liepajniekiem.lv
Pašvaldība uzdeva Rucavas un Dunikas pagastu apvienības pārvaldes toreizējai vadītājai Agijai Kaunesei aptaujāt vecākus par bērnu pārcelšanas iemesliem, taču aptauja palika pusratā, jo pārvaldniece aizgāja no darba.
Šobrīd skaidrs, ka skolas likteni ietekmēs finansēšanas līgums, ko Izglītības un zinātnes ministrija noslēgs ar pašvaldību.
Neuzskata sevi par nodevēju
Portāls liepajniekiem.lv Rucavā ierodas darbdienas vidū. Ciema centrā ir kluss, sastopami vien daži gājēji.
Vietējie cilvēki, izdzirduši jautājumu par skolu, atgaiņājas un negrib neko teikt. Savukārt no mikroautobusa izkāpuši vīrieši par skolu sakās neko nezinām.
Uzrunājām vecākus, kuru bērni agrāk mācījās Rucavā, bet nu pārgājuši uz Nīcas vidusskolu. Tēti un mammas piekrita pastāstīt, kas pamudinājis uz tādu soli, tikai ar norunu, ka presē neminēs viņu vārdu.
Gandrīz visiem iemesls bija pēcstundu nodarbības Nīcas Mūzikas skolā.
“Problēma sākās brīdī, kad Mūzikas skolas skolotāji vairs nebrauca uz Rucavu. Tas nozīmēja nemitīgu vadāšanu: aizvest, gaidīt divas stundas, vest atpakaļ.
Gadu izturēju, tad bērnu pārcēlu, lai pats var iet uz Mūzikas skolu, bet es vakarā aizbraucu pakaļ,” kādas mammas stāsts ir līdzīgs vēl dažiem citiem.
Par Rucavas skolu vecāki stāstīja daudz laba. Tur notiek skaisti pasākumi, lielākoties ir atsaucīgi skolotāji.
Kāds izcēla sporta skolotāju Daigu Gabrūnu, kas bijusi aktīva, rīkojusi nodarbības arī ārpus stundām, iesaistījusi vecākus.
“Mani mulsināja, ka regulāri vecāku sapulcēs dzirdēju runas par skolotāju izdegšanu,”
kādā atbildē ieskanējās neapmierinātība.
“Man patiesi ir žēl, ka skola pamazām zaudē bērnus, taču es neuzskatu sevi par nodevēju, vecākus nevajadzētu nosodīt par to, ka viņi izvēlas savam bērnam piemērotāko ceļu. Tāpat nevajag visus skolotājus mest vienā maisā – katram ir gan labas, gan sliktas dienas. Es ļoti ceru, ka Rucavā skola saglabāsies,” norāda kāds no vecākiem.
“Vēl strādā labās skolotājas, kas jau man mācīja,”
teica viens tētis.
Viņš bija izbrīnīts, uzzinājis, ka liela daļa skolotāju brauc gan no Liepājas, gan kaimiņu pagastiem. “Es esmu tikai par to, lai skola pastāvētu,” viņš vārdos ir par ciema skolu.
Lepojas ar to, kas ir
Rucavas pamatskolas direktore Liena Trumpika pati vada folkloras kopu “Ķocītis”, kurā dzied un muzicē daļa skolēnu, – pērn 36 no visiem 69 piedalījās Dziesmu svētkos.
“Ķocītis” ir skolas vizītkarte, varbūt tāpēc daļa cilvēku teic, ka nekas cits ārpus stundām nenotiek.
Tas neesot tiesa – ir vēl pulciņi, kuros skolēni pavada laiku līdz braukšanai mājās, trenējas sacensībām, piemēram, šaha, jauno satiksmes dalībnieku pulciņš.
Savukārt “Ķocītis” ir daļa no Rucavas kultūrtelpas, un bērni tur darbojas, neviena nepiespiesti.
“Pagājušais gads mums bija ļoti veiksmīgs mācību ziņā – 9. klases bērni labi nokārtoja eksāmenus, rezultāti ir otri labākie Dienvidkurzemes novadā,
visos mācību priekšmetos rādītāji augstāki nekā valstī vidējie,” L. Trumpika uzteic Airitu Grīnbergu par 2. vietu valsts latviešu valodas olimpiādē.
“Skolu reitingā Rucavas pamatskola mazo skolu grupā ierindojās 46. vietā; nevienas kaimiņu skolas tur nav. Tā ka mācību kvalitātes ziņā mūsu situācijā ir vienalga, vai klasē mācās astoņi vai 20 skolēni.”
Direktore atklāj, ka šobrīd jūt pastiprinātu sabiedrības interesi par skolotājiem un viņu un tā nav patīkama.
