liepajniekiem.lv
Ganāmpulku īpašnieki būs spiesti pārveidot saimniekošanu, lai ekonomētu līdzekļus un nestrādātu zem pašizmaksas.
Ienākumi samazinās, izdevumi palielinās
Tieši pirms diviem gadiem portāls viesojās Kazdangas pagasta zemnieku saimniecībā “Sakari” pie Daigas un Ivara Beļajeviem.
Saimnieki izrādīja saimniecību – kūtī govis un teles, saimes istabā uz galda – saimnieka siets siers, ap māju – zaļa zāle, dīķis tik tikko pārvilcies ar ledu.
Siltajā ziemā saimniekošana vedās. Ģimene bija pārsāpējusi zaudējumu, ko atnesa agrākā piena uzpircēja, uzņēmuma “Elpa” bankrots; tas palika parādā saimniecībai daudzus tūkstošus eiro.
Šis janvāris ir citāds.
“Kad aukstumi klāt, tad vienmēr notiek kādas ķibeles – dzelži mēdz aizsalt, siena ruļļi sasalst, jo stāv ārā; kuri mitrāki, tie ir ledū.
Plēšam vaļā ar rokām un vispirms ienesam kūtī, lai apsilst, tikai tad var dot lopiem,” Daiga stāsta un piebilst, ka janvāra salā arī noplakusi enerģija.
Pat pirts, kas agrāk tika kurināta katru nedēļu un ikreiz bija cilvēku pilna, tagad klusa un sastingusi.
Ikdienas dzīvīgumu uztur “Latvijas piena” automašīna, kas “Sakarus” sasniedz regulāri, jo mazie ceļi ir iztīrīti.
Piena cena pēdējos mēnešos samazinājusies.
“Vēl decembrī bija 36 centi par kilogramu, tagad ir 34 centi, tas ir bez PVN un piemaksas par kvalitātes rādītājiem. Kritums sākās jau rudenī,”
Daiga īsti nezina, kāpēc tādas cenas izmaiņas un vai tās ietekmē “Memorands par pārtikas preču tirdzniecību”, bet no iepircēja sapratusi, ka samazinājumu veicina pārprodukcija, – sviests, siers un piena pulveris tirgū ir lielā daudzumā.
“Diemžēl vienlaikus pieaugušas izmaksas, jūtam, ka viss palicis dārgāks,” zemniece pirmkārt min elektrību un saimniecībai nepieciešamos pakalpojumus.
Jautāta, kā izjūt ienākumu samazināšanos, viņa atbild:
“Cik tādas krīzes jau neesam pārlaiduši, esam izdzīvojuši tad un iztiekam arī tagad.
Galvenais, ka nav jāmaksā kredīti. Pagājušajā gadā par saviem līdzekļiem ierīkojām vides prasībām atbilstošu mēslu krātuvi. Atklāti sakot, to atlikām un atlikām, kamēr mums jau draudēja liels sods – līdz desmit tūkstošiem eiro – un vairs nebija, kur atkāpties. Rudenī krātuve bija gatava, un iekļāvāmies tajos desmit tūkstošos.”
Nebūs, kas turpina
“Sakaros” pavisam 38 liellopi, no tiem 18 – slaucamas govis. Skaitu pakāpeniski samazina.
Daiga teic, ka viņai priekšā ir emocionāli smaga izvēle – droši vien par ganāmpulka likvidēšanu pavisam, jo abi ar Ivaru jūtas noguruši. Kā nekā piena govis viņi kopj no 1990. gada.
Un ģimenē neviens cits nepārņems grūto darbu, kas jādara katru dienu, jo jauni cilvēki vairs negrib būt piesieti pie govs astes, kaut dzīvo laukos. Jo īpaši apstākļos, kad neliela piensaimniecība nevar nopelnīt daudz.
“Mēs jau te esam palikuši pavisam maz,”
Daiga pazīst vēl citus kazdandzniekus, kuri pārtraukuši piena lopkopību.
“Likvidēt govis ir liels pārdzīvojums. Ieeju kūtī – visas pagriež galvas, skatās uz mani. Ja man to vairs nebūs, kā es jutīšos? Ko es vispār darīšu?”
Viņa atceras kādas zemnieces teikto pēc ganāmpulka likvidēšanas – sākumā esot tukšums, asaras un izjūta, ka nav, kurp aiziet.
Vai tad, ja būtu jaunāki, Daigas un Ivara lēmums varētu būt citāds? “Iespējams, ko citu šeit darīt bez lopiem? Tāpēc jau vienmēr atlicis tikai samierināties ar situāciju, kāda ir. Kaut arī par pienu maksā maz, jāturpina strādāt,” viņa saka.
Izvēle par labu govīm
Zemniece, kura nevēlējās atklāt savu vārdu, pastāsta, ka zemās piena iepirkuma cenas dēļ saimniecībā jau ir ieviestas izmaiņas. Tajā gadiem audzē piena govis un vienmēr arī labību, bet nu ir no graudkopības atteikušies.
“Graudu audzēšana palika pārāk dārga un riskanta, īpaši sausuma apstākļos. Lieli izdevumi jau zemes apstrādes posmā – nepieciešama tehnika, degviela, laiks, sēklas un minerālmēsli –, bet ieņēmumi šo ieguldījumu bieži nesedz,” saimniece stāsta.
“Platībās, kur agrāk audzējām labību, sākām sēt kultivētos zālājus, jo tie ir ievērojami ražīgāki nekā dabiskie zālāji un ļauj nodrošināt stabilāku lopbarības bāzi.
Tā kā gan graudu, gan piena ražošana nereti bija zem pašizmaksas, secinājām, ka šādu modeli vairs nav iespējams turpināt.
Graudus līdz šim audzējām galvenokārt pašu lopiem, taču arī tādā apjomā nav attaisnojies.”
Izdevīgāk ir lopbarības graudus iegādāties no citiem zemniekiem, kuri tos audzē daudz un ar zemāku pašizmaksu.
Sieviete uzsver, ka šādas pārmaiņas saimniekošanā nav vieglas, taču tās ir nepieciešamas, lai kaut nedaudz ietaupītu un pielāgotos pašreizējai ekonomiskajai situācijai.
“Pazeminātā piena cena vēl mani neuztrauc, kādu mēnesi to var pieciest, bet, ja tā būs ilgstoši zema, tad būs slikti – atkal jādomā, ko saimniecībā mainīt, lai izdzīvotu.”
Uzziņai
Ganāmpulku skaits
- 2023. gada janvārī – 9490.
- 2024. gada janvārī – 8440.
- 2025. gada janvārī – 7540.
Slaucamo govju skaits
- 2023. gada janvārī – 127 775.
- 2024. gada janvārī – 119 067.
- 2025. gada janvārī – 113 053.
Govju skaits Dienvidkurzemē
- 2016. gada janvārī – 12 365.
- 2020. gada janvārī – 110 94.
- 2026. gada janvārī – 8787.
Vidējā piena iepirkuma cena (eiro/kg)
- 2023. gadā Latvijā: 0,34–0,4289; ES: 0,4341–0,5574.
- 2024. gadā Latvijā: 0,3856–0,4826; ES: 0,4597–0,5456.
- 2025. gadā Latvijā: 0,4502–0,4902; ES: 0,4976–0,5374.
Piena iepirkums
- 2023. gadā – 828 716 532 kg.
- 2024. gadā – 833 753 425 kg.
- 2025. gadā – 838 285 882 kg.
Avots: Lauku atbalsta dienests
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
