Savukārt pašvaldība ir veikusi jūtamus uzlabojumus, lai novadā veselības pakalpojumi būtu pēc iespējas pieejamāki.

Receptes vajag katru mēnesi

“Reiz mamma nevarēja tikt pie speciālista Liepājā, teica, lai meklējot Ventspilī. Viņa atbildēja, ka uz Ventspili nebrauks, un ar to viss beidzās,” Grobiņā dzīvojošā Marta priecājas, ka viņai ārsts ir jāmeklē reti.

Savukārt medzenieces Daigas ģimenē gan palaikam kādam jāpierakstās medicīnas iestādē.

“Rindas garas, ka nevar sagaidīt savu kārtu, un ejam par maksu. Galvenais, lai ir personīgais transports, ar ko aizbraukt, jo tikt līdz autobusam nav pa spēkam,”

viņa saka.

“Līdz šim, cik man bijusi vajadzība pēc ārstiem, viss ir labi sakārtojies. Es iztieku ar ģimenes ārsti Aizputē un uz mamogrāfiju pierakstos, kad ir izbraukums uz Aizputi,” stāsta Kazdangas iedzīvotāja.

“Manai mammai ir 83 gadi un jau gadiem slimība, kuras dēļ jānodod analīzes ik pa trim mēnešiem. Mēs viņu vedam uz laboratoriju Aizputē, bet atbildes viņa uzzina, piezvanot savai ārstei uz Liepājas slimnīcu, tad arī pastāsta par pašsajūtu. Daktere pati ieteica tā darīt, lai vecam cilvēkam nebūtu jābraukā.”

Gan meita, gan viņas vīrs ir vērsušies pie ķirurga; viņai sāpēja kājas un vajadzēja injekcijas, bet vīrs lecot sarāva krusteniskās saites:

“Labi, ka Aizputē ir ķirurgs un reizi nedēļā – rentgens, citādi ar traumu jābrauc uz Kuldīgu.”

Ina Otaņķe dzīvo Bārtā kopā ar vecākiem, kam 91 un 85 gadi. Kad nepieciešams, ved viņus pie ārsta; labi, ka ir sava mašīna.

Šobrīd tētim un mammai veselība turas, tāpēc nav vajadzības prasīt ģimenes ārstei nosūtījumu pie speciālistiem, arī asins analīzes šogad neesot nodotas.

Bārtā strādā pieredzējusi ģimenes ārste Ilga Vidaja, kas pirms vairākiem gadiem nosvinēja 80. jubileju.

“Mani apmierina, ka viņa šeit ir, jo katru mēnesi vecākiem vajag zāles. Ja būtu jādomā, kā tikt pie daktera citur, tas būtu apgrūtinoši,” Ina bijusi satraukusies, kad pagastā cilvēki runāja, ka daktere beigs strādāt, jo variants, ko gribēja iedzīvotājiem piedāvāt vietā, viņai šķita nereāls.

“Izskanēja, ka mūs pārceltu pie Dunikas ārstes, bet līdz viņai ir gabals, ko braukt, un tur tikai grantēts ceļš, kas pavasarī un rudenī, šķīst ārā.

Taču cilvēkiem kaut kur ir jātiek pie ģimenes ārsta, jo zāles vajadzīgas.”

“Ārsti īsti negribot ņemt vecus cilvēkus un bērnus. Savos gados jau es skaitos veca un tad domāju – kas notiek ar cilvēkiem, kuriem ir 80 gadu un vairāk? Mani mazliet baida, kā būs, kad daktere aizies pensijā,” Ina ir vaļsirdīga.

Atbildot uz jautājumu par aptieku, viņa teica, ka pagasta centrā ir. Strādā vienu dienu nedēļā, tāpēc mājās tabletes skaitot un pērkot mēnesim tā, lai kādas dienas nepaliktu bešā.

Lūdz palīdzību Rīgas ārstiem

Bunkas feldšeris Erlends Pumpurs saka arī kolēģu vārdā: “Sadarbībā ar ģimenes ārstiem darām visu, lai nopietni slimi pacienti nokļūtu pie vajadzīgajiem ārstiem. Es saku paldies Rīgas speciālistiem, ar kuriem sadarbojos.”

E. Pumpuram bijuši pacienti, kurus Liepājas ārsti neuzņemas ārstēt, piemēram, atteicās operēt žultsakmeņus, jo cilvēks vecs, un feldšerim nācās zvanīt uz Rīgu, uz “Aiwa clinic”, kur pacientu pieņēma un operēja, citkārt operēja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. “Un cilvēki dzīvo joprojām,” uzsver Bunkas mediķis.

“Ar Liepājas slimnīcu bijušas problēmas arī kardioloģijā, zvanīju profesoram Andrim Skridem un sarunāju, ka paciente var tikt pie viņa Rīgā uz pieņemšanu.