“Par skolu runā to, kā nav, turklāt cilvēki, kuriem bērni nemācās vai arī vispār viņu nav.
Var taču atnākt pajautāt, kas skolā notiek, diemžēl ir vecāki, kuri, vairākreiz skolotājas aicināti, nevis atnāk risināt problēmu, bet izņem bērnu un aizved uz citu skolu.”
Pašvaldība neplāno izmaiņas
Skolēnu skaits samazinās, bet pašvaldībai nav nostājas, ka būtu jāpieņem lēmums par kādām pārmaiņām šajā skolā, apgalvo Dienvidkurzemes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Kampare.
“Kritisks skolēnu skaits ir 7.–9. klašu posmā, bet jaunākajās klasēs piepildījums ir normāls,” viņa saka.
“Domāju, ka jāpārcieš grūtie laiki – divus gadus būs mazs skolēnus skaits –, un tad jau redzēs.
Prognozēt uz priekšu gan nevaram, bet es negribētu, ka uz Rucavas skolu skatītos ar nolemtību,” G. Kampare paskaidro, ka par iestādes turpmāko statusu šobrīd netiek lemts.
“Pēc jaunā finansēšanas modeļa Izglītības un zinātnes ministrija ar pašvaldību slēgs finansēšanas līgumu, kurā ietvers izņēmumus, tad arī vienosies, vai Rucavā būs īpaša statusa vai tā sauktā pieejamības skola. Mums bija tikšanās ar ministri, un viņa minēja, ka Rucavas skolai varētu tikt piemērots īpašais statuss saistībā ar kultūrtelpas saglabāšanu. Taču šobrīd mums nav skaidrs, ko tas paredzēs.”
Izglītības pārvaldes vadītājas personiskais viedoklis esot tāds, ka Rucavas skolai tālajā punktā ir jābūt un tradīcijas, kas tajā iesakņojušās, ir jāsaglabā.
“Ir iekšēji jautājumi, kas jāpārskata pašvaldībai kopā ar skolu, jādara viss, lai noturētu šo mācību iestādi. Es domāju –
jo mazāk runāsim par pārmaiņām un mazāk traumēsim vietējo sabiedrību, jo tā jutīsies drošāk un uzticēsies skolai.”
Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Radzevičs savukārt norāda, ka risku varētu radīt skolēnu skaita samazināšanās 7.–9. klašu posmā: “Ja netiks izpildītas pat minimālās prasības – vismaz pieci skolēni klasē –, tad varētu rasties problēmas ar šī posma saglabāšanu. Taču šobrīd pašvaldība neredz pamatu izstrādāt alternatīvu rīcības plānu,” A. Radzevičs apgalvo, ka pašvaldība paļaujas uz līdzšinējām sarunām ar IZM un publiski paustajiem ministrijas pārstāvju solījumiem.
No visām skolām neaiziet
Vaiņodes vidusskola, tāpat kā Rucavas pamatskola, atrodas novada nomalē, leišmalē. Tur bērnus no skolas neizņem, vien daži vidusskolēni atskaitīti, jo kavēja skolu un bija nesekmīgi.
Šobrīd Vaiņodes vidusskolā mācās 235 skolēni, un šis skaits jau vairākus gadus saglabājas šajā līmenī.
“Skaita izmaiņas atkarīgas galvenokārt no demogrāfiskās situācijas,”
saka skolas direktors Zigmunds Mickus.
“Skolēni uz Vaiņodi mācīties brauc arī no apkārtnes – Priekules, Gramzdas, Saldus novada Kalniem, kur pirms gadiem vidusskolu reorganizēja par pamatskolu. Daži turienes jaunieši turpina mācības Vaiņodes vidusskolā.”
Gandrīz visi skolotāji ir vietējie, tikai divi sporta skolotāji nedzīvo Vaiņodē. Nav mācību priekšmeta, par kuru būtu jālauza galva, kas to mācīs.
“Atšķirībā no daudzām lauku skolām mums pilnībā ir nodrošināts arī atbalsta personāls,”
norāda direktors.
“Skolotāju novecošanas problēma pastāv, taču tā nav tik izteikta kā citviet, mums sākumskolā strādā jauni pedagogi. Turklāt aptuveni 20 no 32 ir Vaiņodes vidusskolas absolventi, kas atgriezušies savā skolā.”
Arī agrāk nav bijis problēmu ar pedagogu nodrošinājumu, vien dažreiz, kad kāds ilgstoši slimojis. Tad nācies sadarboties ar Priekules vidusskolu un lūgt, lai kāds skolotājs aizstāj Vaiņodes kolēģi.
“Tādas bijušas tikai pāris reizes piecos gados. Parasti cenšamies iztikt saviem spēkiem,”
turpina Z. Mickus.
