liepajniekiem.lv
Nonākuši līdz izstādei “Pie nāras krūts”, ko Ziemupes tautas namā var aplūkot ikviens interesents.
Mežonīgā Ziemupes daba
Vienaudžus uz Ziemupi jau trešo vasaru pēc kārtas aicina Valters Vītols, kurš sevi dēvē par ziemupnieku ceturtajā paaudzē, lai gan pats audzis un dzīvo Rīgā.
“Šeit ir manas saknes, radi – tajā skaitā mana oma, pie kuras es bērnībā daudz braucu. Tagad gan sanāk retāk ciemoties, bet Ziemupe ir mana vieta.
Sevi vienmēr esmu izjutis kā ziemupnieku,”
stāsta jaunietis.
Draugus, skolasbiedrus un citus radošus cilvēkus nemaz tā speciāli nav uz šejieni saucis. Viņš pastāsta, ka pirms vairākiem gadiem vienu vasaru nostrādājis Ziemupes “Jūras mājā”.
“Es biju tā sasūcies visus stāstus, leģendas un notikumus, ka, atgriežoties skolā Rīgā, visiem nepārtraukti to visu stāstīju.
Draugiem aina par sapņu zemi Ziemupi bija uzbūrusies tik spilgta, ka man bija pienākums viņus uz šejieni atvest.
Tad arī pirmos paņēmu sev līdzi. Nu jau šis ir trešais gads, kad uz šejieni braucam. Nedēļu pavadīt Ziemupē visiem ir svēta lieta.
Principā katru gadu brauc vieni un tie paši cilvēki, jo nav neviena, kas pa šiem gadiem būtu atbiris. Trīs gan ir nākuši klāt, jo ar laiku iepazīstu jaunus cilvēkus un arī viņus gribu iepazīstināt ar šo vietu.”
Šogad visi pastrādājuši vairāk nekā citreiz, tāpēc tapusi arī izstāde. Valters gan pajoko, ka kompānijai vajadzēja pamatojumu tam, kāpēc veselu nedēļu dzīvoja un nakšņoja tautas namā. Lai neviens uz viņiem šķībi neskatītos, apsolījuši izstādi.
Tautas nama vadītāja Daina Vanaga atzīst, ka uzticēt telpas radošiem jauniešiem nenākas grūti. Valteru ciemā pazīst jau no bērna kājas, tāpēc gan viņam, gan līdzi paņemtajiem jauniešiem visi uzticas.
Gan D. Vanaga, gan uz izstādi atnākušie ziemupnieki saka, ka ļoti priecājas, ka Ziemupe jauniešiem iekritusi sirdī.
Gaisotne visu nedēļu bijusi nepiespiesta, mierīga, bez uzdevumiem vai ekspektācijām, tāpēc par nometni to nenosaukt.
Vai tomēr izdomāts kāds nosaukums nedēļu ilgajam pasākumam? Valters krata ar galvu. “Mūsu vatsapa grupu sauc “Bet Ziemupē”, jo tā es vienmēr iesāku savus stāstus par šejieni. Izstādes nosaukums gan ir “Pie nāras krūts”, jo nāras daudziem no mums ir viens no raksturīgajiem motīviem.
Ziemupē jau nav tikai parasta daba, tā ir mežonīga un mistiska, ļoti teiksmaina.
Man viena skolotāja ir teikusi, ka skolā tik daudz stāstīju par Ziemupi, ka viņa iztēlojās, ka uz šejieni var braukt Ziemeļmeitas lūkoties,” Valters pasmaida, atminoties, kā cilvēkos radījis interesi par šo vietu.
Beidzot satikt stāstu varoņus
Jaunie mākslinieki pārstāv dažādas nozares un skolas. Starp jauniešiem ir arī studentes, kas mācās gan par medicīnas māsu, gan filozofi.
Izņemot patiku pret mākslu, pārsvarā visus saistīja tas, ka Ziemupē nebija bijuši.
“Šī ir mana pirmā reize Ziemupē, bet es ceru šeit atgriezties arī nākamajos gados. Protams, par vietu bija ekspektācijas, jo no Valtera dzirdēti tik daudzi stāsti, bet tagad saprotu, ka viņš ne ar ko nebija pārspīlējis, jo šeit viss tiešām ir ļoti brīnišķīgi!
Bija arī gods satikt visus tos pasaku varoņus, kas bija izcildināti Valtera stāstos,”
atzīst Beta Bernadeta Treija un neslēpj, ka nedēļas laikā Ziemupē iemīlējusies.
“Šeit viss notiek absolūtā mierā. Man šķiet, ka atslēga ir tajā, ka visi savā starpā ir tuvi draugi. Nav tā, kā akadēmijā vai kādā projektā, jo šeit viss notiek no brīva prāta ar ļoti lielu iedvesmu un gribasspēku,” šeit nevienu brīdi Betai netrūka ne ideju, ne motivācijas tās realizēt.
Valters sola, ka tradīciju grib turpināt. Ne vien viņam pašam, bet arī draugiem gribas vismaz uz nedēļu gadā izrauties no Rīgas burzmas un paslēpties Ziemupes pludmalē.
Tieši pludmale, tur sastaptie cilvēki un iedomātās nāras redzamas vairākos jauniešu mākslas darbos.
Tomēr vislielāko uzmanību piesaista pie griestiem uzkarinātais tēls ar buļļa galvu un zvīņainu asti. To visi veidojuši kopā un nosaukuši par “Piena bullīti”.
Garā stāstā par to, kāpēc izvēlējušies tieši šo tēlu, jaunie mākslinieki neizplūst. Savā starpā vienkārši esot joks par dažādiem bullīšiem, un tēls ar viņiem ļoti rezonē.
Izstādes atklāšanas laikā apmeklētājiem bija iespēja arī ielūkoties mākslinieku ikdienā – noskatīties īsākus vai garākus videoklipus. Varēja dzirdēt arī dzeju un pāris dziedājumu.
Vienā no video Valters nāras kostīmā un parūkā sēdēja uz akmens, kamēr visapkārt mutuļoja jūra.
“Es “Rīgas mazākajā kabarē” spēlēju kundzi Vilhelmīni, un viens no viņas veidoliem ir šī nāra. Kamēr bijām šeit, kabarē vadītājam bija dzimšanas diena, tāpēc sūtīju videosveicienu.”
Sveiciens gan beidzās ar nāras iekrišanu jūrā, par ko skatītāji bija sajūsmā.
“Viss brauciena budžets aizgāja tam, lai sarunātu vilni, kas nāru nogāza no akmens, tāpēc bullītim izmantojām bēniņos atrastas kastes,” pajoko Valters.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
