Diena piepildīta ar dažādām aktivitātēm, izklaidēm un pats galvenais – āboliem. 

“Mums āboli sastādīti divos hektāros zemes. Šogad ar ābola ražu pavisam švaki. Teiktu, ka ir tikai kāda trešā daļa no tā, kas izaug citus gadus. Ar bumbieriem tas pats.

Kopš es atceros mūsu ābolus, šis noteikti ir sliktākais gads. Tam ābolam pat nav tā īstā augļa forma. Ātri arī bojājas,”

stāsta Māra Ceriņa.

Arī tās šķirnes, kas parasti aug labi, šogad nepriecē. Pat ja ābols izaudzis un nogatavojies, tas nav vizuāli pievilcīgs.

Saimniece pat īsti nevar nosaukt, kuras ābeles šķirne bija visražīgākā, jo katrai savi mīnusi un āboli visās diezgan viduvēji.

Pilnākā bijusi neliela ‘Discovery’ ābelīte, kuru viņas meita Inese Ceriņa atveda no Vācijas.  

Cilvēki labprāt izmantoja iespēju iepazīties ar ģimenes audzēto ābeļu šķirnēm un noskaidrot paši, kurš ābols tad šogad visgaršīgākais.

Saimniece lēš, ka kopumā savā saimniecībā “Padambji 2” audzē ap 40 dažādu šķirņu ābelēm. 

No Grobiņas kopā ar meitiņu atbraukusi bija arī Elīna.

“Nogaršoju ābolus, bet mēdzu pieturēties pie tiem zināmākajiem.

Zinu, ka, piemēram, ievārījumu vāru no dzidrajiem āboliem. Pārējie vienkārši vairāk graužami. Lai gan citreiz rudeņos sanāk zapti vārīt arī no tiem āboliem, kas vienkārši ir,” ābolus Elīna nepērk, bet gan salasa draudzenes dārzā. 

Agnese Beķere no Nīcas puses Durbes ābolu svētkos ir pirmo reizi. Ābolus pašas vajadzībām audzē arī savā piemājas dārzā.

Šogad, līdzīgi kā citiem, raža maza.

“Pagājušajā gadā bija vairāk, cerams, ka arī nākamajā būs labi.

Uzēst pietiek, bet ābolu ievārījumiem šogad varētu arī nepietikt. Parasti gan tos vārām.”

Kopumā pasākums Agnesei ļoti patīk – interesantas gan aktivitātes, gan patīkama atmosfēra. Un pie ābolu degustācijas galdiem izdevies nogaršot arī tādas šķirnes par kurām iepriekš pat dzirdēts nebija. 

Ierasta tradīcija ir arī ābolu raušu degustācija. Šoreiz ar saviem kulinārijas meistardarbiem iepazīstināja vairākas saimnieces.

Divas no tām ir arī mamma Sandra Tapiņa un meita Maija Pēka.

“Nu jau trešo ceturto gadu piedalos. Labprāt katru gadu ieguldu savu laiku, lai to rausi izceptu,”

stāsta Maija.

Durbeniece atzīst, ka katru gadu vairāk vai mazāk pieturas pie vienas un tās pašas receptes, jo pēc tās rausi var viegli un ātri pagatavot, kā arī tas esot tiešām garšīgs.

Sandrai tomēr patīk receptes pamainīt – citreiz tā vairāk ir kā ābolu kūka, dažreiz – plātsmaize. Receptes jau arī dižās nav – viņa pasmej, ka pārsvarā gardums top pēc sajūtām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.