liepajniekiem.lv
Graudu cena maza
“Arī mūsu saimniecībā šogad klājies labāk, bet vienalga josta būs jāsavelk. Būtu vieglāk elpot, ja ne pērno grūtību,” A. Putra zina, ka ir saimniecības, kam klājas ļoti grūti, piedzīvo katastrofu un no zaudējumiem neatgūstas.
Esot lauksaimnieki, kuri vairs neredzot gaismu tuneļa galā un savu saimniecību pārdodot. Un ir tādas saimniecības, kuras tik tikko elpo, – to sakot, viņš domā pamatā graudaudzētājus.
Par graudu cenu šogad A. Putra saka: ļoti zema.
Pagājušogad maksāts no 320 līdz 350 eiro par tonnu – kā nu kuram izdevās noslēgt līgumu par pārdošanu –, šogad ap 220 eiro.
Agrāk bijis tā, ka saistībā ar biržu varēts vismaz prognozēt, kā notiks, bet tagad cenu svārstības neesot paredzamas.
“Vienā brīdī biržā cena uzlec 10 eiro uz augšu, nākamajā dienā par 20 eiro nokrīt. Tad atkal nostabilizējas uz 230 eiro par tonnu,” A. Putra atklāj labības audzētāju nedienas.
Uz jautājumu, vai viņu satrauc šībrīža situācija lauksaimniecībā Latvijā, A. Putra atbild, ka daudz ko nosaka reģions.
“Piemēram, pie mums nokrišņu pietiekami, bet blakus novadā to nav.
Runājos ar Zemgales lielajiem saimniekiem; viens stāsta, ka viņam šogad ir katastrofa, bet otrs, kam zeme desmit kilometru tālāk, apgalvo, ka viņam rekordraža.”
Zemnieki esot ļoti noguruši, jo nācis klāt jauns slogs – papīru darbs. Tagad daudz laika jāpavada, aizpildot dokumentāciju. Emocionāli gan tas tik ļoti neietekmē, cik norises uz laukiem.
“Zemnieks aizbrauc un redz, ka sējumi ir skaisti, labi saauguši, bet uznāk viena kataklizma, un tev vairs nav nekā. Ziemā, kad labība zemē, tā var būt skaista, bet uznāk kailsals un visu noposta.
Laikapstākļi grauž zemniekus neatkarīgi no tā, kādi ir papīra darbi.”
“Ja labība šo ziemu izturēs tāda, kāda ir tagad, ja nebūs kailsala, bet vasarā būs kaut cik mitrums, tad situācija lielā daļā saimniecību atrisinās problēmas.”
“Pīlādžu” sējumos ziemāji labi sadīguši un, A. Putras vārdiem, ir vienkārši pasakaini.
Viņš no Rīgas atpakaļ saimniecībā 17 gadus un tik skaistu zelmeni redzējis tikai reizi vai divas. Ideāli būtu, ja četras piecas dienas pieturētos piecu grādu sals, uzsnigtu sniegs desmit centimetru biezumā un tā noturētos līdz pavasarim.
“Tad būtu vienkārši konfekte. Bet tur jau tā lieta, ka daba no augšas zemniekus ietekmē vairāk, nekā nosaka valdība.”
Zemes cena
Lielajiem zemniekiem šobrīd klājas vieglāk nekā mazajiem. Sarunbiedrs paredz, ka grūtāk izdzīvot būs tām saimniecībām, kurās saimnieki forsēja ar nomas zemēm, – gribot ātri attīstīties, ieguldīja uzņēmumā lielas investīcijas.
Nomas cenas ir dažādas atkarībā no reģiona, kur zeme atrodas. Kurzemē tās vidēji no 150 līdz 200 eiro par hektāru. Tāda cena esot normāla, bet tajā pašā laikā dažs īpašnieks piedāvā īrēt par 300 eiro.
