Šķiet, nav neviena, kurš
nezinātu folkloras kopu “Atštaukas”. Ja nu kāds nav bijis nevienā
sarīkojumā, ko atštaukas rīko vai kur piedalās, tad par viņām noteikti
ir vismaz dzirdējis. Latviešu tautas tradīcijas, godus, dziesmas, anekdotes,
parunas, mīklas, rotaļas – visu mūsu tautas bagāto pūru – “Atštaukas”
dāvā gan mazos pašu rīkotos sarīkojumos, gan piedaloties festivālos Latvijā un
ārzemēs, uzstājoties TV pārraidēs. Šīs spilgtās, vitālās, jauneklīgās
sievietes, kurām reiz kādā festivālā Itālijā jautāts, no kurienes nāk tik
skaistas sievietes, un apšaubīts, vai viņu reģistrētie personas kodi ir
pareizi, arī pēc divdesmit darbības gadiem uzrunā un aizrauj ikvienu – ar
rotaļīgo un gaišo vieglumu, ar kādu cauri viņām plūst folklora.

Ar tādu pašu vieglumu aizrit saruna “Atštauku” mājvietā
“Namīnā”, kur viesojāmies. Te, savā namiņā, viņas tiekas reizi
nedēļā, dažkārt biežāk, bet, ja ilgāk nav sanākts kopā, skan jautājums: vai tad
nav jābūt mēģinājumam? Saruna ar atštaukām ir viegla, gaiša, skan daudz
skanīgu smieklu un joku. Ik pa laikam vienas nepabeigtos teikumus kā pavedienus
pārņem cita, jo meitenes saprotas no pusvārda, patiesībā pat bez vārdiem. Par
to arī mūsu saruna – par esību šajā kolektīvā un mazliet par folkloru, kas
nešaubīgi ir mūsu pamatu pamats. Un nobeigumā skan skanīga dziesma, pēc kuras
visas tukšojam Austras Pumpures no atpūtas un spēku uzkrāšanas brauciena
Slovākijā atvesto plūmju uzlējumu. Arī esot tālu prom ceļojumos, viņas vienmēr
domā par pārējām, bet visskaistākie piedzīvojumi, protams, esot kopīgajos
ceļojumos.

Pildot vecmāmiņu funkciju

Folkloras kopas dalībnieces, protams, gādāt par latviešu tautas
tradīcijām uzskata par savu uzdevumu, tomēr nekad ne mazākajā mērā viņu
uzstāšanās reizes neaizēno pārspīlēta misijas apziņa. Lai gan tautas kultūras
pūrs ir jāvēta un daudz kas bijis jāmācās un ir vēl joprojām, atštaukas
pa šiem gadiem ir folkloras tik ļoti piesūkušās, ka droši vien spētu improvizēt
arī bez īpašas gatavošanās. Arī tāpēc, ka viņas ir aktrises, un tāpēc, ka
ciešām neredzamām saitēm sietas jau divdesmit gadu. Patiesībā pat vēl vairāk,
ja rēķina arī Liepājas teātrī pavadīto laiku. Katra par sevi spilgta dzirkstoša
personība, kuras kopā veido enerģijas kamolu, kas katrā uzstāšanās reizē
sanākušos apņem ar saviem dzīpariem.

Un tie neatraisās, bet pie atštaukām un pie tautas tradīcijām
atved arvien jaunus interesentus par spīti pasaules globalizācijai vai arī
pateicoties tai, jo, kosmopolītiskajā laikā arvien vairāk cilvēku meklē savas
saknes. Kaut kādā mērā tā ir arī modes lieta, kad latvieši, precoties ar
ārzemniekiem, vēlas parādīt savas tradīcijas. taču ceļu pie saknēm var atrast arī
šādi. Tieši tie, kas ir prom, reizēm vairāk sajūt vajadzību ielūkoties savos
pamatos. Folkloras kopas vadītāja Ināra Kalnarāja salīdzina to ar jūru Liepājā,
pie kuras šogad pati vēl nav bijusi: “Aiziešu rīt, pēc nedēļas vai
nākamgad, nekur jau tā jūra nepazudīs.”

