Sklandrausis, dižrausis, burkānrausis jeb žograusis jau izsenis uzskatāms par kurzemnieku lepnumu. Latviešu tradicionālais rausis kļuvis par pirmo lauksaimniecības produktu Latvijā, kas tiek aizsargāts Eiropas Savienības līmenī, taču tradīcijas kopēju nav nemaz tik daudz. Dundadzniece Elma Zadiņa no “Jaunsniķeriem” šajā jomā ir īsta meistare – viņa cep ne tikai dižraušus, bet, izmantojot samaltus kviešu un rudzu graudus, gatavo arī pūteli.

“Jaunsniķeru ” saimniece atzina, ka process līdz gala produktam ir garš un sarežģīts – dažkārt tas ilgst vairākas dienas. Ziemā, kad pieprasījums ir mazāks, Elmas kundze cep septiņas plātes jeb 80 sklandraušus. Vasarā gandrīz katru nedēļu notiek kāds pasākums, līdz ar to darba ir krietni vairāk. “Pieprasījums ir liels – visi prasa Dundagas raušus. Domāju, ka noteicošā ir saistviela, ko pievienojam masai. Vadāmies pēc veco laiku receptes. Dažkārt lasu jaunās pavārgrāmatas un domāju – ja pēc tādas receptes ir jāgatavo, nekas nesanāks. Nogaršojot mūsu raušus, cilvēki atpazīst veco laiku recepti un atzīst to par labu esam.

Kad ieguvām Eiropas Savienības garantētās tradicionālās īpatnības zīmi, Pārtikas un veterinārais dienests teica – ja sklandrausis netiks cepts pēc šīs receptes, tas nebūs sklandrausis, bet gan burkānrausis. Protams, gaumes atšķiras, un katrs meklē to, kas viņam sirdij tuvāks,” norādīja Elmas kundze.

Tradīcijas, kas piekoptas paaudžu paaudzēs

Viņa uzsver, ka sklandrausī jābūt burkānam, kartupelim, rudzu miltiem, ūdenim, mannai, pienam, drusciņai taukvielu, kanēlim un krējumam. Ir svarīgi, lai pamatne būtu stingra. Pirmajā dienā saimniece sataisa pamatnes, pēc tam mizo burkānus, tīra kartupeļus un visu samaļ. Recepti saimniece ir aizguvusi no senčiem, bet laika gaitā tā nedaudz pamainījusies.

“Bija laiks, kad necepām sklandraušus. Cienastu gādājām tikai īpašos gadījumos, piemēram, koru vakaros. Mums bija laba saimniece, no kuras daudz ko esmu pārņēmusi. Raušus esmu ēdusi no bērnu dienām, bet cept tos sāku brīvvalsts laikā, kad vairs nestrādāju agronoma darbu. Toreiz saimniecība tika dibināta no jauna, darba un naudas vairs nebija, tāpēc, vajadzības spiesta, atsāku darboties. Aizbraucu uz tirgu, pieprasījums bija liels, un tā tas aizgāja. Kad man jautā – vai tu esi atstājusi kādu, kas pēc tevis ceps, – varu atbildēt apstiprinoši. Meitai būs jāturpina tas, ko esmu iesākusi,” atklāja kundze.

Uz tirgu ar retiem izņēmumiem viņa brauc katru piektdienu. Visbiežāk Elmas kundze un viņas meita sastopamas Dundagā, taču reizēs, kad gardumus slikto laika apstākļu vai citu iemeslu dēļ neizpērk, dodas uz Talsiem. Talsenieki viņas gaida ar nepacietību un vienmēr pajautā, kad gardos Dundagas raušus varēs nopirkt nākamreiz.

Uz degustāciju interesenti var pieteikties Dundagas tūrisma informācijas centrā. Šo iespēju lielākoties izmanto tūristi – gan latvieši un lietuvieši, gan citu valstu iedzīvotāji. Biežāk tie ir cilvēki pensijas vecumā, kuri dodas ekskursijās un vēlas nobaudīt senatnes garšu.

