liepajniekiem.lv
Sēņotāji sameklēja cilvēkus, kuri bērnam palīdzēja, un satraucošais notikums beidzās laimīgi – 12 gadus vecā vāciete Paula atgriezās skautu nometnē, no kuras bija aizklīdusi.
Bērns noraudājies, nobijies
Dace par sevi teic, ka ir atkarīga no sēņošanas, tāpēc kopā ar Andri bieži iet uz mežu. Šoreiz, kādas 15 minūtes sēņojusi, viņa ieraudzīja pārbijušos meiteni, kura nenāca klāt, tāpēc Dace piegāja viņai un jautāja, kā var palīdzēt.
Bērns angļu valodā sāka stāstīt, ka ir apmaldījies. Bijusi nometnē, no rīta pagājusi no tās nost, pēc tam nav atradusi ceļu atpakaļ.
“Viņa izstāstīja savu bēdu, un mēs piezvanījām pašvaldības policijai. Sarunājām, kur viņi piebrauks, kurp lai aizvedam bērnu, ka var viņu paņemt,”
Dace atceras notikumu gaitu.
Tomēr policijas automašīnā meitene nelaidās, un viņu arī nespieda tajā sēsties.
Vācu bērns angliski runājis samērā labi, tomēr nekļuvis skaidrs, no kādas grupas viņa ir un kur tā atrodas. Policisti Vladimirs Rudzītis un Matīss Apinis aizbrauca uz nometni, par kuras apmešanās vietu zināja, bet Dace tikmēr palika ar meiteni gaidīt.
“Tad es sāku viņu izjautāt, vai zina kādus telefona numurus, lai varētu piezvanīt un kaut ko noskaidrot. Un laimīgi izrādījās, ka ir iemācījusies no galvas savas mammas numuru.”
Dacei gan nācās noskaidrot Hamburgas kodu, taču galvenais, ka izdevās sazvanīt mammu.
“Tad jau bērns bija mazliet attapies, pastāstīja situāciju, un mamma viņu nomierināja.
Meitene lika, lai piezvana nometnes vadītājai, taču pēc brīža mamma atzvanīja, ka tas nav izdevies.”
Policisti pa to laiku noskaidroja, ka uzmeklētajiem jauniešiem ar vācu bērnu nav nekādas saistības, un atgriezās atpakaļ.
Savukārt Dace pārliecināja meiteni, ka ir droši sēsties policijas mašīnā. Tad jau zināja, ka vāciete ir Paula.
Nometnē nepamana, ka bērna nav
“Kad atbraucām atpakaļ, bija sazvanīta Vācija, tā ka lielais darbs jau izdarīts. Mums tikai atlika aizvest uz Tūrisma informācijas centru,” Vladimirs pastāsta, ka turp brauca, lai varētu bērnam piedāvāt siltu dzērienu, varbūt vajadzīga tualete, katrā ziņā – lai būtu vide un situācija, kas nomierina.
“Uz centru paaicinājām Ģirtu Vagotiņu-Vaguli, kas runā vāciski. Kad Paula izdzirdēja dzimto valodu, tad atplauka un pastāstīja visu, ko gribējām noskaidrot. Tikmēr mans kolēģis Matīss ar skūteri brauca meklēt viņas grupu.”
Matīss jūras krastā satika divas meitenes. Jautāja, vai nepazīst Paulu, un izrādījās, ka viņas ir no vienas nometnes.
Abas esot pamodušās, ieraudzījušas, ka biedrenes nav, un devušās viņu meklēt. Un cik tur daudz vajadzēja, ka būtu noklīdušas vēl divas… – Vladimirs groza galvu.
Nometnes vietu atrada, tur bija uzcelta viena telts. Sastapa grupas vadītāju, kas tik tikko bija pilngadīga.
Viņa bija no Hamburgas atvedusi septiņu skautu grupu, kas gāja pa mežu un meklēja piedzīvojumus. Kad policisti ar tulku Ģirtu ieradās pie viņiem, visi pārējie vēl gulēja un nezināja, ka trīs meiteņu nav.
Jautāts, kā vadītāja reaģēja uz Paulas pazušanu, Vladimirs atbild:
“Viņa neizskatījās satraukusies. Laikam tā īsti nesaprata, kas noticis.”
Policists uzskata, ka notikuma laimīgajā iznākumā svarīga bija katra iesaistītā cilvēka rīcība, kā arī prasmes. Andris Vladimiram piezvanīja ap pulksten pusdivpadsmitiem, un ap vieniem Paula jau bija atpakaļ grupā.
Andris priecājas par to, ka viņam no agrākiem laikiem bija saglabājies Vladimira privātā telefona numurs, savukārt policists saka: ļoti labi, ka Dace tekoši runā angliski un varēja nomierināt izmisušo bērnu.
Dace gan atrunājas: “Es domāju, ka jebkurš pieaudzis cilvēks būtu izdarījis to pašu. Taču galvenā mācība no šī notikuma ir tāda, ka katram cilvēkam – gan bērnam, gan pieaugušajam – obligāti jāzina no galvas vismaz viens cita cilvēka telefona numurs, labāk – divi. Mazums, kas var atgadīties ar paša telefonu; tad lai zina, kam var piezvanīt.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