Vija Āboliņa teic, ka viņas pilda darbā aizņemto vecmāmiņu funkciju,
mācot bērniem dziesmas un rotaļas. Ilga Martinsone vēlētos, lai tautas dziesmu
bērni zinātu jau no pirmajiem dzīves gadiem. Patīkami esot, ja bērni, kas ar
bērnudārza grupiņu pabijuši pie atštaukām, vēlāk atved arī savus
vecākus. Nekad nav par vēlu mācīties. Un gadoties pat tā, ka padomu vaicā
pieredzējuši ļaudis. “Liekas dīvaini, kad zvana etnogrāfisko ansambļu
pārstāvji un prasa padomu. Jūs taču esat īstāki par mums,” smaida I. Kalnarāja.
Viņasprāt, tieši teātris ir devis vajadzību izzināt, analizēt, neko nepieņemt
kā pašsaprotamu, bet vaicāt – kāpēc? Un to viņas dara vēl aizvien – daudz
mācoties, lasot, dziedot, izzinot.

Bez cilvēkiem no ārpuses

“Atštaukas” ne reizi vien esot saņēmušas jautājumu, kāpēc savā
kolektīvā neņem nevienu jaunu dalībnieku. Marita Lūriņa smaida, ka šāds
kolektīvs, kas nepulcē jaunus dalībniekus un “nevairojas”, skaitās
slikts. Visas kā viena uzskata, ka svešam iekļauties būtu neiespējami, jo
attiecības nav tikai koleģiālas, vēlmē izzināt folkloru balstītas, tās ir daudz
dziļākas, senākas, ciešākas, privātākas. “Kopā pavadīta liela daļa mūža,”
saka Dace Liepa. “Mēs tik sen esam kopā, jau no iepriekšējās dzīves (par to
viņas sauc laiku pirms “Atštaukām”. – I. K.). Zinām, kā
mēs katra apprecējāmies, kā mums katrai bērni dzima,” teic I. Kalnarāja.
“Mums savstarpējā personību distance citai pret citu ir stipri noārdīta.
Cilvēks no ārpuses nevarētu izturēt spriedzi,” uzskata Anda Albuže.
Vijolniece Sandra Grabovska, saukta par Vijolīti, bilst – lai gan kolektīvā ir
jau 17 gadu, tikai pēdējos divus, trīs jūtas iekļāvusies.

“Atštaukas” savā īpašajā divdesmit gadu izlolotajā lokā
uzstāsies līdz pēdējam, nevienu klāt neaicinās, lai gan ir bijis laiks, kad
uzstājušās ar saviem bērniem. Viņas neslēpj, ka tagad reizēm nav viegli
sapulcināt dāmas un nākas uzstāties mazākā sastāvā, jo ne tikai katrai sava
dzīve, bet dažkārt arī veselība ietekmē varēšanu uzstāties. Gadi nestāv uz
vietas. Tomēr A. Pumpure iestarpina: “Bet mēs varam uzstāties jebkurā
stāvoklī – viena, trīs, piecas, visas!” Ja arī gadās reizes, kad meitenes
nogurušas un kad rīkotājiem jāpajautā, vai viņas tiešām vēl varēs uzstāties,
brīžos, kad jāiet uz skatuves, atštaukas iegūst jaunu elpu. Saņemšanās
ir mirklīga,” saka Valda Vīksna. “Kā saka, trešais zvans, un viss.
Tas nāk ar profesiju.” Gandarījums, ko var saņemt no publikas, ir viens no
iemesliem, kāpēc viņas vēl aizvien alkst uzstāties, domā Aina Karele, un citas
piebalso. Vēlēšanās pēc aplausiem un enerģijas apmaiņas ar skatītājiem sēta jau
teātrī. A. Karele bilst: “Mēs tomēr tuvojamies folkloras teātrim.
Katra uzstāšanās ir kā maza izrādīte. Tikai pamats ir tautas dziesmas, teikas,
parunas utt.”

