Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Rucavā notika seminārs “Mazā lauku biznesa dažādošana – agrotūrisms”

Rucavā notika seminārs “Mazā lauku biznesa dažādošana – agrotūrisms”
"Senāk laukus noganīja govis, tagad – cilvēki," labsirdīgi pajoko Papes "Mikjāņu" saimnieks Māris Muitenieks. Gan viņš, gan citi lauku tūrisma uzņēmēji atzīst – visprasīgākie ir tieši pašmāju viesi, ārzemnieki ir pieticīgāki. (Foto: Andris Gertsons)
21.07.2020 06:00

Linda Kilevica

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Lauku tūrismā jāpiedāvā tas, ko nevar nopirkt veikalā

Jebkura vieta var kļūt īpaša, ja ir cilvēki, kuri par to stāsta ar mīlestību, pārliecinājusies Aija Kačina. Pamestajā un brūkošajā Ālavas muižā Penkulē viesi ir sajūsmā par zemeņu bļodiņu, rabarberu maizi, unikālu tēju, vārītu uz ugunskura, kas top no zālītēm, divas no tām augot tikai muižas dārzā. “Cilvēkiem patīk vieta nekurienē, kur nekā nav,” viņa savā pieredzē dalījās seminārā “Mazā lauku biznesa dažādošana – agrotūrisms”, kas notika Rucavā.

Zāle tējas katlā

“Man jau te nekā nav!” – šī esot latviešiem tipiska runa par savu saimniecību, zemi un sētu, zina stāstīt Agroresursu un ekonomikas institūta bioekonomikas resursu pētniece Agnese Hauka. Pēc tam izrādās, ka “nekā nav” nozīmē 70 hektārus graudaugu, pilnu kūti ar vistām un vēl lielisku prasmi cept pīrāgus, vārīt zaptes un auklēt mazbērnu pulciņu. “Cilvēki šodien visu var veikalā nopirkt. Aizbraukuši uz laukiem, viņi grib dzirdēt jūsu īpašo stāstu. Kā jūs atgriezāties laukos vai kā sākāt no nulles tukšā vietā. Viņi grib to tējas katlā iemesto zāli vai zaptsūdeni padzerties, taču saimnieki bieži vien vēlas, lai būtu smalkāk, un speciāli pērk sulu pakās,” viņa saka.

A. Hauka atzīmē, ka Eiropas Savienības nākamajā plānošanas periodā lauku tūrismam varētu būt lielākas iespējas kļūt par papildu ienākumu avotu saimniecībām: “Īra Fila Hogana vietā, kurš bija vairāk ekonomiski tendēts – “gāzi grīdā!”, nācis jaunais lauksaimniecības komisārs no Polijas Janušs Voičehovskis. Viņam ir savs redzējums attiecībā uz mazām un vidējām ģimeņu saimniecībām un to stiprināšanu. Ja jau komisārs par to runā, mums atliek tikai viņam iedot tādu piešprici informācijas ziņā. Tas varētu rezultēties ar kādām programmām vai atbalstu.” Lauku vai agrotūrisms – nosaukums neesot galvenais. Katram jāizvēlas pēc savām interesēm, resursiem un nodarbošanās veida.

“Lauki neizmirst. Teiciens “laukos nekā nav” ir muļķības! Vai jūs par saviem lauku radiem vai draugiem teiktu, ka viņi nekas nav?! Tāpat nav tiesa, ka cilvēki neizvēlas dzīvot laukos. Vienkārši viņi to dara tad, kad līdz 25–30 gadu vecumam jau ir izskrējušies pa pasauli, izveidojuši ģimeni un saviem bērniem vēlas tādu bērnību, kāda bijusi pašiem – laukos,” uzsver A. Hauka.

Dod iedvesmu citiem

Rucavas “Zvanītājos” sabraukušie interesenti noteikti neko negribēja zināt par lielpilsētas stereotipiem. Zigrīda Zīverte no Priekules pārcēlusies uz Rucavu pie dēla. “Man ir zeme, sāku domāt, ka kaut ko vajag darīt. Negribu, lai zemīte stāv dīkā. Gribu dzirdēt citu pieredzi un padomus,” viņa saka. Arī Zigrīdas kundze sākumā dalās ar latviski kautrīgo pozīciju, taču, Latvijas zemnieku federācijas valdes priekšsēdētājas A. Haukas iztaujāta, var palepoties ar diviem bērniem, diviem mazbērniem un pīrāgu un plātsmaižu cepšanas prasmi.

Ar ko lepoties ir arī Papes “Mikjāņu” saimniekam Mārim Muiteniekam, kurš senču mājās pastāvīgi mīt jau četrus gadus. Viņa “kluso kempingu” izvēlas cilvēki, kuriem ar saimnieku sakrīt redzējums par atpūtu laukos. Māris arī atjauno vēsturiskās mājas Papes Ķoņu ciemā. “Dodu iedvesmu citiem atsperties laukos. Ir vienkārši jāsāk darīt,” viņš saka.

