Ir nemanot pienācis skaistais adventes laiks – ziemas saulgriežu laiks. Skolas somas var nolikt mazliet sāņus un sagaidīt gada skaistākos svētkus – Ziemassvētkus.

Ikkatrā vietā dzirdama maza, bet mīlīga čaboņa, patīkamie bērnu smiekli, dāvanu čabošie papīri, jo šis ir laiks, kad rūķēni sāk savu lielo darbu – dāvanu pasniegšanu pašiem labākajiem, pašiem mīļākajiem.

Arī Aizputes 1013.Mazpulks kopā ar vadītāju Lieni Cinovsku šajos ziemas saulgriežos devās meklēt rūķi mežā. Ejot pa mežu, mazpulcēni jau tālumā redzēja, ka no lielajām, senajām kāpnēm noskumis lēni kāp lejā rūķis vārdā Čaklais rūķis, pie rokas paņemdams mazo rūķīti. Mazpulcēni, kā jau čakli bērni, jautāja: “Kas noticis?” Uz ko rūķis atbildēja: “Ka nav vairs spēka vienam visas meža egles pušķot, jo šogad esot mazāk ēdis spēka vitamīnus un mazais rūķēns vēl par mazu, lai visu paveiktu viens.”

Tā nu mazpulcēni pieteicās palīdzēt rūķim un visi kopā pušķoja eglītes mežā meža zvēriem. Pateicībā Čaklais rūķis bērnus cienāja ar karstu tēju, piparkūkām un siltām, ugunskurā ceptām desiņām.

Vēlāk mazpulcēni kopā ar Čaklo rūķi un Mazo rūķi gāja jautrās rotaļās, kam sekoja vēl daudz pārsteigumu – saldumu paciņas no paša rūķa rezidences gādātas un brīnumu uguntiņas no brīnummeitiņas Dzirkstelītes. Tās aizdedzot katram bērnam bija jāvēlas vislielākā vēlēšanās. Kopā visi dziedāja jautras Ziemassvētku dziesmas un likās, ka pasākumam nav ne gala, ne malas.

Taču rūķim, kā jau visiem zemes rūķiem, bija jādodas uz citu mežu pušķot egles, jo pienāca zvans no paša Salaveča, ka bez Čaklā rūķa darbi nevar tik labi veikties. Tā nu atvadījies no mazpulcēniem rūķis pazuda meža biezoknī un jaukais pasākums bija galā. Emocijām, prieka pilns un jauks.

Un nevajag jau tik daudz.. un nevajag jau nemaz tik dārgi un bagāti…Dzīvei ir tāda krāsa, kāda tā ir tavai iztēlei…