“Tādā gadā, kad dārgs slāpekļa mēslojums, ir jāizaudzē septiņas tonnas ražas hektārā, lai varētu nosegt nomas, minerālmēslu un ķimikāliju maksu.
Taču, ja divus gadus pēc kārtas izaug četrarpus vai piecas tonnas, tad ir ziepes.”
Zemi nomā daudzi lauksaimnieki, ne tikai tie, kuru nozare ir graudkopība. Dzirdēts sakām, ka brīvu platību neesot. Vai lauksaimniecības zeme šobrīd ir arī pārdošanā?
“Jā, var nopirkt. Notiek paaudžu maiņa, un daudzus jaunos cilvēkus lauku dzīve īpaši neinteresē. Tad viņi zemi vai nu iznomā tālāk, vai pārdod,” A. Putra uzskata, ka gudrs ir tas, kurš iznomā.
Pirmkārt, viņam regulāri ienākumi, taču svarīgāk, ka zemes vērtība pamazām kāpj visu laiku.
“Ja pirms desmit gadiem varēja nopirkt hektāru par 3000 eiro, tad tagad ir, sākot no 5500–6000 eiro atkarībā no tā, kur atrodas un kāds zemes stāvoklis. Agrāk, kad mans tēvs sāka strādāt saimniecībā, zemi pirkām par 100 latiem hektārā. Protams, inflācija darījusi savu, bet ar visu to – ir taču atšķirība?…”
Ārzemnieki pērk mežus
Pirms gadiem iedzīvotāji uztraucās, ka Latviju izpērk ārzemnieki. Vai šobrīd lauksaimniecības zemēs ienāk jauni apsaimniekotāji no citām zemēm?
“Ir dažādi ārvalstu fondi, kas mēģina ko darīt, bet tie piedāvā smieklīgu cenu. Tā ka pārdod tikai tie īpašnieki, kuriem uz sitiena vajag naudu,” zina Durbes lauksaimnieks.
“Tajā pašā laikā jebkurš zemnieks var aiziet uz banku, saņemt kredītu un zemi nopirkt.
Jā, naudu nesaņems rīt, bet, izpildot bankas prasības un sakārtojot dokumentus, nedēļas laikā, iespējams, nauda būs.”
Ārzemju zemnieki par saimniekošanu Latvijā šobrīd neinteresējoties. Liela daļa no tiem, kuri šeit ienāca pirms gadsimta sākuma vai agrāk, ir iesakņojušies, izveidojuši ģimeni, kļuvuši par savējiem. Cits nokārtojis Latvijas pilsonību. Situācija gan dažāda.
“Ir arī saimniecības, ko ārzemju īpašnieki iztirgo, jo iet prom no Latvijas, un tādas, kas zemi pērk.
Lai vai kā, zemnieki no ārzemēm spēlē pēc tādiem pašiem noteikumiem kā mēs, pārējie Latvijas zemnieki.”
Fondi tagad vairāk skatoties uz meža zemēm, lauksaimniecības platības tiem nešķiet tik pievilcīgas. Kaut arī daļa Latvijas mežu izstrādāti, ārzemnieki iestāda kokus, un pēc gadiem fonds naudu atgūs.
Nav, kas strādā
Daudz dzirdētas pamācības, ka nav pareizi visas kārtis likt uz vienu nozari, bet saimniekot vairākās. Ja vienā neražas gads, otrā var būt uzrāviens, un ir vismaz kādi ienākumi.
Teiksim, ģimenei ir gan komerciāla intensīva tipa augļu dārzs, gan arī sējumi. Vai ir tik vienkārši zemnieku saimniecībai strādāt uz divām vai vairāk pusēm?
A. Putra saka: nav vis, jo katrā nozarē praktiski jāveido savs uzņēmums.
“Piemēram, ābolu audzēšana mums ir hobijs, bet ražas laikā vajadzīgi cilvēki, kuri novāc ābolus. Dārzā vēl citi darbi, piemēram, jāmiglo, tā ka vajadzīga piemērota tehnika. Taču, kad jānovāc āboli, ir sējas laiks un uz laukiem arī vajadzīgi cilvēki.
