liepajniekiem.lv
Nenoniecina nevienu darbu
17 gadus vecais Normunds un 15 gadus vecais Raimonds bija cienīgi sāncenši muskuļotiem vīriem. Viņi dažu smago priekšmetu cēla kā salmiņu, un izbrīnīts bija M. Rozentāls, pārsteigti – skatītāji.
Jaunieši pēc kopējā snieguma bija rezultātu tabulas viducī – ceturtajā un piektajā vietā.
M. Rozentāls bieži brauc uz pagastiem vadīt sacensības, bet brāļus atceras labi.
“Viņi bija sirsnīgi, palīdzēja man novākt rīkus, sakraut mašīnā, puiši paši redz, kas jādara. Esmu novērojis, ka arvien vairāk ir jauniešu ar šauriem pleciem un līkām mugurām, atkarīgi no virtuālās pasaules, bet, jo vairāk mums būs šādu jauniešu kā Normunds un Raimonds, jo Latvija būs spēcīgāka.
Ja disciplīna sākas šajā vecumā, tā palīdz ne tikai sportā, bet arī dzīvē – attieksmē pret citiem cilvēkiem un norisēm.
Viņi iemācās cienīt sevi un līdzcilvēkus,” Māris uzsver, cik svarīgi, ka vecākiem rūp, kā bērni aug, nevis, ka neskatās līdzi, ko dara; bērni ir viņu spogulis.
Puiši dzīvo Kazdangas centrā privātmājā kopā ar mammu Kristīni Kinēnu. Jaunākais brālis mācās Kazdangas pamatskolas 8. klasē, vecākais – Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā par lauksaimniecības mehanizācijas tehniķi.
Mamma saka: “Augumā raženi bijuši jau no agras bērnības. Tagad Raimondu klasē kāds panācis, bet visu laiku viņš bija garākais.
Kad sāka iet skolā, 1. klases bilde tāda bija – visi bērni aptuveni vienādi, bet Raimonds – pāri citiem.”
Kad portāls ciemojas ģimenē, mājās ir Kristīne un Raimonds, bet Normunds tehnikumā.
Mācību gada laikā tā ir, ka brāļi kopā vien brīvlaikos. Tā arī viņi vasarā abi piepalīdzēja radinieku saimniecībā, kur kopa lopus, nesa piena traukus.
Ģimenes mājā arī puišiem ir pienākumi – jānopļauj zāle un jāsalasa āboli –, bet, tā kā nav saimniecības ar lopiem, lielu darbu arī nav.
Brāļi tos sameklējot paši, iet palīgā apkaimes iedzīvotājiem akmeņus lasīt un citos darbos.
“Neesmu dzirdējusi, ka viņi kādu darbu noniecinātu,”
saka Kristīne.
Jautāta, kā ir audzinājusi dēlus, ka izauguši strādīgi, viņa atbild: “Es pat nezinu, nekā īpaši jau neaudzināju. Viņi kopš agras bērnības ir izpalīdzīgi, grib kaut kur iet, kaut ko darīt. Un, kad jau strādā, tad arī veicas.”
Traktorus pazīst pēc skaņas
Raimonds arī skatās lauksaimniecības mehanizācijas virzienā, grib mācīties to pašu, ko brālis.
“Kur viņi varēs strādāt, to laiks rādīs, bet te jau darbavietas ir – apkārt lielās saimniecības, ir vācu firma un dāņu firma ar lielām zemēm,” saka Kristīne.
“Kandavā iegūst diezgan labu profesiju, un ir arī dokumenti, ka drīkst strādāt ar ķimikālijām, nav tikai vienkāršs traktorists. Tādi darbinieki jau ir diezgan no svara.”
Raimonds gan neslēpj, ka mācīties nepatīk. Jautāts, kuri mācību priekšmeti padodas, saka: “Man patīk krievu valoda, sports, tajā man padodas viss. Normunds arī teiktu, ka ir mācības, kuras viņam patīk, ir arī tādas, kuras negrib mācīties.”
Puišu lielā interese ir tehnika. “Normundam jo īpaši jau no bērnības par traktoriem interese, tie vien tikai eksistēja,” mamma atceras, ka bērnudārza pastaigas laikā puikas zinājuši nosaukt markas, kādas mašīnas un traktori brauc garām, Normunds atpazinis pat tikai pēc skaņas.
Kristīnei palikusi atmiņā kāda epizode: “Vienreiz viņš nosauc, kas par traktoru tuvojas, bet, kad tas piebrauc – nav! Bērns tik vīlies. Sākam runāties ar braucēju, un viņš saka: “Pareizi jau ir, motors nomainīts, tas ir no tā traktora, ko nosauca.”
Tagad jau iedziļinās tehniskās niansēs, brīžiem strīdas par to, kurš traktors ir labāks.”
Mazotnē, diendienā būdami viens otram blakus, brāļi šad un tad esot kašķējušies un ne tikai par traktoriem. Lai gan vispār bijis tā: kad kopā, tad nesatiek, kad šķirti, tad viens pie otra tiecas.
“Man ir forši puikas,” Kristīnei par dēliem mierīga sirds, tik daudz, ka gribas, lai mācībās sekmētos labāk.
Viņai ir pavisam seši bērni – četri dēli un divas meitas. Mājās palikuši divi jaunākie, pārējie – savās dzīvēs, kur nu kurš.
“Vecākajam 37 gadi, jaunākajam – 15. Visi seši nekad nav auguši kopā, bet tā – pa divi. Tāpēc neesmu izjutusi grūtības, kādas ir, ja visi jāaudzina vienlaikus,” Kristīnei ir trīs mazbērni, vecākajai mazmeitai 18 gadu, jaunākajam mazdēliņam – gads.
Viņa ir aprūpētāja un strādā gan Kazdangā, gan Aizputē, jo aprūpējamie cilvēki ir gan vienā vietā, gan otrā. Viņa arī pārved Normundu, kad viņš brauc mājās no tehnikuma, jo Aizputē izkāpj no autobusa.
Ar pilsētu dēli bija saistīti, kad tur trenējās šaušanā. Kristīne vadāja uz treniņiem, un puikām esot bijuši labi rezultāti, bet mazajam brālim pietrūcis pacietības.
“Tur jānoguļas, jāmērķē, jāmācās šaut, tas viņam likās par garlaicīgu.
Normunds palika viens pats, aizputnieku kolektīvā neiedzīvojās, tad arī pārtrauca braukt. Tagad viņi sporto tepat, iet spēlēt bumbu, abi laukā līdz vēlam vakaram. Ja gribu, lai ir laikus mājās, tad jānosaka stingrais režīms,” Kristīne nosmejas.
Raimonds piebilst: “Kazdangā ir, ko darīt brīvajā laikā, – pie pils ir gan futbola, gan basketbola laukums, var iet uz svaru zāli.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
