Mārtiņdienā Aizpute atkal bija piepildīta ar mūziķa Mārtiņa Freimaņa dziesmām. Tās skanēja gan pilsētas ielās izvietotajos skaļruņos, gan Misiņkalna kapsētā. Tomēr tā bija daudz klusāka nekā pirmajos gados pēc Mārtiņa aiziešanas. Aizputnieki neko nevienam nepārmet. Vien uzsver, ka vismaz pašiem vajadzētu šo tradīciju saglabāt.

Uz Freimaņa piemiņas pasākumu Misiņkalna kapsētā, kur guldīti viņa pelni, piektdienas pēcpusdienā sapulcējies vien neliels bariņš cilvēku – gan pašvaldības pārstāvji, gan skolēni, gan arī cilvēki gados. Nav neviena no viņa draugiem, kas sākotnēji organizēja Mārtiņdienas Aizputē. Deg svecītes, vāzēs salikti Freimaņa mīļākie ziedi – baltas mārtiņrozes. Kad jau dažas minūtes pāri noliktajam laikam, kādam iezvanās telefons. Tas zvana ilgi un uzstājīgi, taču kā no tālienes, un mazliet sirreālu sajūtu rada tas, ka neviens nesāk rakāties pa somu, lai to pārtrauktu. “Mārtiņš zvana, ka jāsāk,” blakusstāvētājam pačukst kāda kundze.

“Mārtiņ, esam atnākuši pie tevis, kad jau atkal Aizputē skan tava balss,” uzrunu iesāk Freimaņa klases audzinātāja Ināra Zālīte. Viņa Skolēnu jaunrades centrā vada pulciņu “Tu esi mans draugs”, un tas piemiņas pasākumu organizē jau otro gadu pēc kārtas.

Vietējie jaunieši nolasa iepriekš sagatavotus tekstus no Mārtiņa otrā dzejas krājuma “Cilvēks parastais un viņa dienasgrāmata”. Un pirmais sākas ar vārdiem: “Ievērojiet klusumu/ kad kāds ievēro mulsumu/ izslēdziet mobilos / un tos zvanu toņus debilos.”Aizputnieki Nadīna Rudzīte, Sindija Brūdere un Justs Ūdris nodzied “Bet maijpuķītēm jāpaliek”, “Sapņu tilti” un “Draugs”, pavadījumu spēlē Vineta Snipke, kas bija Mārtiņa dziedāšanas skolotāja.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 13. novembra numurā.

#kvards-20171113-06#

11Skatīt galeriju