Darba ir daudz, ka man brīžiem pat nolaižas rokas.”

Dažs lauku iedzīvotājs esot veselību pamatīgi ielaidis. Skaidri redzams, ka slims, bet kategoriski atsakās iet pie ģimenes ārsta, kur nu vēl pie speciālista.

“Un tad lauzu galvu, ko ar viņiem darīt. Paldies Priekules dakterei Daigai Leimanei, kas ir atsaucīga, un tad mēs tiekam galā ar visu. Arī pašvaldība palīdz, kur vien iespējams, jo īpaši, ja ir pacients, kuram grūtības nokļūt pie speciālista.”

E. Pumpurs atzinīgi izsakās par Bunkas sociālo darbinieci Evitu Dēznieci, kas palīdz risināt ar veselību saistītus jautājumus – gan nokārto transportu, gan arī pati aizved pacientu uz izmeklējumiem – un ar feldšeri strādā roku rokā.

Viņš saka:

“Cilvēki noveco, un arvien nepieciešamāka ir veselības aprūpe mājās.

Ģimenes ārsti informē, ja cilvēkam nepieciešams veikt manipulācijas vai jāliek sistēmas, un to mēs darām. Ejam arī mājas vizītēs.”

Sociālās darbinieces Aija Pāvelsone un Eva Dolbina labi zina, cik grūti ir cilvēkiem nokļūt pie ārstiem Liepājā.

“No Vaiņodes ir sarežģīta nokļūšana, no Priekules vieglāk, jo tur sabiedriskais transports kursē biežāk. Kad medicīnas iestādē jānokļūst agrāk vai konkrētā laikā, vai pie Rīgas speciālista, piemēram, uz acu operāciju, un nav, kas aizved, tad mēs nodrošinām ar transportu, gan izvērtējot, vai viņam tas pienākas,” A. Pāvelsone paskaidro, ka organizēšana bieži vien notiek saziņā ar ģimenes ārstu.

“Rindas uz izmeklējumiem ir nenormālas.

Un ja akūta situācija, piemēram, sāp nieres? Uzreiz netiek uz ultrasonogrāfiju, kamēr gaida rindā, sāpes var pāriet, un liela daļa cilvēku pārdomā: “Man vairs nesāp, es nebraukšu uz izmeklējumu. Tas nav pareizi,” E. Dolbina papildina kolēģi un uzsver vēl vienu problēmu – ka daļa cilvēku neprot pierakstīties pie ārsta elektroniski. 

Jauni noteikumi – cits pēc cita

Daudzos ciemos, kuros agrāk bija aptiekas, tās ir likvidētas, taču Dunikas ambulancē saglabāta. Ārsta palīdze Gundega Zeme teic: tā vietējiem cilvēkiem ir ļoti svarīga.

“Dunikā aptieka ir jau no padomju laika,

un pateicība SIA “Retējs” Liepājas Centra aptiekai, kas to šeit pietur, kā arī pašvaldībai, ka uzņēmumam nav uzlikta lielāka īres maksa par telpām.”

Uz jautājumu, kas Dienvidkurzemes novada laikā ir mainījies ambulancē, feldšere atbild: “Agrāk mums bija sava pašvaldības aģentūra “Dunikas ambulance”, tagad – apvienota. Tas darbā mazliet traucē, bet jau sen esam pielāgojušās un strādājam.

Izaicinājumi ir. Cits pēc cita tiek izdoti Ministru kabineta noteikumi, kas attiecas uz mūsu darbu, bet reizēm tie mulsina; ir problēmas ar elektroniskajiem nosūtījumiem. Piemēram, cilvēkam vajadzīga aprūpe mājās, un nosūtījumi jāraksta elektroniski, bet E-veselībā vajadzīgās nosūtījumu formas nav. 

Jautā, kam gribi, neviens nezina, kāpēc tā. Vienkārši sistēma nav izstrādāta līdz galam.”

Savukārt saraksts, kurā ir kompensējamie medikamenti bērniem, nav elektroniski uzrakstāms, un jāraksta papīra receptes, taču tās pēc tam jāievada datorā.

“Jāveic vakcinācija, un to darām, pēc tam jāreģistrē E-veselībā, bet tas prasa stipri daudz laika, jo jāieraksta gan kartītē, gan žurnālā, gan E-veselībā. Manuprāt, to sauc par birokrātiju.”

Cilvēki šobrīd daudz slimo, hronisku slimību esot pat vairāk nekā akūto.

“Mums ir problēmas ar Liepājas Reģionālo slimnīcu, kur maz pieejami speciālisti un izmeklējumi par valsts kvotām. Rentgeni maksā 25 eiro! Ja cilvēkam jāmaksā par abām kājām, tad – 50, bet, ja vēl mugura, plus traumatologa konsultācija…

Lauku cilvēki to nevar samaksāt.