Gatavojoties festivālam

Dažkārt saimniecēm jāpiedalās arī vietējos pasākumos. Viens no šādiem pasākumiem ir Dundagā dzimusī tradīcija – Sklandraušu festivāls, kas pirmo reizi norisinājās 2015. gadā. Tā ir Dundagas kultūras pils direktores Baibas Dūdas ideja, kas radās laikā, kad sklandrausis tika atzīts par Eiropas garantēto tradicionālo īpatnību. “Vienā dienā varam izcept 200 sklandraušus jeb 15 plātes. Strādājam divas dienas. Mūsu galvenais pienākums ir sagatavot raušus pārdošanai. Pagājušajā reizē bija sabraukuši cilvēki no visas valsts, un mēs kopā ar Dženetu Marinsku vadījām meistarklasi. Tie, kuri gribēja, varēja izcept savu rausi. Kopīgiem spēkiem tapa arī lielais sklandrausis, kura diametrs sasniedza trīs metrus. Tajā tika likti citi mazi rausīši, kurus bija savedušas cepējas no visas Kurzemes. Tirgotāju bija samērā maz, un trīs stundu laikā viss tika izpirkts – vesels bars man skrēja pakaļ un jautāja, vai nav vēl kāds rausis, ko var nopirkt! Domāju, ka festivāla organizatoriem, plānojot pasākumu, vajadzētu paaicināt arī mūs, cepējas. Mēnesi iepriekš avīzē vajadzētu publicēt informāciju par gaidāmo pasākumu un aicināt palīgā visus dundadzniekus,” pārliecību pauda Elmas kundze.

Saimniece cep ne tikai dižraušus, bet gatavo arī pūteli, kas viņai saistās ar bērnības dienu atmiņām. “Ja ir vajadzība, uzcepu kādu speķa pīrāgu, plātsmaizi vai pagatavoju pūteli. Atceros, ka mamma bērnībā to taisīja un nesa uz pļavu launagā. Pirms kāda laika aizbraucu uz Igauniju, pagaršoju kamu, kas ir līdzīga pūtelim, un sapratu, ka man tas jāpagatavo,” atzina kundze.

Pūtelis ir sens kurzemnieku ēdiens, kas tiek gatavots no samaltiem rudzu un kviešu graudiem. Agrāk saimniece izmantoja arī kailgraudu miežus. Sākotnēji graudus nepieciešams attīrīt no pelavām un citiem piemaisījumiem, pēc tam tie jāber katlā ar ūdeni, jāpievieno sāls un jāvāra, līdz kļūst mīksti. Kad tie ir uzbrieduši, tie jāžāvē mērenā temperatūrā un jāsamaļ elektriskajās vai rokas dzirnavās. Jāņem vērā, ka, žāvējot graudus pārāk augstā temperatūrā, aizies bojā tajos esošās olbaltumvielas.

Dabā viss ir atrodams

“Aizvedām pūteli uz analīzēm, lai redzētu, kādas ir tajā esošās uzturvielas. Laborantes bija izbrīnītas, ka tajā ir 20 procenti šķiedrvielu. Viņas secināja, ka graudu vārīšanas rezultātā graudu ciete ir stiprinājusi miltus. Dakteris Danilāns ik pēc pāris dienām atgādina, ka šķiedrvielas un pienskābes baktērijas ir tās, kas darbina organismu. Pūtelī tie ir sastopami abi kopā. Ja no rīta cilvēks iedzer krūzi kefīra, kas sajaukts ar pūteli, pusdienas var sagaidīt droši. Lai nav jāiet gulēt ar smagu vēderu, to var iedzert arī vakarā. Dabā viss ir atrodams. Kad nav slinkums, sablenderēju lakšus, nātres, gārsu, virzu un citus vērtīgus augus. Ja jūtos nogurusi un pārāk ilgi esmu stāvējusi pie plīts, sameklēju dārzā virzas gabaliņu, ieēdu un spēki atgriežas.

Pirms kāda laika pie mums viesojās bērni no Talsu novada vakara un neklātienes vidusskolas un Pastendes pamatskolas. Viņi bija ieradušies, lai degustētu raušus un pūteli, bet daļa bērnu neriskēja pagaršot ne vienu, ne otru. Dažkārt cilvēkiem ir bijusi slikta pieredze, tāpēc viņi neķeras klāt raušiem, bet vēlāk nogaršo mūsu raušus un atsāk tos ēst,” piedzīvotajā dalījās Elmas kundze.