“Tā, ilgi skatījies, es atveru acis. Nekas no tā
visa te nav. Nav vairs te neviena ēka, dārzā nav daudzās ābeles,” grāmatas
“Ābeļu ziedos” epilogā raksta durbenieks Arvīds Dobelis. Šī ir viņa
otrā grāmata un stāsta par Durbes vēsturi.

Darbojos rakstniecībā, lai gūtu saikni ar sabiedrību, saka A. Dobelis.
“Nevaru iet uz teātri, tādas lietas skatīties – es neko nesaprotu.”
Nesaprot viņš tiešā nozīmē. Gadu gaitā pasliktinājusies dzirde, un, lai sarunātos,
otram nepieciešama skaidra un skaļa dikcija.

Grāmatu rakstīšanu A. Dobelis sāka 2001. gadā. “Pirms diviem gadiem
man bija nomirusi sieva. Runāju ar dēlu, un viņš ieteica, vai nevaru savu
dzīvesstāstu uzrakstīt bērniem, mazbērniem un nākamajām paaudzēm,”
durbenieks atceras. Sākumā gājis grūti. Brīžiem gribējies pārtraukt, jo licies
pārāk sarežģīti sakombinēt vārdus, teikumus, stāstiņus. “Rakstniecība nav
man. Skolā lielākā problēma man bija uzrakstīt domrakstu,” smejas grāmatas
autors.

Taču bija iesākts, un nevarēja pamest pusratā. Tā 2010. gadā dzīves
apraksts tika pabeigts un ieguva nosaukumu “Gramzdas zēns”. “Tad
izdomāju, ka jāraksta vēl kaut kas. Par Durbi,” stāsta A. Dobelis un
piebilst – darbs dara meistaru. Amatu var iemācīties skolā, bet var arī
strādājot. Tā tapa grāmata “Ābeļu ziedos”, kas atvēršanas svētkus
piedzīvoja pavisam nesen – jūlijā.

Rakstot par Durbi, A. Dobelis uzskaitījis arī visas Durbes pagasta zemnieku
saimniecības, kas darbojās pirms kolhozu dibināšanas – 1948./1949. gadā. Tolaik
apkārtnē to bija vairāk nekā 240 – vecsaimniecības, jaunsaimniecības,
dārzsaimniecības. Izveidotajā sarakstā minēts īpašnieka vārds, uzvārds, māju
nosaukums. Šie materiāli grāmatā gan nav iekļauti, bet nodoti Durbes muzeja
rīcībā.

No Gramzdas nākušais A. Dobelis uz dzīvi Durbē pārcēlās 50. gados un
rēķina, ka durbenieks ir jau 64 gadus. “Trīs gadus nostrādāju MTS par
iecirkņa agronomu. Tad valdība pieņēma lēmumu, ka agronomu vajag katrā kolhozā.
Mani pārcēla te,” A. Dobelis stāsta, kā nokļuvis Durbē. Sākotnēji izveidoti
daudzi nelieli kolhozi, bet vēlāk tie apvienoti. Tā 1972. gadā noticis arī ar
Durbes ciema kolhozu “Durbe” un Padones “Komunisma ceļu”.

Sākumā dzīvojuši pasta darbiniekiem atvēlētajā
dzīvoklī, jo sieva strādājusi pasta nodaļā. Uz māju Raiņa ielā pārcēlušies
1957. gadā. “Kolhoza laikā katrā mājā biju iegājis, iepazinies ar visām
saimniecībām. Ko neatcerējos, palīdzēja atsaukt atmiņā vietējie iedzīvotāji,
kas ilgi dzīvojuši pagastā,” autors stāsta, no kurienes ņēmis datus.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 22. augusta numurā.

#kvards-20140822-06#