Jo vairāk nozaru zemnieks izvēlējies, jo vairāk uzņēmumos darbība jādala. Tas nav vienkārši.
Mūsu tēvs savu saimniecību nodevis mums, dēliem, pats no lielā darba pagājis malā un audzē dārzeņus siltumnīcā. Taču arī viņam vajadzīgs palīgs laistīšanā, mēslošanā vai citā darbā.
Kad ir kāds vīrs, kurš brīvāks pie mums, jo tajā dienā nav tik daudz, ko darīt, tad strādā siltumnīcā. Šajā ziņā mums labāka situācija, nekā varētu būt citās saimniecībās.”
Darba devēji, kuru uzņēmumi un saimniecības atrodas pagastos, jau sen saskārušies ar problēmu, ka nav kārtīgu, apzinīgu darba darītāju. Daļa slinki, citi aizrāvušies ar alkoholu. Kāda pieredze “Pīlādžiem”?
“Visu laiku teicu, ka laukos dabūt darbiniekus nav problemātiski, bet pēc šīgada sezonas pasaku, ka ir ļoti smagi.
Jaunieši vairāk izvēlas pilsētu. Viņi aizbrauc uz Liepāju astoņos vai deviņos no rīta, kāds nu kuram darbs, nostrādā un piecos sešos ir mājās.
Laukos jāstrādā no agra rīta līdz tumsai, lai gan sezonā alga sanāk ļoti laba. Jaunieši tomēr izvēlas, ka var vakaros kaut kur aizbraukt atpūsties ar ģimeni, izbaudīt kopā būšanu.”
Problēmās ar darbiniekiem ne tik daudz pie vainas dzeršana, cik cilvēku trūkums.
“Tie, kuri dzer, tie dzers tāpat. Kuri rukā, tie strādās gan zemnieku saimniecībā, gan arī pilsētā kādā uzņēmumā,” A. Putra pārliecināts.
Vidējām saimniecībām neredz nākotni
Arvien vairāk lauku ļaudis atsakās no saimniecībām ne tikai graudkopībā, bet arī lopkopībā. Vai drīz Latviju vairs nevarēs uzskatīt par lauksaimniecības zemi?
A. Putra saskata, ka valsts iet tādu ceļu: “Laukos izteikti spēcīgas būs mazās saimniecības, kuru īpašnieki pa dienu strādās darbā pilsētā, vakaros – saimniecībā. Stabilas – lielās saimniecības, kuras strādās tikai lauksaimniecībā.
Vidējās saimniecības, es saku, piecpadsmit divdesmit gadu laikā uz Latvijas kartes izzudīs.
Varbūt domāju nepareizi, bet tāda mana nojauta. Ne par velti ir teiciens: izdzīvos stiprākais.”
Ja arī tā notiks, kā zemnieks saka, lauki neiztukšosies un viensētas būšot apdzīvotas.
Viņš paredz, ka laukos daudziem būs vasarnīca. Citiem – pie mājas 100–200 hektāru zemes, ko kops, bet braukās uz pilsētu strādāt kādā uzņēmumā.
“Saimniecībām, kurām 400–600 hektāru zemes, šogad ir ļoti smagi. Lai gan arī – reģionāli; citur labi, citur beidz darbību,” zemnieks uzbur ko līdzīgu Austrijas ainai, kur nelielas lauku saimniecības, nedaudz tehnikas, bet apkārt ēkām – labi kopti tīrumi vai zālāji.
“Tāda sistēma ļoti izplatīta arī Skandināvijas valstīs. Taču ar Poliju nevar salīdzināt ne Latviju, ne citu Eiropas valsti.
Tur vēsturiski iegājies, ka ļoti daudz saimniecību un to vidējais hektāru daudzums ir minimāls. Zeme sadalīta bērniem, kas tajā arī kaut ko dara.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
