gan ar kāpumiem, gan kritumiem, taču svarīgākais ir koncentrēties ceļam, nevis galamērķim. Man svarīgākais ir fokusēties darbam, paveikt to ar mīlestību un pēc labākās sirdsapziņas, tad viss atmaksāsies. Un šķiet, ka pagaidām izdodas.”

I.H.: “Kā jūs raksturotu savu komponista rokrakstu?”
Čārlzs Grifins: “Mans ceļš mūzikā veidojies dažādu apstākļu iespaidā un to raksturo dažādi elementi. Pāris gadu spēlēju klarneti, tad sāku apgūt bungas un klavierspēli. Nopietni ar mūziku sāku nodarboties kā roka un funk sitaminstrumentālists, vēlāk eksperimentēju ar Rietumāfrikas un japāņu taiko bungošanas sistēmu. Lielāko daļu dzīves esmu dziedājis koros, dažus gadus pat biju algots baznīcas dziedātājs. Akadēmisko izglītību mūzikā ieguvu samērā vēlu, un, iestājoties universitātē, ilgu laiku atpaliku no saviem kursa biedriem. Taču esmu pārliecināts, ka par komponistu kļuvu tieši tāpēc, ka sāku vēlāk – manā ceļā izpalika daudzas no vispārpieņemtajām likumībām. Kā komponists esmu apvienojis mūsdienu tautas jeb pasaules mūzikas un Ziemeļamerikas aborigēnu mūzikas elementus ar koncerttradīcijai raksturīgām tehnikām. Ja man jānosauc kāds komponists, ar ko jūtos garīgi tuvs, tas varētu būt Ārons Koplends (Aaron Copland), – lietuviešu ebreju emigrantu ģimenē dzimušais amerikāņu komponists, kurš savā daiļradē ar respektu pret pirmavotu iekļāva Amerikas un latino tautas mūzikas elementus. Tāpat kā Koplendam arī man daudzšķautņainība patīk vairāk nekā pašam sevis atkārtošana. Mani skaņdarbi, protams, ir mans atspulgs. Esmu pasaulīgs humānists, zinātnes cienītājs, ceļotājs, aktīvists, atlēts, flirtētājs, vientuļnieks un tā tālāk. Vairākumā gadījumu etiķetes nav būtiskas, taču ir viens termins, kas man patīk un ko esmu iemācījies no komponista un man tuva mūzikas aprakstnieka Kaila Gana (Kyle Gann), – tas ir totālisms, par ko interneta enciklopēdijā “Wikipedia” teikts: “Attiecas uz mūziku, kurā ir gana ritmiskās enerģijas, lai piesaistītu neizsmalcinātus klausītājus, taču vienlaikus arī pietiekami daudz fona sarežģītības, lai apmierinātu lietpratējus.”

Uzziņai

Čārlzs Grifins

Čārlzs Grifins (1968) dzimis Ņujorkā (ASV), pašreiz ar sievu Kristīni un gadu veco dēlu Mailzu dzīvo Liepājā. Viņa mūzika tiek regulāri atskaņota Amerikas, Meksikas, Kanādas, Eiropas un Āzijas koncertzālēs, kā arī lielākajās Ņujorkas, Bostonas un Čikāgas klasiskās mūzikas radiostacijās. Ieguvis maģistra grādu kompozīcijā Ņujorkas universitātes Kvīnsa koledžā, bet doktora grādu – Minesotas universitātē Mineapolē. Uzņemts par biedru Latvijas Komponistu savienībā un nesen atgriezies no Parīzes, kur aptuveni mēnesi intensīvi studējis diriģēšanu un kompozīciju.

Kā pasniedzējs viņš strādājis vairākās ASV augstskolās, kopš 2004.gada arī starptautiskajā Latvijas jauno mūziķu vasaras nometnē-festivālā Ogrē, vadījis meistarklases E.Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā un citviet. Kā brīvmākslinieks aranžētājs, instrumentētājs un nošu pārrakstītājs Čārlzs Grifins piedalījies skaņu ierakstu nama “Phillips Classics” projektos, arī ar Džesiju Normenu un Jojo Ma, kā arī prezidenta Bila Klintona inaugurācijas pasākumā. Starp Čārlza Grifina jaundarbu pasūtītājiem ir gara virkne mūziķu, to skaitā “Amherst Sax Quartet”, “Dale Warland Singers”, “Ethos Percussion Group”, “Lyric Arts Trio”, “Peninsula Women’s Chorus”, “Meridian String Quartet”, pianiste Ana Karvante (Ana Cervantes), klavieru duets Antra un Normunds Vīksnes, vokālā grupa “Putni” u.c.

Ieva Hmieļevska,