Tā pandēmijas laiks licis sarosīties penkulniecei, profesionālai un pieredzējušai gidei A. Kačinskai. Ārzemju viesu pieplūdums apsīka, visi orientējas tikai uz iekšējo tūrismu. Jau ziemā sanākusi kopā domubiedru grupa “Penkulē atver durvis”. Pasākums, kurā katrs izrādītu savu sētu, nevarēja notikt. “Kovida laikā nebija ko darīt,” saka uzņēmīgā sieviete. Nodibināta biedrība, iegūts sabiedriskā labuma statuss, apstiprināti projekti Ālavas muižas tehniskajai apsekošanai un ainavas sakārtošanai. Sarīkots pirmais pārgājiens uz muižu, top vienošanās ar pašvaldību par parka apsaimniekošanu.

Nevajag neko gudru

“Es taču viņiem tikai pastāstīju par to, ko daru,” pirmajā reizē, kad viesi piedāvājuši samaksu par viesošanos saimniecībā, Inese Gulbe-Lasmane apmulsusi. Vecumnieku novadā viņas un vīra sētā ir ap 250 dējējvistu un izperēti ap 100 ūdensputnu. Tā kā ļaudis brauc turp apskatīt pašu gatavoto pārvietojamo vistu māju un pirkt olas, nolēmuši, ka jābrauc uz Rucavu “aizķert kādu ideju, kā uzņemt cilvēkus”.

Laukos ģimene ir jau astoņus gadus, drīz būs apguvuši 17 tūkstošus ES naudas, lai gan sākumā licies, ka tas nav izdarāms. Savās bērnības mājās uz Dārtas muižas zemes atgriezusies iecavniece Gunita Berkmane. Viņa audzē un trenē zirgus, kā arī uzņem cilvēkus, kas grib apskatīt un iepazīt zirgus. “Mans sapnis ir būvēt stalli un istabas uz muižas pamatiem,” viņa atklāj.

“Nevajag kautrēties saņemt atalgojumu par to, ko dari, jo tajā ir ieguldīts laiks,” norāda A. Hauka. Viņa sniedz it kā vienkāršus, bet iedarbīgus ieteikumus viesu uzņemšanai. Cilvēki vienmēr grib redzēt pašus saimniekus, tāpēc vislielākajā aizņemtībā ir vērts sasveicināties un tad laipni nodot ciemiņus darbinieku gādībā.

Pat ja nav vienošanās par ēdināšanu, piedāvājiet ūdeni ar gurķu šķēlēm, upeņu lapām, – tas neko nemaksā. Ja kaut ko ražojat, rīkojiet degustācijas un dodiet iespēju produktu nopirkt. “Cilvēki vēlas kaut ko no jums paņemt līdzi, atbalstīt jūs attīstībā. Zināms, ka galvenie lauku ceļotāji ir sievietes pēc 50, kas noteikti grib kaut ko nopirkt un aizvest mājās savējiem,” viņa saka.

Ja arī tiešām nekā nav, tikai aizaudzis lauks, jāved viesi pie tā un jāstāsta, kas šeit bijis un ko plānojat darīt. Speciāliste teic, ka nav viesiem jāstāsta nekas pārāk gudrs: “Jums tā ir elementāra lieta, ka zirgi ir bēri, nevis brūni, bet ciemiņiem tā ir jauna informācija. Stāstiet, ko dzīvnieki ēd. Piemēram, cilvēki no Latvijas vidienes nezina ne to, ka jums jūrā ir roņi, ne ka tie izēd zivis no tīkliem.”

Latvijas Lauku konsultāciju biroja Liepājas nodaļas vadītājs Aleksejs Kačanovs saka: “Es gribētu, lai ir vairāk tādu zemnieku, kas piedāvā lauku tūrismu.” Viņš aicina pieteikties zīmola “Novada garša” elektroniskajam katalogam, lai parādītu savus ražojumus un izvilinātu no mājām ne tikai pilsētniekus, bet arī laucinieks atrastu kaut ko jaunu tepat blakus.

Uzziņai

Lauku tūrisma kategorijas

Zaļais tūrisms – saistīts ar dabisko vidi un reģiona kultūras mantojumu vai seko zaļiem vides pārvaldības principiem.
Dabas tūrisms – saistīts ar tūrisma pieredzi, kas tieši vai netieši ir atkarīga no dabiskās vides. Ne vienmēr nozīmē videi draudzīgu vai zaļo tūrismu.
Ekotūrisms – zaļā tūrisma forma, kas palīdz saglabāt bioloģisko dažādību un tūrismā iesaista vietējos iedzīvotājus un kultūru, sargājot viņu dzīves kvalitāti un stiprinot labklājību.
Agrotūrisms – sasaista tūrisma aktivitātes ar lauksaimniecību, ietverot izklaides, kultūras aktivitātes, kā arī līdzdalību lauku darbos vai arī vienkārši lauku saimniecības dzīves izbaudīšanu un izzināšanu.

Avots: turiba.lv

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz