Durbeniece Drosma Daina Jaunzeme ir pirmās grupas invalīde. Līdz šim pa savu dzīvokli bija iemanījusies pārvietoties ratiņkrēslā, bet jau kopš februāra kundze guļ uz gultas un vēlas, lai aprūpētāja ierastos biežāk. Lai risinātu problēmu, viņa pēc palīdzības vēršas pie laikraksta ”Kurzemes Vārds”, jo sarunas ar Durbes Sociālo dienestu kundzei īsti nevedoties.

Visas ligas sākušās 1949. gadā, kad trīs gadu vecumā mazā Drosma pārcieta bērnu trieku. Bet ar kruķiem tikusi uz priekšu diezgan labi. Viņa kolhoza laikos pat dabūjusi darbu, tādā veidā nopelnījusi sev pensiju. Gadiem ejot, veselības stāvoklis pasliktinājies.

”Radās problēmas arī ar mūsu ambulanci – kājas jāpārtin, bet man viena roka nekustīga – nu ko tad es varu darīt? Prasīju savai ģimenes dakterei Annijai Būmanei, viņa saka, ka nenāks, jo viņai tas neesot jādara, vairāk neko man nepaskaidroja. Ministru kabineta noteikumos it kā rakstīts, ka pie pirmās grupas invalīdiem jānāk pēc pieprasījuma. Cik es varu lūgties? Un kad dakters atnāk, jautā man, ko es gribot. Visur man pakalpojumi ir bez maksas, bet viņa man saka, ka jāmaksā. Nesen prasīju māsiņām pretsāpju zāles, bet nedod vairāk kā vienu dienā, taču man patiešām ļoti sāp, ar vienu tableti nepietiek,” asarām acīs stāsta D. Jaunzeme.

Kundze stāsta, ka nelāga pieredze sanākusi arī Liepājas slimnīcā: ”Šāda – tikai pa gultu – dzīvojos jau no februāra. Tā mani tajā Liepājas slimnīcā sadakterēja, vairs negribu tur iet. Viņi izmežģīja man roku, lai gan teicu, lai tā nedara. Man pārbaudīja sirdi, un es tur nevarēju uzcelties tā, kā vajadzēja, viņiem likās, ka es nokritīšu, un viņi mani mēģināja noturēt. Nu tagad tā roka tāda samocīta ir.”

Drosmas kundze stāsta, ka visu dzīvi bijusi viena, tuvinieku neesot, tāpēc vecumdienās nākas paļauties uz Sociālā dienesta palīdzību, tomēr neiet tik labi, kā gribētos: ”Agrāk viss bija kārtībā, aprūpētāja nāca divas reizes nedēļā un man ar to pietika. Tagad viss ir citādi. Ne jau es viena esmu tā cietēja, te ir vēl tādi kā es.”

Sieviete stāsta, ka Liepājas slimnīcā ārsti nolikumā esot ierakstījuši, ka aprūpētājai pie viņas ir jānāk trīs reizes nedēļā: ”Bet aprūpētāja Inta Benete nāk reizi nedēļā, otrdienās. Arī laiks ir ierobežots – divas stundas. Bet, kad runāju ar vadību par iespējām, man saka, ka citiem vispār nekā neesot. Ja godīgi, nezinu pat, kam lai to visu lūdzu – Sociālā dienesta vadītājai vai viņas vietniecei? Viņas gadiem pie manis nav bijušas, tikai aprūpētāja un asistents Normunds Strēlis, kas nes pusdienas no trešdienas līdz piektdienai, es viņam lūdzu arī krāsni iekurināt.”

Durbes sociālā centra vadītāja Oksana Strēle par šo situāciju ir informēta, bet nekādu personīgu informāciju par Drosmas kundzi sniegt nevarot. ”Situācija patiešām ir smaga, aprūpētāja bieži vien paliek pie kundzes ilgāku laiku, nekā paredz vienošanās. Mēs sniedzam visu palīdzību, ko šajā gadījumā likums no mums pieprasa, bet arī to izvērtē individuāli, par to sīkāk es komentēt nevaru.” 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 30. novembra numurā.

#kvards-20181130-04#