liepajniekiem.lv
Blakus veikals un frizētava
Ēkā saimnieko ģimene – Antra Dobele un Ivars Zacests. Tajā ir frizētava, kurā priekšniece Antra, kas arī ir friziere, un blakus – ziedu veikals. Tajā strādā abi divi, lai gan ir arī divas pārdevējas.
Salons darbojas 11 gadu, bet “Lakstu bode” vēl zaļa, pastāv pusotru gadu.
Antra atzīst, ka ar salona atvēršanu piepildījusi bērnības sapni. Viņas mamma ir friziere, un, skatoties, kā viņa strādā, saprata, ka arī grib šo profesiju.
“Man tā patika tāpēc, jo domāju: kad strādāšu frizētavā, zināšu daudz jauna. Bez sarunām salonā neiztikt,”
meistare pasmaida.
Viņa gandrīz to pašu atkārto vēlreiz, tikai daudz siltākā tonī. Uz jautājumu, vai ziedu veikalā piedāvā ziedus vai vēl ko, viņa atbild: “Sarunas, mājīgu atmosfēru, emocijas.”
Veikalā arī dāvanas – no vietējiem iedzīvotājiem paņemti darinājumi.
Savukārt uz jautājumu, kam viņiem bija vajadzīga “Lakstu bode”, atjoko vīrs: “Laikam dzīve palika garlaicīga. Vienkārši izdomājām un darījām.”
Viņiem svarīgi, ka turpat Priekulē ir iespēja strādāt, izpausties, nopelnīt un justies labi. “Mēs to gribam un aktualizējam,” uzsver sieva ar jūtamu patriotismu.
Viņa ir vietējā, bet Ivars – no Jēkabpils. Kurzemē dzīvo sešus septiņus gadus. Sākumā, atbraucis tik tālu, esot skumis pēc Daugavas, bet nu jau pieradis, ka šajā pusē, viņa vārdiem, mazāki ūdeņi, arī ir jūra. Iegūti labi paziņas, arī viņi līdzējuši iejusties.
Ziedus importē
Tirdzniecībā ir uzplūdi un atplūdi. Brīžiem klājas ļoti labi, ir daudz klientu, tā, ka griboties priecāties. Un ir brīži, kad viņu maz.
“Ziedi ir diemžēl tāda produkcija, ko katru dienu nepērk. Tāpēc jādomā, kā klientus piesaistīt,”
Ivars atklāj ikdienu.
“Uzplūdi ir tradicionālajos svētkos – Sieviešu dienā, Mātes dienā, Ziemassvētkos, Jāņos. Protams, 1. septembrī, izlaidumos.”
Ziedus viņi neaudzē, visus piegādā no Holandes. Tikai vasaras āra podos ir Durbes dārzniecībā izaudzētas kompozīcijas. Šie ziedi esot kvalitatīvi.
Grieztos ziedus vietējais tirgus nespējot piedāvāt nepieciešamajā daudzumā. Un patiesā situācija tāda, ka cilvēki nevarētu par tiem samaksāt, jo Latvijā izaudzētiem liela pašizmaksa.
“Ziedus no vietējiem audzētājiem nesaņemam ne tikai mēs, bet visā Latvijā tirgo ievestos,” par to viņš ir simtprocentīgi pārliecināts.
“Gladiolas, ko bērni nesa uz skolu, arī vestas no Holandes, jo vietējie neaudzē.
Augusta pēdējā nedēļā tās meklējām, apzvanījām visu Kurzemi, bet neatradām.”
Ziedus tirgo visu gadu. Kad īsi klusi periodi, piemēram, pirmdienas, tie nav tāpēc, ka nebūtu puķu. Tagad par naudu var dabūt visu, ceriņus – arī janvārī.
“Esam uzvarējuši konkursā par Dienvidkurzemes novada pašvaldības iepirkumu, un pašvaldības iestādes pērk no mums puķes sveikšanai, pasākumiem dekorēšanai un citam,” sieva vēl piebilst.
Klientus pazīst gadiem
“Ja vien šeit esam un strādājam, cilvēki nāk. Bijis, ka pat vakarā desmitos paver durvis,” Antra zina, ka Priekulē cits citam savējais, tāpēc arī izpalīdz, neskatoties uz darbalaiku.
“Esam lojāli, jebkuram klientam cenšamies izdarīt tā, lai viņam ir labi; kādam var pārdot arī lētāk. Es saku: “Mēs netirgojam cenu, mēs tirgojam preci. Un tā nekad nebūs slikta. Protams, ar sliktu preci var labāk nopelnīt, bet es gribu, lai puķes stāv mēnesi, nevis ātri novīst.”
Esot vīrieši, kas atnāk un saka: “Man ir tik un tik naudas, vajag kaut kādus lakstus.” Grib nopirkt puķes sievām.
“Mēs daudzas pazīstam, jo viņas arī šeit nāk, un pavērojam, kas viņām patīk. Piemēram, zinām, ka kādai nākamajā nedēļā būs dzimšanas diena, vīrs nāks pēc lakstiem.
Zinām, ko iedot, lai sievai prieks,”
saimniece pasmej.
Ivars puķes ved uz mājām. Piegāžu ir daudz – Priekulē un apkārtnē, brauc arī uz Grobiņu, Liepāju.
“Ir arī pasūtījumi no bērniem, mazbērniem, kas dzīvo ārzemēs. Viņi mammai dzimšanas dienā nopērk puķes. Kad ieraugi pārsteigto un aizkustināto cilvēku… Daudzi šokā, jo neko tādu nav gaidījuši,” Antra dzirdējusi, ka Ivars visur ir gaidīts piegādātājs, jo darbu dara ar prieku.
Ir “Lakstu bodes” klienti, kas arī pie Antras frizējas. Viņai samērā daudz ilggadēju apmeklētāju, viņu bērni, mazbērni. Apkalpo gan sievietes, gan vīriešus.
“Ir labi, nevaru sūdzēties. Nodokļus, protams, gribētu mazākus, jo tad puķes varētu tirgot lētāk, bet – ko nu žēlosies;
ja esam izvēlējušies dzīvot Latvijā, tad jāpieņem nosacījumi, kādi šeit ir,”
meistare samiernieciski saka.
Viņi iemācījušies atelpoties, aizbraucot ceļojumos. Piemēram, šoruden izplānoja uz Itālijas ziemeļiem.
Antra pilsētās iet puķu veikalos apskatīties, ko tur piedāvā. Un vienmēr droša, ka neko atšķirīgu no sava veikala neieraudzīs, tikai cenas pāris reižu augstākas, lai gan iepirkums tas pats.
“Lakstu bodes” durvis ceļojumu laikā neslēdz. To vada no attāluma, puķes pasūta internetā, bet Priekulē strādāt paliek abas pārdevējas. Viņas esot lieliskas darbinieces.
Iespējams, tāpat kā saimnieki daudz gūst no cilvēku emocijām. Piemēram, kad aizved uz mājām puķes un redz, ka tante stāv pie durvīm, aizkustinājumā raud, arī piegādātājam sariešas asaras.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
