liepajniekiem.lv
“Izjūtas bija ļoti neparastas, jo iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojusi – parastā pirmdienas rītā aizbraukt pie prezidenta!” sajūsmā par piedzīvoto ir divpadsmitgadīgā Katrīna.
Gribēja atteikt prezidentam
Rīgas pilī priekulnieki bija viena no 19 ģimenēm, no Kurzemes bija vēl tikai divas – no Kuldīgas un Saldus.
Līga Rubeze atzīst, ka aicinājums bija negaidīts. Pirmo zvanu no pašvaldības palaidusi garām, bet, kad uzzināja tā iemeslu, domājusi, ka no došanās uz Rīgu atteiksies.
“Uztraucos, ak dievs, mēs taču nemācēsim uzvesties! Nebrauksim! Tad man pateica, ka paspējuši jau sazvanīt vīru, kurš uzreiz piekritis!”
viņa smej.
Līga lēš, labi vien ir, ka aizbrauca. Citādāk būtu nožēlojusi.
“Tas bija tik patīkami! Protams, brīžiem bija sajūta, ka neesam nopelnījuši tur būt. Bet pēc kritērijiem jau laikam atbildām. Bija brīnišķīgi, un meitenes vispār sajūsmā.”
To, ka pašiem līdzi jāpaņem arī eglītes rotājums, uzzinājuši pēdējā brīdī. Līga sākusi taujāt – cik lielam tam jābūt, kādā krāsā? Noskaidroja, ka tā ir ģimenes brīva izvēle.
Beigās pati saņēmās un izveidoja papīra sniegpārslu, kas, izrādījās, bija viens no lielākajiem rotājumiem.
Rotājumu Pils laukuma eglē iekāra meita Katrīna. Pusaudze pastāsta, ka bija nedaudz satraukusies, tāpēc jau laikus nopētījusi brīvākos egles zarus un izvēlējusies to, kas viņai atradās vistuvāk – par to, kā rotājums tur iederēsies, diži neuztraucās.
Septiņpadsmitgadīgā Patrīcija atzīst, ka pasākums bijis sirsnīgs, bet prezidents – jauks un cilvēcīgs, ar visiem aprunājies.
“Pāris dienu vēlāk Rīgā viesojās arī kāds mans kolēģis ar ģimeni. Bija aizgājuši līdz eglītei un pie mūsu rotājuma visi kopā nofotografējušies,”
priecājas tētis Māris.
Līga pasmej, ka tas viņu nedaudz nomierināja, jo līdz tam domājusi, ka ģimeņu sakarinātos rotājumus pēc tam noņem, lai eglīte ir glītāka.
Pašiem gan eglītes vēl mājās nav, lai gan bērni to ļoti gaida. Jaunākais ģimenes loceklis – trīsgadīgais Kārlis – egli lūdz vismaz reizi dienā, atzīst vecāki.
Abas meitas neslēpj, ka svētku sajūtu mājās ļoti gaida. Īpaši patīkami ir kopīgi doties eglītes meklēšanā un pēc tam to kopā arī izrotāt.
“Es egli gribu atvest pēdējā brīdī, jo mēs izvēlamies dzīvo eglīti, bet tas nozīmē, ka visa māja skujās.
Un vietas dzīvoklī arī ir tik, cik ir. Mums šeit ir ļoti silts, tāpēc, lai ko darītu, skujas ļoti ātri sāk birt,” lēmumu nogaidīt pamato mamma Līga.
Vienmēr ceļā uz Liepāju
Rubeži sevi uzskata par īstiem priekulniekiem. Ja kāds piedāvātu iespēju pārcelties uz dzīvi citur – nekad un neparko.
Līga nāk no Embūtes, bet Māris dzimis un audzis tajā pašā Priekules daudzdzīvokļu namā, kur tagad apmeties nu jau ar savu ģimeni.
Līga ir skolotāja Priekules pirmsskolas izglītības iestādē “Dzirnaviņas”, bet Māris katru dienu darba gaitās dodas uz “Jensen Metal” Liepājā.
“Ja godīgi, tad tā braukāšana apnika jau pirms gadiem četriem pieciem. Citas alternatīvas jau nav. Jāsakož zobi un vienkārši jādara.
Pamēģināju padzīvot Liepājā, Rīgā. Nepatika,” Māris norāda, ka ir vairāki iemesli, kāpēc pārcelšanās uz Liepāju būtu loģiska, taču nedz viņu, nedz sievu neinteresē pilsētas burzma.
Ar to viņi tāpat saskaras pietiekami, jo daļa no vecāko bērnu ikdienas norisinās tieši Liepājā. Patrīcija mācās Liepājas Valsts ģimnāzijā, bet Katrīna dejo deju studijā “Extra”.
