Kas notiek šai vecajā mājā Klaipēdas šosejas malā? To droši vien nodomājis vai katrs garāmbraucējs, redzot, kā ēka Bernātos vairāku gadu garumā tiek gandrīz izjaukta un tad atkal pamazām veidota no jauna. “Pērles” nopircis un atjauno Ingus Krūmiņš. Viņa mērķis ir izveidot šeit savu restorānu. “Ar gadu vajadzētu pietikt, optimistiski raugoties,” viņš prognozē darbu pabeigšanu.

Durvis nedeva mieru

“Divus gadus braucu garām un skatījos uz šo māju. Greznās ozolkoka durvis ļoti izcēlās. Tās man nelika mieru. Kad iegādājos, sapratu, ka vienīgais veids, kā ēku izmantot, ir restorāns. Vēlējos atjaunot lauku sētas sajūtu, kāda bija pagājušā gadsimta 30. gados. Kompleksā ir saimnieku jeb kungu māja, šķūnis, pagrabs un teorētiski jābūt pirtiņai. Tā kā ir palikuši kaut kādi pamati, iespējams, bijis paredzēts to būvēt. Ja man būs pirtiņa, tad pie dīķa. Gribu atjaunot visu tā, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc uz brīvdabas muzeju, lai redzētu, kā tolaik būvēja, kā izskatījās lauku sēta,” spriež I. Krūmiņš.

Virs pagraba durvīm iekalts gadskaitlis “1933” un burti “J. R.”. “Droši vien pagraba meistari atstājuši savus iniciāļus. Pieļauju, ka pagrabs būvēts vēlāk. Māja piederējusi cilvēkam, kurš cīnījies brīvības cīņās. Pēc kara valsts viņiem piešķīra zemi un materiālus mājas būvniecībai. Māju viņš netika pabeidzis, lai arī, iespējams, bijis diezgan turīgs, jo redzams, ka kādā brīdī atvēzējies uz diezgan augstiem griestiem. Mājā var redzēt tapetes uzlīmētas, kur jābūt apmetumam, apmests tā arī netika,” ēku visos sīkumos izpētījis saimnieks.

Otrā pasaules kara laikā otrajā stāvā dzīvojuši cilvēki. Tur bijusi istabiņa, izlīmēta ar vācu laika avīzēm no 1943.–44. gada. Ingus atradis vācu karavīru medicīnas piederumus plastmasas iepakojumos un pāris krūzītes ar reiha ģerboņiem. Kas pēc tam te dzīvojis, nav īsti skaidrs, taču viss ticis nolaists. Gadus piecpadsmit māja stāvējusi tukša. “Apakšējie baļķi bija nopuvuši, tie tika mainīti. Ziemeļu un austrumu puse bija labākā stāvoklī, jo parasti jau jūras pusē vējš un mitrums padara savu. Jumts bija tecējis. Ja tas būtu uzturēts kārtībā, arī ēka būtu labāk saglabājusies. Izskatās, ka apšuvums nav bijis pabeigts,” stāsta I. Krūmiņš.

Izjaukt un atlikt atpakaļ

No vecās mājas ir palikušas sienas un logu dalījums. “Te materiāli bija brīžiem dēļi, brīžiem baļķi, daļa bija nopuvusi. Tā kā šī ir sabiedriska ēka, sijām prasības ir citādas. Neko citu nevarēja darīt kā jumtu nojaukt un, pamainot konstruktīvo daļu, bet saglabājot vizuālo, atlikt atpakaļ,” viņš norāda. Mājas atjaunošanas laikā Ingus esot izbraukājis un apskatījis daudzas mājas Nīcā un Jūrmalciemā, kā arī Talsos, kur saglabājušās dažas ēkas, kur cilvēks vēl nav iejaucies un mēģinājis būtiski pārtaisīt.