Es nesaprotu, kāpēc Ventspilī, Kuldīgā, Saldū ir pieejamas kvotas, bet Liepājā to nav. Cilvēki gaida gadu un divus, citreiz nemaz nesagaida,” G. Zeme atceras gadījumu, ka zvanījusi uz dažādām medicīnas iestādēm, lai aizvestu zīdainīti uz sonogrāfiju, jo Liepājas Reģionālajā slimnīcā nebijis iespējams to izdarīt par valsts naudu.

“Gandrīz visi speciālisti ir par maksu, un jāmaksā nav nekāda nieka nauda – 60, 70 un vairāk eiro.”

Medicīnas ēkas piepildītas

Dienvidkurzemes novadā izveidots vienots Veselības aprūpes centrs ar 17 filiālēm – 12 feldšerpunktiem un piecām iestādēm – un visas ēkas nodotas Veselības aprūpes centram valdījumā.

“Pa šo laiku telpas ir piepildījuši 47 nomnieki, pieci apakšnomnieki. Ar medicīnu saistīti visi, atskaitot Nīcas ambulanci, kur ir tāds mazs biznesa centrs, ko izmanto 20 nomnieku un divi apakšnomnieki.

Tur ir ģimenes ārstu prakses, aptieka, masieri, veikals, bērnu rotaļu istaba, sadzīves pakalpojumu punkts Sociālajam dienestam, arī garāža, un vēl ēkā ir divi īres dzīvokļi,” uzskaita Veselības aprūpes centra vadītāja Vija Jablonska.

“Kopš izveidoja Veselības aprūpes centru, ir sakārtota vides pieejamība –

feldšerpunkti uz pirmo stāvu pārcelti Kalvenē, Medzē, Otaņķos uzstādīts pacēlājs, Dubeņos, Medzē, Kalvenē, Otaņķos izbūvētas labierīcības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet Dunalkā no jauna izbūvēts feldšeru punkts,” turpina V. Jablonska.

Dunikas ambulancē uzstādīta gāzes apkures sistēma, sakārtota lietusūdeņu un kanalizācijas sistēma Grobiņas doktorāta pagrabstāvā, Aizputes Veselības un sociālās aprūpes centrā izbūvētas avārijas kāpnes.

Pašvaldība piesaistījusi jaunos speciālistus zobārstus Grobiņas doktorātā un Pāvilostas Veselības aprūpes centrā. Tāpat jauni ārsta palīgi sākuši strādāt Dunalkā un Dunikā.

Aizputes Veselības un sociālās aprūpes centrā izveidots fizikālās terapijas pakalpojums, iekārtots kabinets un speciālists strādā uz pilnu slodzi. Viņš esot ļoti pieprasīts, zina vadītāja.

Viņa min, ka pašvaldība iegādājusies medicīniskās ierīces un aprīkojumu.

“Visi feldšeri parakstās ar elektronisko parakstu un arī datus ievada elektroniski,” V. Jablonska uzskata, ka šādā mūsdienīgā veidā tiek taupīti resursi.

Ārstu piesaistei jāpieliek pūles

Agnese Buka, Kuldīgas novada pašvaldības izpilddirektora vietniece

Kuldīgas novadā veselības aprūpi vadām ar vienotu pieeju visam novadam: ir vienots atbalsta mehānisms ģimenes ārstiem, cieša sadarbība ar valsts institūcijām un pašvaldības kapitālsabiedrību SIA “Kuldīgas slimnīca”.

Mūsu veselības sistēmas mugurkauls ir ģimenes ārstu prakšu pārklājums,

kas pieejams 15 no 18 pagastiem, un Nacionālā veselības dienesta finansētie feldšerpunkti, bet stabilitāti un nepārtrauktību balsta “Kuldīgas slimnīca”, kurai deleģēta veselības aprūpes nodrošināšana.

Kopā ar jaunatvērto “Kuldīgas doktorātu”, kas īstenots, pateicoties privātām uzņēmēja investīcijām, un primārās aprūpes tīklu tā veido vienotu, iedzīvotājiem sasniedzamu pakalpojumu sistēmu visā novadā.

Būtiska pārmaiņa kopš reformas ir ambulatorās daļas stiprināšana Kuldīgā – jaunais “Kuldīgas doktorāts,” kas vienuviet apvieno sešas ģimenes ārstu prakses, speciālistu kabinetus un radioloģisko izmeklējumu nodaļu, samazinot nepieciešamību pacientiem doties uz lielpilsētām pēc pamatdiagnostikas.

Praktiskā pieejamība stiprinās arī tādēļ, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ir bāzēts Kuldīgas slimnīcas teritorijā, uzlabojot pieejamību un atbalstu iedzīvotājiem akūtos gadījumos.

