Vēl lielāki prieki, ja pirmajā sezonas dienā izdodas noķert arī kādu līdaku. Tomēr izskatās, ka ne visiem, kas šodien pulcējās uz Durbes ezera, tas izdodas.

Daudziem līdakas iet secen

Biedrība “Sabiedriskā vides pārvalde Durbe” sezonas atklāšanas svētkus pie Durbes ezera rīko jau vairākus gadus. Biedrības vadītāja Santa Brāle lēš, ka aptuveni astoņus.

“Tā jau ir tāda pasena tradīcija. Es tieši visu laiku domāju, vai šogad vajag šādu pasākumu, ka varbūt tas jau savu ir izsmēlis. Tagad, skatoties uz dalībnieku skaitu, saprotu, ka tomēr vajag. 1. maijs makšķerniekiem ir svētku diena. Sākas līdaku cope!

Mazāks uzsvars tiek likts uz sacensībām, vairāk uz to, ka tie tiešām ir svētki, sezonas atklāšana, kopā būšana.

Viņi te var parunāt, pakonsultēties, paskatīties, palielīties ar saviem jaunajiem rīkiem,” viņa stāsta, pieminot, ka parasti lielāko zivju izmakšķerētāji dāvanā saņem arī kādu makšķerēšanas veikala dāvanu karti, lai savu aprīkojumu varētu uzlabot.

Šodien pie Durbes ezera pulcējās vairāki desmiti vīru. Redzēt varēja arī tikpat daudz laivas.

Kungi stāsta, ka uz copi ieradās katrs pats savā laikā. Piemēram, Andris Kaire un Ivans Rogačs laivā kāpuši ap pulksten 6.

Biedrība gan visus makšķerniekus krastā sagaidīja pusdienlaikā – tad tiek svērtas un mērītas noķertās līdakas, apbalvoti dalībnieki un kopīgi uzēsta uz ugunskura vārīta zupa.

“Šodien ne asaka! Kādam kaut kas bija, bet mums šoreiz nekā. Gadās arī tā,”

pastāsta I. Rogačs.

1. maijā doties copē ir svarīga tradīcija. Būts arī citos ūdeņos, piemēram, Liepājas ezerā, bet arī tur ne vienmēr var tikt pie loma.

“Pagājušogad mums gāja labāk, jo tad vismaz bija zivs! Noķēru vienu līdaku un vienu diezgan palielu asarīti. Bet vispār lielākā līdaka, kādu jebkad esmu noķēris, svēra 10 kilogramus! Atceros, ka tā vēl bija mana puišeļa augumā. Protams, ka gribētos to atkārtot, cerība jau ir vienmēr!”

A. Kaire lēš, ka pie vainas varētu būt vēja virziens un atmosfēra.

“Citus gadus arī pārējiem ar zivīm ir veiksmīgāk, šis tāds īpašs gads laikam… To, vai rītdien mēģināsim vēlreiz, vēl nezinām. Skatīsimies, kādi būs laikapstākļi, kā būs ar vējiem. Īstenībā jau pagājušogad arī man 1. maijā nekādi neveicās. Kopumā pa visu sezonu izdevās vien trīs zivis nomakšķerēt,” pieredzē padalās kungs.

Tomēr

makšķerēšana ir vesels process, labs laika pavadīšanas veids, tāpēc par tukšajām rokām nebēdā.

Veiksmīgāks rīts bija Normundam Čižauskim un viņa dēlēnam Kristeram. “Pagājušogad mums vispār nekā nebija. Šogad vismaz kāda! Vienu līdaku izvedām krastā, bet divas atlaidām atpakaļ. Tās laikam bija mazākas par šo.”

Normunds stāsta, ka abi atbraukuši no Ādažiem. Un šī jau ir piektā reize, kad makšķerēt brauc tieši uz Durbes ezeru.

“Te dzīvo radi un šī jau ir izveidojusies par tradīciju. Šoreiz gan mazo uz 1. maija copi paņēmu pirmo reizi,” viņš paskaidro.

Lai gan zivi noķēra tētis, Kristers to lepni iznesa krastā. Mazais puika ar nezūdošu smaidu atzina, ka makšķerēt ļoti patīk.

Kā jaunākais dalībnieks no biedrības saņēma arī īpašu balvu. “Prieks redzēt tik jaunus dalībniekus,” apbalvošanas uzrunā pauda biedrības pārstāvji.

Smagākā sver trīs kilogramus

Kopā pa visiem krastā izdevās izvest vien 10 zivis. Lielāko no tām nomakšķerēja Igors Šļoža. Viņš savu pirmo vietu izcīnīja ar līdaku, kas bija 80 centimetrus gara un 3,28 kilogramus smaga.

Otrajā vietā ar 2,68 kilogramiem smagu zivi bija Māris Plēpis, bet trešo vietu ar 2,56 kilogramiem ieguva Kaspars Viducis.

“Pagājušogad otro vietu dabūja mans dēls. Bet, jāsaka, ka šodien vispār nebija cope! Mēs savas abas līdakas noķērām burtiski pēdējā stundā.

Līdz tam vienkārši neķērās. Un šīs uzķērās uz galīgi nevērtu, mazu, baltu gumiju. Metu un līdaka uzķērās, bet aizmuka. Puika uzreiz iemeta tajā pašā vietā un atkal uzreiz pieķērās. Principā, desmit minūtēs noķērām abas,” stāsta M. Plēpis.

Iepriekšējās sezonas atklāšana zivs bijusi smagāka – svēra aptuveni četrus kilogramus.

Abi ar dēlu Henriku atbraukuši no Liepājas puses, jo Durbes ezers ļoti iecīnīts, lai gan pašu lauku mājās ir dīķis ar karpām.

“Esam bijuši arī uz Liepājas ezera, bet tur tā neveicas. Pēc tam, kad puika pagājušajā reizē izpelnījās balvu, uzreiz bija skaidrs, ka atkal jābrauc uz Durbi.

Agrāk citur braucu ar čomiem, bet tagad dēls paaudzies, jābrauc ar viņu tur, kur viņš grib,”

smej tētis.

Henriks pastāsta, ka tieši ar tēti arī iemīlējis makšķerēt. Uz copēm brauc jau kopš pašam bija kādi seši gadi. Nu, savos četrpadsmit, labprāt to turpina, jo patīk gan nodarbe, gan laika pavadīšana ar tēti.

S. Brāle norāda, ka tas, ka kādam 1. maijā neveicas, nenozīmē, ka ezerā nav zivju.

“Pēc pārdoto licenču skaita arī var secināt, ka zivis ir, ja jau cilvēki vēl tās pērk un te brauc. Plus mīnus pēdējos gadus tieši šādi ar tām zivīm arī ir 1. maijā.

Kādreiz ir bijušas arī astoņnieces, bet pēdējā laikā tik lielas nav noķertas. Kaut gan citreiz kādu bildi ar palielāku zivi es saņemu arī kādu dienu pēc sezonas atklāšanas,” viņa stāsta.

Biedrība par ezeru ļoti rūpējas un regulāri tajā salaiž arī mazuļus, lai atjaunotu tur esošos zivs krājumus.