liepajniekiem.lv
Muižu turpina glābt
2021. gada sākumā Amalienburgas muiža iekļauta arī Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Ēka celta 1815. gadā, un šobrīd tur saimnieko biedrība “Amalienburga”, kas veic izpētes un atjaunošanas darbus, lai muiža kļūtu par publiski pieejamu objektu.
M. Gaile pastāsta, ka šobrīd atbalsta komanda, kas organizē svētkus vai muižu sakopj, piemēram, pēc lietus, ir 11 cilvēki:
“Visi ir brīvprātīgie, atbalstītāji. Trīs ir no pirmās dienas, kad muižā nebija nekā, nekam arī nevarēja pieskaries, viss krita, lūza.
Un man ir divas kundzes, Santa un Daina, kuras man pirmajā dienā pienāca klāt un teica, ka grib palīdzēt.”
Kundzes darbojas arī šobrīd – gatavojas uzņemt īpašus viesus 10. jūlijā, arī 49 tūristus jau šosvētdien.
Tūristi muižā grib vakariņot un muzicēt, tāpēc M. Gaile piesaistījusi vēl palīgus, draugus, kas pagatavos gardu maltīti.
“Tos, kas palīdz uzklāt galdus un sanes ziedus, saucu par fejām,” viņa smej.
Pašlaik muižā vēl notiek steidzami pamatu glābšanas darbi.
M. Gaile norāda, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde piešķīrusi finansējumu, lai atjaunotu jeb drīzāk glābtu mazu pamatu posmu.
“Glābšanas darbus pēc būtības mēs uzsākām tad, kad tie tika apzināti – pirms četriem gadiem. Bet tāds finansējums pamatiem mums ir piešķirts pirmo reizi.
Tagad vēl ir pēdējie metri, un, cerams, būvnieks tuvāko divu nedēļu laikā būs pabeidzis.”
Muižas īpašniece neslēpj, ka visi pasākumi tiek rīkoti ar sabiedrības atbalstu un ziedojumiem. Ja būšot apmeklētāji, tad ar laiku varēšot atjaunot arī skursteni.
Ēkā visi darbi ir no svara, jo katrs pavasara un rudens lietus nodara lielu skādi.
Nesen pabeigta atjaunošana diviem seniem logiem, kas atrodas muižas sētas pusē. Tam atbalstu sniedza Valsts kultūrkapitāla fonds.
“Ir piešķirts finansējums arī nākamajiem diviem logiem. Pa drusciņai ejam uz priekšu, bet mēs ar to mazo lepojamies. Man dikti liels uzsvars ir jāliek uz to, ka katrs, kurš atnāks, apmeklēs muižu, izdzers kafiju, kaut ko nopirks vai vienkārši šeit pabūs, mums dos lielu atbalstu. Tā muiža jau ir mums visiem – pilsētai un ciemiņiem, un tā tas arī turpinās būt,” pauž M. Gaile.
Latvijā mazākā tintnīca
Augusts Amalienburgas muižā ir ražīgs mēnesis. M. Gaile pastāsta, ka plāno jau otro gadu piedalīties “Mājas kafejnīcu dienās”.
Savukārt pēc tam jau sekošot Papīra svētki, kur interesenti varēs apgūt kaligrāfiju pie meistarēm Līvijas Bērziņas un Antas Ūsiņas.
“Būs arī drukāšana tumsā un mūsu tradicionālā sapņu burtnīcas iesiešanas meistardarbnīca pie Agritas Krieviņas, kas palīdz iepazīt papīra iespējas.”
Plānotas tiek arī divas pārsteiguma meistarklases.
M. Gaile gan pačukst, ka vienu no tām vadīs meistare no Japānas un arī tā, visticamāk, būs saistīta ar papīru. Savukārt otra varētu būt kaut kas līdzīgs kaligrāfijas burtu apzeltīšanai.
Šovasar plānā arī jauns darbs – izveidot seno rakstāmpiederumu ekspozīciju. Muižas saimniece atzīst, ka par šo ideju domājusi jau ļoti sen, jo pati pirms vairāk nekā 20 gadiem dibināja kancelejas preču veikalu “Ballera kanceleja”.
“Es tur iesēju kladītes un tur arī uzsāku kaligrāfijas ceļa atdzimšanu ar Līviju Bērziņu, kas arī tagad uzticīgi brauc uz muižu,”
viņa norāda, ka abu misija jau 20 gadus ir izglābt kaligrāfijas mākslu.
Pēc uzņēmuma likvidēšanās daudz kas palicis kastēs, tāpēc M. Gaile priecājas, ka beidzot to visu par parādīt arī citiem.
Viņa ir pārliecināta, ka no 1. augusta, kad tiks atklāta izstāde, Aizputē varēs aplūkot arī Latvijā mazāko tintnīcu no Viktorijas laika. “Un tas, kurš uzminēs tās izmēru, varēs saņemt arī maziņas balviņas.
Tintnīca ir tik maza, ka trīs reizes pašai jau pazuda. Tad es pārdzīvoju, kur esmu noglabājusi. Bet nu tā ir atrasta un nolikta drošībā!”
“Es to iegādājos pavisam nejauši vienā antikvariātu tirdziņā Anglijā. Pirku kristāla glāzes un karafīti. Kad man to sasaiņoja, es jutu, ka kaut kas iekšā grab. Atsaiņoju un norādīju, ka tur vēl kaut kas ir iekšā. Izņēmu ārā, un tirgotāja teica, ka tas tad lai nāk komplektā. Un tā es, pērkot kristāla glāzes, tiku pie šīs mazās tintnīcas,” priecīgi pastāsta muižas īpašniece.
Viņa sociālajos tīklos jau uzrunājusi iedzīvotājus, jautājot, vai kādam mājās nav kādi nevajadzīgi seni rakstāmpiederumi. Līdz šim aizputnieki bijuši visai aktīvi un dažas ekspozīcijai paredzētās lietiņas atnesuši.
“Vietējie nes savas bērnības spalvas un tintnīcas. Mums tikko viena kundze atnesa spalvas kātu un spalviņu, ar ko viņa rakstīja, mācoties otrajā klasītē. Mums ir noziedotas divas rakstāmmašīnas, kuras gan prasa restaurāciju, bet vienalga ir lielisks elements.”
M. Gaile cer, ka ar laiku ikkatrs, kas ieradīsies muižā, varēs padzert kafiju vai kādu muižas plūškoka sīrupa dzērienu un ar rakstāmmašīnu uzrakstīt vēstuli kādam mīļam cilvēkam.
Viņa tic, ka tie burti neizgaisīs arī pēc 100 gadiem.
Pašlaik muižā katru dienu var apskatīt iekapsulētus tapešu fragmentus, kas sen rotājuši ēkas sienas. Kā arī jau līdz šim esošā simboliskā seno rakstāmpiederumu izstāde, kas vēl nav noformēta.
“Mēs gaidām, ka varbūt vēl kāds mums uzdāvinās kādu senu priekšmetu, bet 1. augustā gan mēs oficiāli izstādīsim to, kas mums būs,” skaidro M. Gaile.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