Nu, tā vēl nebij bijis

Savas folkloras kopas garajā dzīvē piedzīvoto atštaukas vēlas
iemūžināt grāmatā. “Kamēr vēl neesam izmirušas, esam iecerējušas izdot
grāmatu, kas sauksies “Nu, tā vēl nebij bijis”,” atklāj M. Lūriņa.
Kad “Atštaukām” atgadoties kāds piedzīvojums, viņas mēdzot noteikt,
ka tā nu vēl nebij bijis. Protams, viņām ir žēl, ka daudz kas no notikušā
palicis nepierakstīts, taču ir tik daudz kas piedzīvots, tik daudz smiets līdz
asarām un notecējušai skropstu tušai, ka lappuses tukšas nepaliks.

Pa šiem divdesmit gadiem, kuros uzstājušās daudzos jo daudzos godos,
izzinājušas folkloru un to ļāvušas iepazīt citiem, fotografējušās ar valsts
prezidentiem, cildinājušas Liepājas un Latvijas vārdu tālās zemēs, pasaulē
sējušas esības prieku, viņas esot mainījušās – atštaukas atzīst. Ne
tikai pēc uzstāšanās, bet arī iekšējās izjūtas un pamatīguma. “Tad mēs
bijām teātra meitenes. Sākām ar uzvedumu “Smejies, bet neapsmej”, kas
bija veidots kā uzvedums,” atceras I. Kalnarāja. Vēlāk no uzvedumiem
pārgājušas pie gadskārtu tradīcijām. “Kad dibinājāmies, mums teica: vai,
meitenes, tautas dziesmu mode ir pāri, jūs ilgi nevilksiet! Bet esam
novilkušas,” mazliet ironiski teic “Atštauku” vadītāja.
“Tāpēc, ka tā nav mode, tas ir mūsu pamats,” bilst I. Martinsone.

Ilga Martinsone: “Es jau četru gadu vecumā dziedāju tautas dziesmas, man tā lieta
ir tuva. Nezinu, ko darītu, ja “Atštauku” nebūtu. Man tiešām kaut kā
ļoti, ļoti trūktu. Domāju, mēs darām kopēju darbu – atgādinām, kas mēs visi
esam.”

Marita Lūriņa: “Mēs esam tik ilgi bijušas kopā kopš dzimšanas, ka man būtu
vienalga, ko darām, pat ja tā nebūtu folklora, varbūt tā būtu jogas vingrošana.
Katra no viņām ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Un tāpēc jau esam tik unikālas,
jo mēs nevairojamies. Tas ir ļoti neraksturīgi folkloras kopām.”

Dace Lūķe: “Mēs no jaunības kopā esam novecojušas. Esam redzējušas, kā katrai
gājis. Kopā gulējušas pat vienās gultās, kur nu vēl tuvāk. Ja mēs kādreiz
sastrīdamies, jau drīz norimstam, jo mēs cita citu pazīstam un neņemam ļaunā.
Un, ja kādai ir slikti vai grūti, visas saskrien palīdzēt kā bites, kā skudras.
Mēs tiešām esam kā viena ģimene.”

Nosaukuma izcelsme

Folkloras kopas
“Atštaukas” nosaukums radies nejauši, atceroties latviešu rakstnieka
Rūdolfa Blaumaņa populāras komēdijas “Trīnes grēki” varones sacītos
vārdus: “Kas tas ir, ka man tādi atštaukas vien gadās!” Atštauka
ir reti lietots vārds un apzīmē cilvēku, kurš vēl ir visnotaļ labs un derīgs,
bet nez kādēļ nav nevienam īsti vajadzīgs. Tā kā folkloras kopas dalībnieces ir
sievas labākajos gados, bet dramaturgi tādas ar lomām nelutina, ticis nolemts,
ka nosaukums “Atštaukas” būs vistrāpīgākais. Turklāt
atštaukāt nozīmē arī dot pretī, kas atspoguļojas kopas repertuāra
izvēlē.

Uzziņai

Folkloras kopa “ATŠTAUKAS”

Dzimšanas diena – 1995. gada 22. jūnijā.

Dalībnieces: Ināra Kalnarāja (vadītāja), Austra Pumpure, Aina Karele, Ilga Martinsone, Valda Vīksna, Dace Liepa, Anda Albuže, Marita Lūriņa, Dace Lūķe, Vija Āboliņa, Sandra Grabovska (vijolniece).

Kolektīva moto: “Mūžu dzīvo – mūžu mācies.”