Līdzās infrastruktūrai pašvaldība mērķtiecīgi risina ģimenes ārstu trūkumu, ieviešot un pilnveidojot medicīnas studentiem un rezidentiem stipendiju programmu ar skaidriem saistību nosacījumiem pēc mācībām.

Ar programmas palīdzību pēdējo gadu laikā novadam izdevies piesaistīt sešus jaunus ārstus.

Šī politika ir īpaši svarīga, ņemot vērā paaudžu nomaiņu ārstu vidū, – arī šobrīd, īpaši domājot par Skrundas pilsētu, pašvaldība turpina darbu, lai piesaistītu jaunus ģimenes ārstus tieši tur.

Sabiedrības veselības jomā pašvaldība īsteno arī Eiropas fondos atbalstītus profilakses projektus, piemēram, mājokļa vides pieejamības nodrošināšana cilvēkiem ar invaliditāti un bezmaksas veselību veicinošas aktivitātes dažādām vecumgrupām – no senioru fiziskajām nodarbībām līdz peldētapmācībai un mentālās veselības atbalstam bērniem un jauniešiem.

Uzziņai

Dienvidkurzemē

• Feldšerpunkti, vecmāšu punkti, ambulances, veselības aprūpes centri – 17.
• Ģimenes ārstu prakses pilsētās – 14, pagastos – 9.
• No 2025. gada veselībai ieplānoti 1,3% no pašvaldības budžeta izdevumiem – 880 tūkstoši eiro.
• Pašvaldību autonomās funkcijas ir gādāt par iedzīvotāju veselību – īstenot veselīga dzīvesveida veicināšanas pasākumus un organizēt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Avoti: Dienvidkurzemes novada pašvaldība, likumi.lv

Es domāju tā: vai bieži meklējat medicīnisku palīdzību?

Velta Ēlerte, dzīvo Rokasbirzē:

– Es dakterus apmeklēju tiešām ļoti reti, tāpēc arī nav bijušas tādas situācijas, kad man steidzami kaut ko vajadzētu un to uzreiz nevarētu dabūt – vienalga, vai tas ir kāds speciālists vai procedūra.

Nezinu, kā ir citiem, jo vismaz mūsu mājās dakteri nevienam nav ļoti aktuāli. Un, ja kaut ko vajag, tad parasti tas ir vienkārši ģimenes ārsts, kurš man ir Aizputē. Par viņu sūdzēties nevaru.

Iveta Kalvāne, dzīvo Liepājā:

– Neatceros tādu gadījumu, kad uzreiz būtu bijusi vajadzība pēc kāda konkrēta speciālista. Pati dzīvoju Liepājā, tāpēc, ja ir vajadzība, arī ārstus un pakalpojumus meklēju tur.

Ģimenes ārsts gan man ir Aizputē, jo esmu tur uzaugusi. Pie cita neesmu pārgājusi, lai gan Liepājā noteiktu būtu ērtāk, bet vajadzības gadījumā sazvanāmies. Biežāk jau vajag vienkārši kādu nosūtījumu.

Inta, dzīvo Aizputē:

– Pilnīgi noteikti ir nācies saskarties ar to, ka tuvumā nav pieejami pakalpojumi, kurus vajadzētu. Tagad ilgāku laiku neesmu apmeklējusi nevienu ārstu, tāpēc konkrētu gadījumu vairs neatceros.

Aizputē mums nav nekādu speciālistu, tāpēc, ja kaut ko vajag, jābrauc uz Liepāju vai Kuldīgu. Bet vismaz tepat uz vietas ir ģimenes ārsti – to arī visbiežāk sanāk apmeklēt.

Daina, mediķe:

– Pati strādāju medicīnas jomā, tāpēc varu teikt – mums, piemēram, Aizputē un vispār laukos, nav nekādu speciālistu. Tāda ir situācija… Ir tikai ģimenes ārsti un viens ķirurgs. Un, ja tie savus pacientus kaut kur nosūta, cilvēkiem pašiem jāmeklē alternatīvas – kurā lielākā pilsētā viņus kāds varētu pieņemt.

Parasti viņi izvēlas starp Liepāju, Ventspili, Kuldīgu. Pašai arī nācies ar to saskarties. Esmu gaidījusi pierakstu mēnesi, divus, pusgadu.

Aldis Ķemeris, aizputnieks:

– Mums uz vietas nekā nav. Man pašam īsta nepieciešamība pēc ārstiem nav bijusi, bet domāju, ja vajadzētu, tad brauktu uz Rīgu vai varbūt pat ārzemēm.

Darbā ir veselības apdrošināšana, bet problēma jau nav samaksāt par veselības aprūpes pakalpojumiem. Problēma ir atrast, kur pie tiem tikt, ceļš līdz speciālistiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.