Dienvidkurzeme atkal gatavojas uzņemt latviešus no visas pasaules
”Mēs no Zentas Mauriņas gaidām visu laiku tādu augsto dziesmu, citātus, bet viņa bija dzīvs cilvēks. Neviens nepiedzimst vecs un slavens, viss kaut kur sākas, – attiecības, ilgas, vēlmes,” saka Zentas Mauriņas Grobiņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava.
#SIF_MAF2021
"Kurzemes Vārds"
Viņa ar stāstījumu par izcilo personību viesojās ”3×3” nometnē latviešu centrā ”Bērzaine” Vācijā, kur ievadītas sarunas par tradicionālā pasaules latviešu ģimeņu saieta rīkošanu Dienvidkurzemes novadā.
Sadarbība ar latviešu centru ”Bērzaine” Dienvidvācijas pilsētā Freiburgā grobiņniekiem aizsākusies pirms diviem gadiem, tāpēc arī saņemts ielūgums uz ”3×3” ģimeņu saietu, stāsta līdzšinējās Grobiņas novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītāja Linda Pričina. Pandēmijas dēļ šogad nometne notika atšķirīgā formātā – četras nedēļas nogales pēc kārtas. Noslēguma nedēļā uz ”Bērzaini” devās Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Raivis Kalējs, L. Pričina, M. Rolava un kultūras pasākumu organizatore Inese Gusta.
Lasījumam par Z. Mauriņu M. Rolavu iedvesmojis fakts, ka šogad aprit simt gadu, kopš vācu valodā izdotas rakstnieces tulkotās Jāņa Akuratera noveles. Tas ir viņas jaunības laiks, Grobiņas un Liepājas periods. ”Šī ir pirmā grāmata, kuras titullapā ir minēts Zentas Mauriņas vārds. 1919. gadā viņa no latviešu uz vācu valodu iztulkoja pirmo Akuratera noveli ”Mana vismīļā”, ko iespieda vācu avīzē. Ļoti priecājos, ka par to varēju runāt, stāstot par personību un daiļradi,” viņa atzīst. Tā kā Z. Mauriņas un J. Akuratera tēma esot ļoti tuva, M. Rolava uzrakstījusi nelielu etīdi, izmantojot abu autoru radītos tekstus, un tā parādīta nometnes noslēgumā. ”Otra jubileja bija 50 gadi, kopš 1971. gadā Vācijā Z. Mauriņa saņēma Konrāda Adenauera balvu par vācu tautas saliedēšanu vai, kā vācieši saka tautas valodā, – Zenta Mauriņa prata pacelt vāciešiem pašapziņu pēc Otrā pasaules kara,” viņa pastāsta.
15. augusts ir Zentas, un Grobiņā jau vairākus gadus cenšas ieviest tradīciju svinēt Z. Mauriņas vārda dienu. ”Šogad tā izspēlējās pavisam negaidītā veidā,” saka M. Rolava. ”Mūs aizveda uz Bādkrocingeni, bijām Z. Mauriņas atdusas vietā. Nezinu, vai tā bija providence vai sagadīšanās, bet tajā brīdī dzirdējām baznīcas zvanu. To var uzskatīt par maģisko domāšanu, bet šis brīdis bija ļoti piepildīts.” L. Pričina piebilst, ka arī viesošanās mājās, kur Z. Mauriņa dzīvojusi, bijis labs veids, kā atzīmēt viņas vārda dienu.
Grobiņas, nu jau Dienvidkurzemes novada, kultūras darbinieki uz Vāciju aicināti ar mērķi nākotnē organizēt šeit ”3×3” nometnes. ”Ieguvām kontaktus, pieredzi, sapazināmies ar nometņu ilggadējiem rīkotājiem, Inesi Krūmiņu, kuru sauc par ”3×3” nometņu mammu,” stāsta I. Gusta. ”Ģimeņu saietu allaž sākot plānot divus gadus iepriekš. Dienvidkurzemē jāsameklē pietiekami plašas telpas ar lielu ēdamzāli, virtuvi, un tad tas ir ļoti iespējams.”
”Uz to iesim, lai nometne notiktu pie mums un sabrauktu visas pasaules latvieši,” saka L. Pričina. Līdz šim saiets mūspusē noticis Pāvilostā un divas reizes – Rucavā.