Mājas fasādei saglabāts klasiskais dalījums. “Apakšējie dēļi likti vertikāli līdz karnīzei, pēc tās dēļi iet horizontāli, tad atkal karnīze un iet dekoratīvie dēlīši vertikāli. Šādā trīsdaļībā vēsturiski būvēja mājas,” pastāsta I. Krūmiņš. “Lielākā bēda, ka padomju laikā vecās mājas apšuva ar baltiem ķieģeļiem. Privātmāju arhitektūra Latvijā vispār ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Cilvēkiem nav izpratnes par proporcijām, viņi izrauj vecos logus un ieliek plastmasas. Tas nav interjers, to redz arī visi pārējie, taču īpašniekam liekas, ka viņš var darīt, kā grib. Vecajiem logiem ir dalījums, bet tagad visbiežāk ieliek vienlaidus stiklu viscaur.” Trīs vecie logi ir saglabājušies, tos restaurēs. Pārējie izgatavoti galdniecībā no jauna. Ingus savācis un liks lietā vecu furnitūru no logiem, kurus Rīgā cilvēki metuši ārā.

Sētas pusē otrajā stāvā mājai ir izbūves, līdzīgas erkeriem. “Gaismu vajag, vienkāršākais būtu ielikt jumta logus, bet tie ne pēc kā neizskatītos,” skaidro Ingus. Lejā taps klasiska stiklota veranda ar krāsainiem stikliem stūrīšos. Pagaidām te uzsists kartons, lai ūdens nelīst iekšā.

Noturīgais zviedru sarkanais

Ja ēkām mainās funkcijas, viss nevar būt tā, kā agrāk. Šķūnī logu nekad nav bijis. Tagad tam būs koka logi. “Ja parādās kaut kas jauns, tad tam tā arī ir jāizskatās. Ja būtu licis kaut kādu rūtojumu, izskatītos tizli,” uzskata I. Krūmiņš. Laikā, kad iekšā nekas nenotiek, plānots logiem likt priekšā slēģus, kas atgādinās šķūņa durvis. Šķūnī būs neliela zāle pasākumiem, par to vēl tiekot domāts. Augšstāvā – neliels dzīvoklītis.

“No vecās ēkas palikuši pamati. Kārtīgi pamati bija tikai kūts daļai, kur turēti lopi. Virs betonējuma bija guļbaļķu sienas. Lopi no iekšpuses bija tos baļķus apgrauzuši. Viss bija izšķobījies, puvis, neko nevarēja saglābt. Viss tiek atjaunots tajos pašos izmēros un apjomā, saglabājot plānojumu. Bija izšķiršanās, vai likt atpakaļ guļbaļķus. Nīcas pusei raksturīgs, ka kūts daļu virs pamatiem bieži būvēja arī no ķieģeļiem. Otrā daļa uzbūvēta no vecajiem Karostas ķieģeļiem. Saglabāta konstrukcija, apšuvums un durvju izmēri,” rāda saimnieks. Kūtī atrodas un paliks viņa darbnīca, kurai būs arī logi.

Gan māja, gan šķūnis krāsoti sarkani. Ingus norāda, ka okupācijas gadi ir radījuši stereotipus, ka latviešu lauku mājas izskatās pelēkas un melnas: “Tā gluži nav. Šajā pusē daudz mēdza krāsot ar zviedru sarkano, ko iegūst no rūdas. Šķūņus krāsoja ar klasisko krāsu, kur bija kopā lineļļa ar rudzu miltiem, to nevar likt uz gludām virsmām, jo nav tik noturīga, to klāja uz ēvelētām. Fasādes krāsoja ar tīru lineļļas krāsu. Tā gan ilgi žūst, vajadzīga pacietība, taču turēsies ilgi un nelobīsies.”

Jumtu segums – koka šindelis. I. Krūmiņš atspēko vēl vienu pieņēmumu – ka lubiņu jumtus taisīja no apses nabadzības dēļ. “Tāpēc, ka priede bija deficīts, priedes eksportēja. Apse kā lapu koks vairāk reaģē uz atmosfēras svārstībām, liecas līdzi slapjumam, priede tik daudz nestaigā,” viņš zina.

Vēl jāuzliek jumts pagrabam, pagalmā taps aka no guļbaļķiem ar vindu, pie šķūņa – terase. Apkārt māju kompleksam būs zema sētiņa ar vārtiņiem, lai teritorija būtu noslēgta.

16Skatīt galeriju