liepajniekiem.lv
Skolotājas iespaids
Liepāja, Priekule, Grobiņa, Rīga… Kur nu kurš tagad dzīvo, tā ka salidojumu vietas arī dažādas.
Dace Lēvalde ir Grobiņā. Kādā nedēļas nogalē viņa sava uzņēmuma “Ripo DL” telpās kopā ar Anitu Zīverti, Jāni Pelnēnu, Vitu Saulīti un Gintu Ešenvaldu sarīko atmiņu pēcpusdienu. Saka: lai kopīgajā dienasgrāmatā būtu vēl viens pieturpunkts.
Klasesbiedru draudzība aizsākās vidusskolas gados, kad Priekules skolēniem pievienojās Gramzdas, Virgas, Kalētu pamatskolas absolventi. Pavisam 18 meitenes un 6 zēni.
“Mums bija ļoti jauka audzinātāja Olga Korniševa, bet, vai tieši viņa mūs satuvināja, to mēs pateikt vairs nevaram,” prāto Vita un atceras, kā skolotāja zēnus uzrunāja, kad viņi bija ko sastrādājuši. Tad teica:
“Mani lielie zirgi pobežaļi…”
“Krieviete, bet mums mācīja tādas interesantas lietas un stāstīja to, par ko citi skolā nerunāja. Brīvās Latvijas tad nebija. Piemēram, par Ļeņinu stāstīja nevis tā, kā visur rakstīts, bet no otras puses, var teikt, pagrīdes informāciju. Tas bija tāds noslēpums, kas mūs vienoja,” Jānis uzskata, ka skolotāja bija labākā nacionāliste, kas aizstāv Latviju.
Viņa savu klasi ļoti lutinājusi. Būdama krievu valodas skolotāja, romānu “Jevgeņijs Oņegins” lasījusi klasei priekšā. Aizmugurē sēdošie cits dzirdējis, cits ne, bet tā bijis.
“Mēs jau esam tie, no aizmugures!” Jānis iesmejas. Taču krieviski iekaltās vārsmas viņam joprojām galvā: “Beļejet parus oģinokij…”
Dzejoļi bija jāmācās no galvas, tā ka draugi korī var noskaitīt ne vienu vien.
Skolotāja prata runāt latviski, vienlaikus mācījusies no skolēniem. Rakstīja latviski un jautāja, kā pareizi jāliek garumzīmes, komati.
Klase viņu uzskatīja par etalonu, kas parādīja, ka krievu cilvēks, ja grib, var apgūt latviešu valodu.
Viņa aicināja jauniešus pie sevis ciemos. Dzīvoja Paplakā garnizonā, jo vīrs bija militārists. Dzīvoklis mazs, tā ka tur sēdējuši cits citam klēpī.
Skolotāja agri aizgāja mūžībā, bet pirmajos salidojumos vienmēr bijusi klāt un laidusies jautrībā līdzi. Kopā ar citiem gan pirtī gāja, gan ūdenī lēca.
Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas klase rīkojusi tikšanos pat divreiz gadā, jo bija taču jādalās emocijās, jāpastāsta citiem, kur mācās un kā klājas.
Tad skolotāja teikusi, ka ar kabatlakatiņu nepietikšot, vajagot palagu, kā no aizkustinājuma raudāja. Viņa bija audzinājusi no 4. klases.
Skolas piedzīvojumi
Fotoalbumu ar vidusskolas norišu un salidojumu attēliem vadājot līdzi. Tāds arhīvs, kura saturu vienā piegājienā nevar izstāstīt! Balles, diskotēkas, klases vakari, pirmklasnieku ievadīšana skolā un vēl, un vēl.
Savās iesvētībās braukuši pa skolas trepēm lejā skārda vannā. Gintam atmiņā, ka galā bijis mīkstais paklājs, un, kad tajā bobs ietriecās, tad sēdošais lidoja ārā.
Pārbaudījumiem beidzoties, bijuši apbērti ar pelniem un miltiem; tas viss piederēja pie lietas.
“Mums jau brīnišķīga skola – barona Korfa pils, kur telpas mīlīgas, trepes stāvas, tā ka vedināja uz piedzīvojumiem,”
smej Dace, skolas teicamniece, kas pabeidza ar sudraba medaļu. Nebijis vērtēšanas sistēmas maiņas, kad agrāko 5 sadalīja par 9 un 10, būtu zelta medaļniece.
Fotoalbumā arī ekskursijas. “Tā viena nebija nopelnīta ar bietēm? Mēs jau tās gājām vākt,” Gints atcerējās kolhoza darbus. Eglītes arī viņi stādījuši.
“Mēs klasē uztaisījām blici. Tas bija vokāli instrumentālais estrādes ansamblis, bet vairāk spēlējām zaļumballēs,” ieminas Anita.
