Priekules pagastā jau gadu
desmitiem skrodera amatu izkopj Ivars Eidiņš. Viņa čības aktualitāti nav
zaudējušas joprojām un, lai gan spēks kaulos vairs nav tāds kā jaunības gados, gribga
atsaukties uz klientu vēlmēm nekur nepazūd.

Kad ienāku “Upmaļu” mājās, saimnieks “Kurzemes
Vārdu” sagaida ar izkapti pār plecu. “Ar izkapti pļauju, ar lāpstu
roku – pietiekami to darbu. Bet ar šujmašīnu nevar ne nopļaut, ne uzart,” viņš
smaida.

Pie mājas durvīm uz stenda cits pie cita dus vairāki čību pāri. “Lūk,
šis ir materiāls, ar kuru nekas nenotiek,” meistars norāda uz brūnas
krāsas darinājumiem, kas galvenokārt izgatavoti no kamieļu vilnas. “Krievu
laikā no tāda šineļus šuva. Vasarā šis materiāls nesvīst un ziemā nav auksts –
tas ir ļoti elpojošs,” paskaidro I. Eidiņš.

Kad ienākam meistara darbnīcā, I. Eidiņš jokodamies nosaka, ka
šeit valdot poētiska nekārtība. Uz galda stāv maza kaudzīte ar zvērādām, nostāk
pie sienas ir atlikti dažādu krāsu drēbju gabali. Pamīšus uz plauktiem,
palodzēm un galdiem ir manāmi darbā nepieciešamie darba rīki – diegu spoles,
šķēres, mērinstrumenti, kā arī skrodera lielākais lepnums – šujmašīna.

Pats galvenais, šujot čības, ir precīzu piegrieztņu izveide. “Izgriežu
kartona gabalu apakšām un uz tām uzšuju virsū vatīnu,” darba procesam ved
cauri meistars. “Vēlāk tam virsū piešuju klāt auduma materiālu. Tas pats
arī ar virsiņām – izgriežu pamatni, kas paliek iekšā. Pēc tam no abām pusēm
pielieku klāt skaisto materiālu un oderi. Uzšūt virsū varu, ko vien gribas:
ādu, vilnu.” Beigās izveidotās un apšūtās piegrieztnes skroderis sašuj
kopā, un ir tapusi jauna čība.

Meistara darbi ir pieejami dažādās krāsās ar izšūtiem ornamentiem un
atpazīstamības zīmēm. Dizainu čībām viņš izdomā pats: “No žurnāliem
noskatīt piegrieztnes, modeļus nav man interesanti. Patīk pašam eksperimentēt.
Iztaisi vienu, pamēri, ja neder, taisi tālāk, kamēr der. Tagad internetā var
visu atrast, bet tā jau ir tīrākā špikošana – tur pat skroderim nav jābūt, lai
uztaisītu.” Izmēri tiek skatīti pēc padomju laiku standartiem. “Tagad jau tie izmēri arī katrai firmai ir citādāki.
Un, tā kā mans skrējiens ir mana gadagājuma cilvēki un tie orientējas pēc
padomju izmēriem, tad tas ir saprotamāk,” teic meistars. Gadu gaitā
pieprasītākās bijušas tieši lielās čības: “Sākot no četrdesmit piektā
izmēra. Vienreiz pat piecdesmit otro pasūtīja, jo tādas gluži vienkārši citur
neražo. Un iepriekš arī tik lielas nebiju šuvis, bet, ja ir vajadzība, varu arī
to paveikt.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 09. jūlija numurā.

#kvards-20140709-06#