Šogad Vaiņodes vidusskolā īsteno 12 interešu izglītības programmu. Aktīvie skolēni ir noslogoti, jo daudzi apmeklē arī Vaiņodes Mūzikas skolu un rokasbumbas un futbola treniņus Dienvidkurzemes Sporta skolā.
“No savas puses piedāvājam tautas dejas, kori, dizaina tehnoloģijas, jaunā cirka pulciņu un vēl daudz ko citu. Ideju netrūkst, bet diemžēl diennaktī nav tik daudz stundu, lai bērni paspētu visu,” rezumē Z. Mickus.
Mums daudzas lietas patīk kā simboliskas vērtības
Intervija ar sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.
– Cik nozīmīga ir skola mazai kopienai – pagastam?
– Ja darbojas skola, tad ir nedaudz darba vietu, ja ir bērni – tad ikdienas rosība.
Zināmā mērā arī jūtams valsts tuvums, jo skola ir viena no tām iestādēm, kas dod simbolisku norādi uz to, ka šeit ir kaut kas no oficiālās pasaules, līdzīgi kā pasts vai policijas iecirknis.
Ja šo iestāžu nav, tad vieta kļūst par rajonu, kur cilvēki dzīvo, un centrs pārvietojas citur.
– Daļa rucavnieku nesūta savus bērnus vietējā skolā, bet vienlaikus saka: “Skolai ir jābūt!” Kā skaidrojat šādu nostāju?
– Tas ir ļoti interesants fenomens. Mums daudzas lietas patīk kā simboliskas vērtības.
Mums, kas dzīvojam Rīgā, patīk fakts, ka cilvēki dzīvo arī laukos, un vēl labāk būtu, ja viņi valkātu tautas tērpus. Taču paši neesam gatavi pārcelties uz laukiem, mums pietiek, ka tos uztur kādi citi.
Līdzīgi ir, piemēram, ar Dziesmu svētkiem. Tos skatāmies, ar tiem lepojamies, bet paši varbūt neiesaistāmies.
Ir daudz tādu lietu, par kurām mums šķiet: labi, ka kāds to dara, taču, ja mums pašiem būtu jādara, tad izrādītos, ka nemaz tik ļoti negribas.
Mums patīk, ka ir mazā skola, bet, ja runa par pašu bērniem, tad tomēr gribam labu skolu ar plašu piedāvājumu.
– Laukos arī vērojams, ka ģimenes pārceļas uz apdzīvotām vietām, kur ir bērniem nepieciešamās pakāpes skola.
– Jā, bet es nedomāju, ka lauki tukšojas reformas dēļ. Drīzāk šie pārkārtojumi notiek tāpēc, ka lauki jau tukšojas, nav bērnu tik daudz.
Pavisam senos laikos jau bija vēl vairāk skolu.
Man ir lauku māja Piebalgā, Inešos, kas ļoti skaista vieta. Padomju laikā tur bija pamatskola. Pēc tam to slēdza, un visiem bija jāpārceļas uz Vecpiebalgas vidusskolu. Tagad arī Vecpiebalgas vidusskola mazliet ir zem jautājuma zīmes.
Ja paskatāmies senākus laikus, tur bija vēl dažas mazākas skolas, ko aizslēdza un kas saglabājušās vien pēc nosaukuma.
Tas process ir gājis pāri viļņiem – kad bērnu rodas vairāk, tad skolas atkal atjauno.
– Līdzīgi notika ar pirmsskolas izglītības iestādēm – te tās palika pustukšas, te atkal sāka to trūkt.
– Ar bērnudārziem bija papildus vēl politiskā puse.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad atjaunoja neatkarību, valdīja pārliecība, ka bērnudārzi nav vajadzīgi,
jo tajos iet mācīties kolektivizāciju, bet “īstie” un “pareizie” bērni mācās pie savas mammas.
Bija liela jūsma, ka nu mēs audzināsim tikai mājās un bērnudārzi nav vajadzīgi.
Uz šī viļņa diezgan daudz bērnudārzu tika likvidēti, un lērums palika tukši. Vēlāk attapās, ka trūkst.
Uzziņai
Rucavas pamatskola Dienvidkurzemes skolu tīklā
- Dienvidkurzemes novadā vispārizglītojošo skolu 1.–12. klasēs ir 3579* skolēni, strādā 850 skolotāju.
- Lielākās skolas – Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskola (1028 skolēni), Nīcas vidusskola (400).
- Mazākās skolas – Rucavas pamatskola (56), Dzērves pamatskola (68).
- Rucavas pamatskolā šobrīd mazākais skolēnu skaits ir 7. klasē (divi skolēni), divas lielākās klases skolā ir 2. un 5. klase (deviņi skolēni katrā).