Māris palepojas, ka vecākajai meitai mācībās veicies tik labi, ka uzreiz bija skaidrs – vidusskolu apmeklēs Liepājā.
Māris lēš, lai kā negribētos tā teikt, izglītības līmenis lauku skolā tomēr atšķiras. Ja Priekulē Patrīcija mācījās teicami, tad pirmais pusgads Liepājā bijis pasmags, jo nācās saprast, kā šajā skolā vispār jāmācās.
“Tagad vairs Priekulē nav vidusskolas, un man šķiet, ka viņa šeit sevi tomēr nedaudz būtu pazaudējusi,”
atzīst tētis.
Patrīcija mācās 11. klasē, bet jau skaidri zina, ka grib kļūt par ārsti. “Es jau kopš pamatskolas to zinu. Vēl tikai jānoprecizē specialitāte,” piebilst jauniete.
Gan pati uz skolu, gan jaunākā māsa uz treniņiem brauc ar sabiedrisko transportu. Pārsvarā izbraukāšana vienkārša, jo maršrutu netrūkst.
Vecāki gan atceras, kad meitenes vēl bijušas jaunākas un bija jāved uz dažādiem treniņiem, iesaistīti bijuši pat vecvecāki. Izstrādājuši veselu loģistikas plānu, smej Māris.
Jāradina pie kopienas pasākumiem
Ģimene atzīst, ka Priekulē vakari vienmēr klusi un ziemā ļaudis satikt ir vēl grūtāk nekā vasarā, kad laukā biežāk notiek dažādi pasākumi.
“Meita ir teikusi, ka gribētu dzīvot mūsu jaunībā, kad vismaz bija kaut kādas ballītes. Tagad jaunie sēž mājās, pielipuši saviem telefoniem.
Bet mums šeit ir forši sporta pasākumi. Vienīgi visur var redzēt vienas un tās pašas – aktīvākās – ģimenes. Gribētos jau ticēt, ka Priekule neizmirst. Man šķiet, ja kādreiz likvidēs skolu, tad tā arī būs. Bet, piemēram, strādājot dārziņā, redzot bērnus, šķiet, ka ģimenes te ir. Šogad dārziņš sevišķi pilns,” Līga pastāsta, ka dzimtajā Embūtes pagastā gan cilvēku vairs neesot.
Tas tāpēc, ka palikuši tikai vecie, bet jaunie uz turieni nebrauc dzīvot.
Strādājot izglītības iestādē, Līga novērojusi, ka bērnu un jauniešu neaktivitāte bieži saistīta ar vecākiem. Pati savus mazos audzēkņus vienmēr iedrošina visur piedalīties.
“Bērni varbūt gribētu, bet reti kurš vecāks viņus atved. Pieļauju, ka daudziem pietrūkst laika,
varbūt bērni mūsdienās ir tramīgāki, ātrāk aizkaitināmi. Iespējams, tāpēc mazāk grib kaut kur iet, iesaistīties. Pašai ar mazo koncertos neiet viegli,” viņa pārliecināta, ka bērni pie kopienas pasākumiem jāpieradina no mazotnes – tad ies arī pieauguši.
Kopumā gan gribētos, lai arī Priekulē uz vietas būtu vairāk iespēju. To pašu basketbolu vecākā meita brauca spēlēt uz Liepāju.
Limitētās ārpusskolas aktivitātes arī bijis viens no faktoriem, kāpēc Patrīcija izvēlējās mācības turpināt Liepājā. Klusā dzīve Priekulē viņu garlaikojusi, tāpēc savu vēlmi būt tuvāk lielākai pilsētai neslēpa.
“Tagad jau daļēji sanāk dzīvot Liepājā, tāpēc vairs uz turieni tik ļoti neraujos – ir labs balanss starp Liepāju un Priekuli.
Drīzāk abu vietu pietrūkst, kad vienā vai otrā neesmu,” stāsta jauniete.
“Kad nolēma, ka Priekules vidusskolu reorganizēs par pamatskolu, izjūtas nebija tik izteiktas, bet tagad, kad Katrīna tuvojas šim posmam, vairāk par to domāju. Uz Liepājas ģimnāziju viņa neies, bet iespējas palikt un mācīties tepat Priekulē vairs nav. Jādomā, ko darīsim tālāk.
Tuvākā skola sanāk Vaiņodē, bet loģiskāk būtu vest uz Grobiņu. Protams, bezgala žēl par skolu, bet jauniešu ir tik, cik ir,” mamma pajoko, ka mazajam Kārlim gan būšot jāiztiek ar to, ko piedāvā Priekulē, jo arī trešo bērnu visu laiku vest uz Liepāju vairs neesot spēka.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