“Vidusskolā notika salidojumi ar sadraudzības pilsētām, un bija jāuzstājas. Tā nu iemācījāmies kopā sadziedāt un saspēlēt,” Jānis atklāj, kā ansamblis radās.
Priekules kultūras nams atbalstīja un iedeva aparatūru – ģitāras, bungas, sintezatoru. Sākumā Jānis esot bliezis pa bungām, ka balsis nav varēts dzirdēt; katrs gribējis ar savu instrumentu izcelties. Ar laiku skanējumu nostabilizēja.
Vidusskolā sākuši, studiju laikā turpināja muzicēt, un tā muzikālajai klasei attīstījās biznesa projekts. Spēlējot ballēs, kāzās, samērā labi nopelnījuši. Visizdevīgākais bijis Ziemassvētku laiks.
Jānis neslēpj: kad aizbraucis atpakaļ uz studijām Jelgavā, varējis nedēļu vai divas dzīvot ar to naudu.
“Te mēs spēlējam balli vecajā Paplakas garnizonā ēkā, kura ir nojaukta. Apkures nebija, salām,”
Jānis komentē fotogrāfiju.
Sākumā viņi tikās mēģinājumos un trenējās, bet vēlāk katra spēlēšana bijusi kā mēģinājums, saka Gints.
Ansamblis pastāvēja, līdz meitenes apprecējās un, Jāņa vārdiem, izklīda pa pasauli. Agrāk ģimenes dibināja jaunos gados, dažas klasesbiedrenes – uzreiz pēc vidusskolas beigšanas.
Policistu klase
“Mums pamatskolā bija tāda interesanta klase – no tās daudzi kļuvuši par policistiem, viena trešā daļa ir biznesmeņi, kas kaut ko attīsta, un ir dzīves pabērni, kas daļēji nostājušies uz noziedzības ceļa. Taču vidusskolas klase ir citādāka,” salīdzina Gints.
Viņš strādā Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldē, bet kopumā deviņi puiši un meitenes kļuva par Iekšlietu ministrijas darbiniekiem.
Viņu skaitā arī Jānis. Aizgājis izdienas pensijā, turpina strādāt kooperatīvā “Durbes grauds” par agronomu.
“90. gados bija bezdarbs, tolaik likvidēja miliciju, veidoja policiju,”
tāds viņa skaidrojums, kāpēc šis darbs piesaistīja tik daudzus.
Anita strādā SIA “Priekules nami”, bet Vitai darbs medicīnas jomā.
Dacei profesionālais ceļš saistās ar vēl vienu 90. gadu tendenci – tolaik populārajām mājturības studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
“Fakultātē bija grūti iekļūt, bet es ļoti gribēju tur mācīties, tāpēc gadu reizi mēnesī braucu uz sagatavošanas kursiem Jelgavā. Tajā pašā laikā varēja vidusskolā iegūt autovadītāja tiesības, bet kursi notika Grobiņā. Vajadzēja izvēlēties – vai nu mājturība, vai tiesības.
Tad biju dziļi pārliecināta, ka man vajag mājturību un pietiek, ja varu mašīnā sēdēt blakus. Bet dzīve pagriezās citādāk…”
pēc vidusskolas beigšanas Dace apprecējās, bet augstskolā dokumentus iesniedza pārtikas tehnologos. Tiesības nokārtoja, kad bija izstudējusi.
“Mums bija ļoti laba iespēja vidusskolā nokārtot gan B, gan C kategorijas autovadītāja tiesības, arī traktora vadītāja tiesības,” Gints, stājoties Latvijas Policijas akadēmijā, ieguva papildu punktu tieši par tiesībām.
Bet salidojumos bijušie klasesbiedri satikušies gan kopā ar bērniem, gan vecākiem. Pēdējā salidojumā namatēvs Jānis piedāvājis pie viņa uz Jāņsētu braukt ar visiem mazbērniem, tomēr tad sarēķināja, cik daudz cilvēku būtu, un no šīs domas atteicās.
“Pagājuši 32 gadi kopš skolas beigšanas, bet mēs akcentu likām uz saviem 50,”
Vita atklāj, kāpēc salidojums pie Jāņa bija īpašs.
Satikšanās vieta vienmēr ir kapsētā. Absolventi domās sasveicinās ar savu skolotāju, sakopj kapiņu, noliek ziedus.
Tad – lielie zirgi pobežaļi; tā viņi labdabīgi pasmaida par vidusskolas gadiem. Tie viņu dzīves saistījuši tā, ka ne tikai cits citu apsveic svētkos un nepārtraukti sazinās, bet arī satuvinājušās ģimenes.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