- Pirmsskolas izglītības iestādē “Zvaniņš” Rucavā ir 42 audzēkņi, no tiem piecus un sešus gadus veci bērni – 20.
- Rucavas pagastā šogad reģistrēti seši jaundzimušie.
*2025. gada 1. septembra dati.
Avots: Dienvidkurzemes novada pašvaldība
Es domāju tā: Vai izdosies saglabāt Rucavas skolu?
Jana Egle, literāte:
– Esmu dzirdējusi, ka Rucavas skolā bērnu kļūst arvien mazāk, un tas mani patiesi satrauc, arī sāpina. Tur ir mācījusies mana mamma, es un kādu brīdi arī mana meita. Mans tēvs Edvīns Šnipkis 60. gados bija skolas direktors.
Šī skola manā atmiņā un uztverē vienmēr bijusi viens no Rucavas pamatakmeņiem – vieta, ap kuru grozījās dzīve.
Daudzi absolventi vairs nedzīvo Rucavā, arī es – Liepājā. Taču man šķiet, ka vietējā skola visvairāk vajadzīga tieši tiem, kuriem ir visgrūtāk nokļūt Nīcā, Liepājā vai citur, – ģimenēm ar mazākiem ienākumiem un bez sava transporta.
Daiga Straupeniece, Rucavas kultūrtelpas attīstības biedrības vadītāja:
– Skolai jābūt! Tā veicina piederību savai vietai, zemei, kultūrai. Tā ir kultūrtelpas sirds, kur skolēni apgūst savu saikni ar Rucavu.
Mums ir laba sadarbība ar skolas direktori, folkloras kopu “Ķocītis”, sekojam līdzi skolēnu sasniegumiem dažādos konkursos.
Rudenī skolā bija grāmatas “Rucavas cimdi. Krāsojamā grāmata bērniem” atvēršanas svētki. Dāvinājām pirmklasniekiem un “Ķocīša” dalībniekiem grāmatas. Arī iepriekšējos gados esam skolas bibliotēkai dāvinājuši grāmatas par valodu – lai būtu mācību līdzekļi par Rucavas izloksni.
Jā, skolēnu skaits ir neliels, taču katra rucavnieka atbildība ir noturēt skolu, dot savu artavu tās izaugsmē.
Māra Tapiņa, Rucavas tradīciju nama “Zvanītāji” vadītāja:
– Mums sadarbība ar skolu ir gadiem – galvenokārt sabiedriskajos un kultūras pasākumos. Bērni piedalās etnogrāfisko ansambļu un kapelu aktivitātēs, projektos, “Zvanītāju” vasaras skoliņā, ar dziesmu programmām tradīciju kluba pasākumos.
Runājot par skolas nākotni, jāatzīst, ka tā var būt sarežģīta, bet, ja nedzimst bērni, tad nav arī, ko mācīt. Problēma ir kompleksa: komunikācija, mobilitāte, pedagogu pieejamība. Liela loma ir pašvaldībai un izglītības plānošanai.
Ja vienlaikus tiek apmaksāti pārvadājumi uz citām skolām novadā, tad ir jāvērtē, kā tie ietekmē vietējo skolu pastāvēšanu. Skolas tomēr ir pašvaldības atbildība, un šie jautājumi jārisina sistēmiski.
Natālija Grauduže, Rucavas Tūrisma centra vadītāja:
– Es domāju, ka noteikti jānosargā, jo skola zināmā mērā ir mājas sajūta, piederība tām. Ka skolēnu skaits samazinās, tā ir problēma valstiskā mērogā. Mēs jau pārdzīvojam ļoti lokāli, bet ir jāspēj saskatīt kopējo situāciju – ka vispār tā notiek.
Vieglu roku taču neslēdz nevienu skolu; es ceru, ka tā ir. Un šai arī nebūtu jābūt slēgtai.
Gita Stogņijenko, uzņēmēja:
– Esmu vislielākā Rucavas skolas patriote, jo pati esmu to beigusi. Ļoti svarīgi, ka bērniem ir iespējams mācīties tuvu mājām un nav jābrauc 20 kilometru attālumā.
Skola ir liela bagātība, kas būtu jāsaglabā par katru cenu, bet – kaut kam tur ir jāmainās, jo bērnus izņem ne jau tikai savtīgos nolūkos. Droši vien pašvaldībai jāmeklē cēlonis, kāpēc ir viņu kustība prom no Rucavas skolas.
Mans vecākais bērns mācās 2. klasē tepat, un vislielākā pateicība klases audzinātājai Sanitai Cepleniecei, kas nāk pie manis un runā, ja ir kādas lietas jāatrisina, un kopīgi arī esam daudz ko sakārtojušas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.